filmas (2)
Noskatījos vēlreiz vācu filmu "Hannah Arendt" (2011) – ne tāpēc, ka tā būtu laba, bet pamatā tāpēc, lai besītos, ka diskursīva tipa filmās grūti uztvert vācu vervelēšanu viņu mātes valodā.

Iespējams, ka Ārentes līdz pat draudiem nogalināt nonākušais konflikts gan ar visu politisko paveidu ebrejiem, holokaustā izdzīvojušajiem, gan arī ar vairumu "The New Yorker" lasošo lielpilsētu izglītoto eliti pēc "Eihmaņa Jeruzalemē" publicēšanas filmā ir nedaudz pārspīlēts kinematogrāfiskos nolūkos. Varbūt nedaudz pārspīlēta ir arī viņas pilnīgā intelektuālā izolācija – tādā nozīmē, ka arī tie, kuriem "patika" grāmata, tā "patika" pilnīgi nepareizu iemeslu, proti, viņu pašu latentā antisemītisma dēļ, un ka Ārenti viņas aizstāvji naturāli stūma priekšā kā tēzes "ebreji paši vainīgi" atbalstītāju. Lai gan viņa to ne tikai neteica, viņa arī nedeva nekādu mājienu virzienā, ka to tā varētu saprast. Zīmīgs ir arī viņai vairākkārt izteiktais pārmetums "augstprātībā" un "neiejūtībā" pret citu ciešanām. Un vēl bonusā: tieši pēc teksta publicēšanas žurnālisti uzraka biogrāfijas faktu, kuru viņa būtu gribējusi noslēpt, – viņas jaunības sakaru ar Heidegeru.
Piecdesmit gadus vēlāk – kas no tā visa ir palicis?
Vēsturiskās detaļas, kas ir grāmatā, vēsturnieki šur tur ir apstrīdējuši un pieprecizējuši jaunāku dokumentu un liecību gaismā, bet šīs trīs pamata tēzes nav apgāztas. Viena: ka vairums no "galējā risinājuma" organizatoriem paši nebija antisemīti tādā nozīmē, ka viņi fanātiski ienīstu vienas noteiktas tautas pārstāvjus; daži no viņiem pat šad tad kādu personīgi pazīstamu vai saimniecībā noderīgu izglāba, piemēram, izsvītrojot no saraksta (visa Herberta Cukura lieta, kas ik pa brīdim Latvijā tiek kurbulēta, grozās ap šo šķietamo paradoksu), un pēc tam tiesā mēģināja no tā izkarot sev alibi.
Otra, būtiskākā: nacisms (ģeneriskā nozīmē; jo arī fašisms, jo arī viss tas vājprāts, kas notika Japānā) kaut kādā, ne līdz galam saprotamā, bet dēmoniskā veidā, korumpēja, samaitāja visus, gandrīz pilnīgi visus tā laika cilvēkus. Ne tikai slepkavas un vajātājus, bet arī upurus. Šo morālo samaitātību var just, piemēram, viņas citētajā pēckara gadu banalitātē, ka, lūk, cik šausmīgi tomēr, ka krāsnīs sadedzināja tik daudz labu zinātnieku, tik daudz labu vēsturnieku, labu mākslinieku, redz kāds valstij zaudējums; nu jā, – bet arī mazo Moiši ar netīriem nagiem no kaimiņu pagalma; tikai mazā Moišes bojāeja šajā nožēlā kaut kā neierakstās.
Un trešā: viņa ļoti labi noformulēja, pat pārformulēja (uz aristoteliskas bāzes, bet ar jūtami heidegeriskiem akcentiem) domāšanas radikālo nozīmību būšanā par personu; vērtību relativitātes noraidījumu; šo divu punktu savienojumu: godīga pašizziņa plus spēja atšķirt labo no ļaunā, skaisto no neglītā. Tas ir tas, kas cilvēku padara par cilvēku. Un, jā, arī šāds vēl atgādinājums: par šī darba veikšanu labos laikos jūs tikai saņemsiet nāves draudus, bet sliktos laikos jūs visdrīzāk nogalinās ļoti sāpīgā veidā.