Vecs, jauki paškritisks raksts par izglītoto, radošo, brīvi un vērienīgi dzīvojošo, laikrakstam "The New Yorker" rakstošo amerikāņu parādiem un naudas trūkumu: my-misspent-youth.
Par pazīstamo "jūs visu laiku sūdzaties par naudas trūkumu, bet katru vakaru dzerat Rīgas centra krogos."
Ja šajā vāveres ritenī -- man jāpelna vairāk, lai atdotu parādus, bet, veiksmīgas darbības dēļ vairāk pelnot, man rodas jaunas, dārgākas vēlmes, kas vairo manus parādus, -- pārāk dziļi iestieg, tas var novest pie reālām eksistenciālām un attiecīgi garīgām krīzēm, no kurām tad ir kārdinājums meklēt izeju frīgānismā, ēšanā no miskastes, komunisma manifesta idejās, apreibinošās vielās, ašramos, antikapitālismā, ubagotāju brāļu ordeņos, kā arī šeit (es šo visu bez ironijas un zināmā mērā arī par sevi):

The days when I can pretend that money is “only money” are growing farther and farther apart. I have friends who are almost as badly off as I am, and who compulsively volunteer for relief work in Third World countries as a way of forgetting that they can’t quite afford to live in the First World.