Vronskis bija pieradis pie prinčiem, bet vai nu tādēļ, ka viņš pats pēdējā laikā bija pārmainījies, vai arī no pārāk lielas tuvības ar šo princi - šī nedēļa tam šķita briesmīgi smaga. Augu nedēļu viņš nemitīgi jutās kā cilvēks, kas būtu pielikts uzraudzīt bīstamu ārprātīgo, baidītos no šā ārprātīgā un reizē, arvien būdams tā tuvumā, baidītos arī pats par savu prātu. Vronskis visu laiku juta iekšēju nepieciešamību ne mirkli neatkāpties no stingri oficiala goddevības toņa, lai netiktu aizvainots. Princis ar nicināšanu izturējās pret tiem pašiem ļaudīm, kas Vronskim par brīnumu līda vai no ādas laukā, lai tikai sagādātu princim krieviskās izpriecas. Viņa spriedumi par krievu sievietēm, kuras tas vēlējās izpētīt, vairākkārt lika Vronskim sašutumā nosarkt. Tomēr galvenais cēlonis, kura dēļ Vronskim princis likās sevišķi neciešams, bija tas, ka viņš princī neviļus saskatīja pats sevi. Un tas, ko viņš redzēja spogulī, neglaimoja viņa patmīlībai. Tas bija ļoti muļķīgs un ļoti pašpārliecināts, un ļoti veselīgs, un ļoti tīrīgs cilvēks un vairāk nekas. Viņš bija džentlemenis, - tas bija tiesa, un Vronskis to nevarēja noliegt. Princis bija vēss un neglaimīgs pret augstāk stāvošiem, izturējās brīvi un vienkārši satiksmē ar sev līdzīgiem un nicīgi labsirdīgi pret zemāk stāvošiem. Vronskis pats bija tāds un ieskatīja to par ļoti labu īpašību; bet attieksmē ar princi viņš bija zemākais, un prinča nicīgi labsirdīgā izturēšanās Vronski dziļi aizskāra.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
avralavral) rakstīja,
