Christians (Catholics especially) are often blamed for being the great image makers, yet their images are so obviously naive and easy to see through, we often miss the more subtle, formless images by which consciousness fashions the divine. For example, because the divine is a subjective experience, we think the divine is a subject; because we experience the divine through the faculties of consciousness, will, and intellect, we think the divine is equally consciousness, will and intellect; because we experience ourselves as a being or entity, we experience the divine as a being or entity; because we judge others, we think the divine judges others; and so on. Carrying a holy card in our pockets is tame compared to the formless notions we carry around in our minds; it is easy to let go of an image, but almost impossible to uproot our intellectual convictions based on the experiences of consciousness.

Bernadette Roberts

Kontemplatīvie un mistiķi ir interesanti un vērtīgi ar daudzām lietām, jo īpaši, ja redzi cauri un saproti izteiksmes grūtības, kā arī saproti, kas un kāpēc izraisa to, ka viņi gandrīz visos laikmetos ir nonākuši lielākā vai mazākā konfliktā ar "oficiālās" mācības turētājiem un atbildīgajiem par pastorālo vadību, un ka šis konflikts balstās pārpratumos, kas savukārt balstās jau minētajās izteiksmes grūtībās, turklāt tā tas ir visās tradīcijās; bet jo īpaši ar to, ka, kā redzams citētajā tekstā, "sausais atlikums" no kontemplatīvo lidojumiem ir ne vairāk, ne mazāk kā vecais labais klasiskais teisms (kurš ne tikai bija standarta doktrīna, bet arī bija visiem skaidrs un saprotams, un tika "nobrucināts" vai "iedragāts" Rietumos kaut kad 11. vai 12. gadsimtā, no kā arī visas sekojošās problēmas).