Paklausījos 20 minūtes Lampas filozofu diskusiju par liberālismu/nacionālismu. Pietrūkst mums Latvijā filozofa, kurš varētu tā jauki, trāpīgi paanalizēt neatrunātos un automātisku visu dalībnieku piekritību nodrošinošos pamatpieņēmumus, kas virza šādas sarunas – nu, piemēram, ar mērķi, lai būtu interesantāk, izglītojošāk u.tml. (Es nevaru, trūkst izglītības.)
Lūk, daži no tiem: (1) "tiesības" tiek lietots kā sinonīms jēdzienam "vēlmes", konkrētāk "manas šībrīža vēlmes"; (2) neņem vērā nošķīrumu starp prasības tiesībām un brīvības tiesībām, lai gan tas ir diezgan būtisks, runā tā, it kā brīvības tiesības automātiski nozīmētu prasības tiesības (claim rights/liberty rights; Hohfelda darbiņš par šo tēmu, standarta reference juristiem, ir brīvi pieejams archive.org); (3) diezgan neskaidro, pat murgaino vārdu "vērtības" (kurš paģēr vērtētāju/vērtētājus! bet kuri tie ir? iedzīvotāju vairākums?) lieto ar cēlu, piepaceltu nozīmi, bet bez skaidri saprotama satura, apmēram kā "morālā atmosfēra/cilvēku attiecību struktūra, kas man un maniem draugiem personīgi patīk"; (4) pie vārda "liberālisms" muguras iztaisnojas, sejas iemirdzas – jūtam, ka esam nonākuši vērtību un labumu hierarhijas virsotnē vai tuvu tai, lai gan ceļš, pa kuru tur nonācām, nekur nav atspoguļots (brīvība primāri ir instrumentāls labums, rīks – uz kaut ko, lai kaut ko – bet ko?).