Neredzu nepieciešamu saikni starp atkarību (adrenalīns no parād(ne)atdošanas stāvokļa), eksistenciālu krīzi, garīgu krīzi un, tipa, ētiskām aktivitātēm. Kā viena no ķēdītēm - jā, bet ne vienīgā. Ētiskas kustības kā vainas un kompensācijas mehānismi? Ētiskās kustības kā nepatiess aizstājējs garīgas krīzes apstākļos - sekulārisma sekas? Parādtīkls (dzīvesveida nosacīts - nav relevanti) kā garīgas krīzes ierosinātājs? Es uz šiem visiem atbildu - nē.