Aizvakardienas ballītē, atšķirībā no citiem gadiem un dažādu nejaušu sakritību rezultātā, bija uzaicināts gan dīdžejs (Leļļu teātra mākslinieciskais vadītājs, kā vēlāk izrādījās), gan arī Aigars Grauba (ļoti labā tonusā, asprātībā un fiziskajā formā), ar kuru ballītes rīkotāji bija no jauna satuvinājušies Augusta Sukuta bērēs (kā jau izsenis ir ticis teikts: nekas tā nesatuvina cilvēkus kā viņu draugu bēres). Un šis diskžokejs, lūk, ap pulksten diviem rītā jau pārdejojušamies svinētājiem uzlika skanēt 1982. gadā Baušķenieka dzīvoklī ierakstīto, vēl pirms-Jumpravas laika Graubas dziesmu "Tukšums". Kas mūsu ģimenē ir viena no mīļākajām latviešu dziesmām un pie kuras mēs ar vīru dažkārt divatā dejojam. Piebildīšu, ka es šeit tagad neatstāstu kaut kādu savu sapni vasaras naktī, šis viss notika patiesībā un pa īstam -- lai gan droši vien jaunākās paaudzes lasītāji šo notikumu dziļāko būtību un emocionālo iespaidu nespēs novērtēt -- Citas sievietes, kas arī, protams, gribēja, es tad apņēmīgi pastūmu nost no Aigara Graubas -- "Šo deju tu dejosi ar mani" -- un pieķēros viņam pie pleciem, un viņš dejoja šo deju ar mani. 2018. gada vasarā. Principā uzskatu, ka tagad man viss ir piepildīts un mierīgi varu mirt.

cheers