ļoti dabisks naids. jo tas cilvēks ar savu palīdzību ir pierādījis, ka tu pats netiec galā. palīdzība var viegli pazemot. pastāv uzskats, ka tam ir tikai viens risinājums - drīkst palīdzēt tikai tad, ja to lūdz. ja cilvēks ir izlēmis lūgt, viņš ir arī gatavs saņemt palīdzību un gūt no tās maksimālu labumu. kamēr viņš nelūdz, tikmēr palīdzība ir vardarbība.

tā kā stāstā par jēzu, kas klauvē pie durvīm. bet viņš nenāk iekšā, nemazgā grīdu un netaisa ēst un nemazgā drēbes. viņš tikai klauvē. un durvis var atvērt tikai no iekšpuses. tas nav stāsts par jēzu, droši vien. tas ir stāsts par to, ka piedāvāt var vienmēr. bet tas arī viss.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tieši tā, atklāti tikai tad, ja lūdz. Un tas vispār arī tāds slidens ceļš, ja sāk iedziļināties. Visos citos gadījumos anonīmi.
Man gan te bija nesen viens cits variants, bet arī tādi ir.
Vedām vecu onkulīti pie ārsta (praktiski ar varu), onkulītis grieza zobus un meta mums ar čībām, iekrampējās dīvānā un spītējās kā bērns.
Tagad viņam vismaz pareizas zāles ir. Iespējams, ka šī palīdzība arī bija vardarbība. Vispār sarežģīti.

(Reply to this) (Parent)