|
25. Maijs 2010|19:06 |
Es tev izstāstīšu stāstu par meiteni un gliemezīti.
Reiz dzīvoja meitene, kura neprata dzīvot. Un tad viņa saslima un viņai bija jāmirst pēc kāda laika. Un meitene bija ļoti priecīga. Viņai tik un tā nesanāca dzīvot. Viņa gribēja nomirt.
Un tad to uzzināja mamma. Mamma atrada ārstus un visdārgākās zāles.
Viņa bija tik priecīga. Viņai bija cerība glābt savu meitu.
Meita bija tik nikna. Viņa atteicās lietot zāles. Viņa kliedza uz mammu un teica, ka ienīst viņu. Viņa teica, ka tā ir viņas dzīve. Ka viņai ir tiesības uz savu fakino nāvi. Ka viņas ķermenis vairs te nespēj. Ka viņas neviena šūna negrib palikt. Ka viņa ir nogurusi un grib prom. ka mammai nav tiesības izlemt. Ka viņa pat nepajautāja, vai meita grib tās zāles, vai viņa grib dzīvot. Ka mīlēt kādu nozīmē ļaut viņam visu, arī nomirt.
Viņas pārstāja runāt.
Meita turpināja mirt.
Reiz meita gāja pa ielu pēc lietus. Bija tieši maijs, ievas, viss zaļš, skaists, tik mierīgs. Kā pēc lietus. Un uz ielas bija gliemezītis. Maziņš, spīdīgs, skaists. Viņš rāpoja pāri šosejai. Pa šoseju visu laiku brauca mašīnas. Meita paņēma gliemezīti, pārnesa pāri šosejai un priecīgi devās tālāk.
Un tad viņa saprata.
Viņa nebija pajautājusi gliemezītim, vai viņš grib, lai viņu pārnes. Nē. Viņa bija ieraudzījusi skaisto gliemezīti, kurš tūlīt mirs, un instinktīvi metusies viņu glābt.
Es nezinu, ko tieši viņa saprata, varbūt to, ka reizēm pasaule ir ļoti savāda, ka reizēm tev nav taisnība, ka reizēm tu neko nesaproti, ka reizēm tev ļoti vajag, lai kāds pasaka nē un paņem tevi uz rokām.
Tad viņa gāja mājās un daudz runāja ar mammu par gliemezīti. Un viņas abas daudz raudāja.
Nesen viņu satiku. Viņa ir ļoti laimīga. Viņai patīk dzīvot.
|
|