Es šo romānu katru gadu pārlasu ar lielāko baudu, bet, interesanti, man tā nemaz liekas nevainojami laba grāmata. Levina līnija ir daudz vājāka, pārāk dogmatiska un garlaicīgāka par Annas līniju, un abas līnijas nav pārliecinoši savienotas, gadu gaitā novedot pie tā, ka gribas pāršķirt un pārlasīt tikai to labāko. Un tomēr tas ir neatvairāms darbs. Visvairāk man laikam patīk, kā Tolstojs, it kā tik milzīgu uzsvaru likdams uz visa sociālā fona un sociālo šķiru atspoguļojumu, pilnīgi noraida Annas traģēdijas sociālu izskaidrojumu. Tas vienkārši nedarbojas - par spīti tam, ka komentētāji un ekranizētāji to nereti mēģina bīdīt priekšplānā. Tipa, redziet, kā sievietei klājās patriarhālā sabiedrībā, kuras likumus viņa pārkāpa, būdama precēta un tomēr iemīlēdamās citā. Viņas un Vronska mīlestības mokošajai bojāejai nav nekāda sakara ar sabiedrības spiedienu, jo nav arī nekāda spiediena. Viņi paši sačakarē savas attiecības. Un tas nav sabiedrības spiediens, kas veco Karēņinu attur no piekrišanas laulības šķiršanai. Un vēl jau ir arī Serjoža, kuru Anna mīl vairāk par to otru bērnu un no kura nevar atteikties. tas būtu neatrisināms konflikts jebkuros laikos un jebkurā sabiedrībā. Tieši caur to stāsts iegūst to tipa sengrieķu drāmas pārlaicīgo dimensiju.

"Tas bija ļoti muļķīgs un ļoti pašpārliecināts, un ļoti veselīgs, un ļoti tīrīgs cilvēks un vairāk nekas." vot, šitā pateikt