Šogad es rakstu ikmēneša sleju "Katoļu baznīcas vēstnesim". Laba sadarbība, nenožēloju, ka piekritu. Tas ir neslikts izdevums, labā nozīmē atvērts sadarbībai ar citām denominācijām, ieinteresēts argumentētā kritikā, un "priekš" žurnāla, kas faktiski vispār tiek taisīts bez naudas, varētu teikt, ka tas gandrīz katru mēnesi sanāk vismaz kādā aspektā uz lasīšanu rosinošs.
Mana oktobra sleja pirms redakcijas, atļaušos te ielikt :
SkaistumsVasarā es apmeklēju kādu maigi un rūpīgi atjaunotu vecu muižu Latvijas laukos. Ar lielu dārzu, dīķīšiem, apzaļumotu pergolu un ziedošiem kokiem. Arī citi apmeklētāji (todien bija tāda kā publiskā pieņemšana) apbrīnoja sakoptās vietas skaistumu. Vēlāk man stāstīja, ka todien atnākušas arī vairākas sievietes, kas šajā muiželē bija dzīvojušas vai strādājušas padomju gados. To, cik šausmīgi vieta bija nolaista kolhozu saimniekošanas laikos, droši vien nevienam nav jāstāsta, bet man iespiedās prātā viens teikums, ko sievietes esot teikušas. Aplūkojot atjaunoto verandu, viņas atcerējušās: “Jā, tolaik mēs te metām atkritumus laukā pa logu.”
Septembra sākumā es beidzot atradu laiku, lai aizietu uz Nikolaja Kormašova ikonu kolekcijas izstādi Rīgas biržā. Bērni mani visu laiku raustīja, tāpēc es nevarēju apskatīt visu tā, kā gribēju, taču šī izstāde bija manas vasaras lielākais notikums un tā joprojām mani pavada. Kormašovs sāka vākt pareizticīgo un vecticībnieku ikonas 1960. gadu beigās Krievijas ziemeļos. Esmu dzirdējusi sakām, ka ikonas “nedrīkst” kolekcionēt un izstādīt kā mākslasdarbus, jo tie ir liturģiski priekšmeti. Attiecībā uz šo kolekciju tad jāiebilst, ka, ja tie nebūtu savākti, tie pilnīgi noteikti būtu aizgājuši bojā. Kormašovs vāca ikonas nevis no baznīcām, bet no šķūņiem, māju bēniņiem, kūtīm un malkai domātu kokgabalu kaudzēm. Ja arī tās vāca no baznīcām, tad tās bija baznīcas, kuras izmantoja, teiksim, kā tīklu žāvētavas. Kormašovs savās atmiņās stāsta par ikonām, kuras pielietojuši sienu siltināšanā.
Lasot šīs atmiņas, uzvēdī kaut kas nepatīkami pazīstams, visiem padomju laikos dzimušajiem labi zināms. Es negribu krist otrā galējībā un piesaukt “ļaunuma impēriju”, no kuras mēs brīnumaini būtu izglābušies. Gribu tikai atgādināt par šo savādo tiem laikiem raksturīgo nicinājumu pret skaistumu. Var saprast, ka cilvēki, kuru mājās padomju gados nonāca ikonas, neticēja nekam no tā, kas tajās attēlots. Vairums galu galā netic arī šodien, bet runa nav par to. Runa ir par to, ka šīs ikonas, no kurām senākās bija gleznotas 15. gadsimtā, bija ārkārtīgi izsmalcinātas, vērtīgas un skaistas. Pat cilvēks, kurš baznīcas vēsturisko nozīmi vērtētu viscaur negatīvi, spētu atzīt ļoti augsto gleznojuma, krāsu, kompozīcijas un detaļu meistarību.
Padomju ateismam bija savas tumšas īpatnības, kas to atšķir no filozofiskā ateisma vai praktiskā ateisma, ar kuriem dzīvojam šodien. Padomju ateisms bija destruktīvs un nihilistisks. Tas bija antihumānisks. Izsmiedams un noraidīdams cilvēka dziļākos centienus pēc transcendentālā skaistā un labā (kā teiktu Sokrats), tas ļoti ātri nonāca līdz tam, ka mēsloja turpat, kur ēda un gulēja. Piemēram, atkritumus, kā atgādināja minētās padomju kolhoza strādnieces, vienkārši meta laukā pa logu.