nē, nē, nē, nē, nē. tas ir tā, lai neapmaldītos.

tam zīmējumam ir garš stāsts. tas bija uz terapeita durvīm. lai katru reizi, kad viņam rodas vēlēšanās palīdzēt, vispirms varētu padomāt, kādēļ ir tāda vajadzība.

daži cilvēki iemācās ļoti viltīgu kontroles mehānismu. viņi palīdz citiem. citi kļūst atkarīgi. palīdzētājs kļūst nepieciešams un iegūst varu. tam ir arī vēl viens vērtīgs blakusefekts – palīdzot otram, nav jādomā par to, ka jāpalīdz sev. tu kļūsti kādam nepieciešams un tev nav jārisina savas problēmas. its like paradise!!!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nezinu kā ar ārstiem, bet doma interesanta.

Tādēļ es vienmēr saku, ka jāpalīdz anonīmi! Un tikai!
Starp citu, te nesen runājām par to, ka aizdot naudu nav veselīgi kaut vai tādēļ, ka aizdevēju pēc brīža aizņēmējs sāk ienīst (šis vārds mazliet par spēcīgu, bet īsto neatrodu).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ļoti dabisks naids. jo tas cilvēks ar savu palīdzību ir pierādījis, ka tu pats netiec galā. palīdzība var viegli pazemot. pastāv uzskats, ka tam ir tikai viens risinājums - drīkst palīdzēt tikai tad, ja to lūdz. ja cilvēks ir izlēmis lūgt, viņš ir arī gatavs saņemt palīdzību un gūt no tās maksimālu labumu. kamēr viņš nelūdz, tikmēr palīdzība ir vardarbība.

tā kā stāstā par jēzu, kas klauvē pie durvīm. bet viņš nenāk iekšā, nemazgā grīdu un netaisa ēst un nemazgā drēbes. viņš tikai klauvē. un durvis var atvērt tikai no iekšpuses. tas nav stāsts par jēzu, droši vien. tas ir stāsts par to, ka piedāvāt var vienmēr. bet tas arī viss.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tieši tā, atklāti tikai tad, ja lūdz. Un tas vispār arī tāds slidens ceļš, ja sāk iedziļināties. Visos citos gadījumos anonīmi.
Man gan te bija nesen viens cits variants, bet arī tādi ir.
Vedām vecu onkulīti pie ārsta (praktiski ar varu), onkulītis grieza zobus un meta mums ar čībām, iekrampējās dīvānā un spītējās kā bērns.
Tagad viņam vismaz pareizas zāles ir. Iespējams, ka šī palīdzība arī bija vardarbība. Vispār sarežģīti.

(Reply to this) (Parent)

Es tev izstāstīšu stāstu par meiteni un gliemezīti.
Reiz dzīvoja meitene, kura neprata dzīvot. Un tad viņa saslima un viņai bija jāmirst pēc kāda laika. Un meitene bija ļoti priecīga. Viņai tik un tā nesanāca dzīvot. Viņa gribēja nomirt.
Un tad to uzzināja mamma. Mamma atrada ārstus un visdārgākās zāles.
Viņa bija tik priecīga. Viņai bija cerība glābt savu meitu.
Meita bija tik nikna. Viņa atteicās lietot zāles. Viņa kliedza uz mammu un teica, ka ienīst viņu. Viņa teica, ka tā ir viņas dzīve. Ka viņai ir tiesības uz savu fakino nāvi. Ka viņas ķermenis vairs te nespēj. Ka viņas neviena šūna negrib palikt. Ka viņa ir nogurusi un grib prom. ka mammai nav tiesības izlemt. Ka viņa pat nepajautāja, vai meita grib tās zāles, vai viņa grib dzīvot. Ka mīlēt kādu nozīmē ļaut viņam visu, arī nomirt.
Viņas pārstāja runāt.
Meita turpināja mirt.

Reiz meita gāja pa ielu pēc lietus. Bija tieši maijs, ievas, viss zaļš, skaists, tik mierīgs. Kā pēc lietus. Un uz ielas bija gliemezītis. Maziņš, spīdīgs, skaists. Viņš rāpoja pāri šosejai. Pa šoseju visu laiku brauca mašīnas. Meita paņēma gliemezīti, pārnesa pāri šosejai un priecīgi devās tālāk.

Un tad viņa saprata.

Viņa nebija pajautājusi gliemezītim, vai viņš grib, lai viņu pārnes. Nē. Viņa bija ieraudzījusi skaisto gliemezīti, kurš tūlīt mirs, un instinktīvi metusies viņu glābt.

Es nezinu, ko tieši viņa saprata, varbūt to, ka reizēm pasaule ir ļoti savāda, ka reizēm tev nav taisnība, ka reizēm tu neko nesaproti, ka reizēm tev ļoti vajag, lai kāds pasaka nē un paņem tevi uz rokām.

Tad viņa gāja mājās un daudz runāja ar mammu par gliemezīti. Un viņas abas daudz raudāja.

Nesen viņu satiku. Viņa ir ļoti laimīga. Viņai patīk dzīvot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Redz kā mēs par vienu tēmu uzrakstījām.
Jā, tas ir labs stāsts. Ļoti!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā!
izlasīju par onkulīti un nodomāju tieši to pašu, ka tas ir tas pats stāsts.

jā. man tagad jāiet un jādara fizisks darbs, lai uzvarētu saviļņojumu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lai veicas :*

(Reply to this) (Parent)