"Meitene, skaista un brīnišķīga"
Dzeja, kas patīk, attieksme pret dzeju, vajadzības no dzejas arī, gadiem ejot, mainās, lai gan tas notiek drīzāk lēni. Īstenībā varētu pat hronoloģiski iezīmēt posmus lasītāja dzīvē, viņam pamazām kļūstot vecākam, bet turpinot lasīt un visu laiku meklējot savus tābrīža mīļākos dzejniekus: jaunlaiku ekspresīvisms, brutālie aprāvieni, spējas pārsteigt, satricināt -- tas patīk, kad esi jauns; dziļais simbolisms, kā Rembo un Malarmē, piemēram, ko es senāk pat bezmaz gribēju atdzejot, -- tur patīk tieši īpaši meklētās milzīgās semantiskās slodzes, kas uzliktas uz "atslēgas vārdiem", rūpīgi iestrādātās divdomības; ir posms, kad ļoti patīk intelektuālā dzeja,patīk dzeja, kas prasa zināšanas un piepūli un kas ir ļoti koncentrēta -- tad šķiet, ka dzejai tieši vajag "darīt citu lietu", nekā dara proza, un darīt to gandrīz konspektīvā veidā, "piespiežot" pat vienkāršus vārdus atspoguļot visu nozīmju un vēsturisko lietojumu vertikāli; laikam gandrīz visiem lasītājiem kaut kādā posmā patīk sirreālisti, bet problēma ar sirreālistiem ir tāda, ka viņi
nav sirreālisti, viņi ir tādi paši
dzejdari kā pārējie; apziņas plūsma vienmēr kaut kādā punktā kļūst mākslīga vai pakļauta domas vadībai; tas, ka par citiem liekas citādāk, proti, liekas, ka viņu prāts darbojas citādāk, manuprāt, ir raksturīgi tieši jaunībai un izriet no prāta iedabas nepazīšanas, -- sava prāta primāri un tad citu cilvēku prāta, sekundāri; bet tas pāriet, un kļūst visumā skaidrs, kā darbojas fantāzija, kādas ir sapņu un vīziju robežas (daudz man palīdzējuši to saprast vai domāt, ka saprotu, vēlīno viduslaiku reliģisko vīziju aprakstītāji, Bridgeta no Zviedrijas, piemēram: pat vismežonīgākās un dīvainākās vīzijas nekad nav mežonīgas un dīvainas; sapņu, reibuma (droši vien arī narkotiku reibuma) tēlainība vienmēr galu galā ir strukturēta, lai gan paiet laiks, kamēr šo struktūru saproti; katram tēlam tiek sniegta līdzi tā interpretācija un nozīme; -- labs, gudrs dzejnieks spēj šo strukturētības un iekšējās loģikas sajūtu it kā atbīdīt tālāk, speciāli saārdīt, speciāli tajā iejaukties, lai tēlu pavediena izsekošana kļūtu sarežģītāka, bet tas jau tieši ir tas
dzejdara darbs un tieši tas padara šo dzeju bezmaz vai
nesirreālāku nekā, teiksim, "švirkstēja pirmais cīrulis / upe kāpa pār krastiem").
Gadiem ejot, no tā visa nogurst un šķiet, ka tas tikai atkārtojas un atkārtojas, un kaut kā cenšas izdabāt, apliecināt sevi -- aizvien neveiksmīgāk. Tad lielākoties cilvēki arī uz laiku pārtrauc lasīt dzeju un lasa tikai filozofiju vai "lielo prozu". Es esmu šāds piemērs. Bet tad atkal atgriezos pie tās, jo sapratu, ka manas vajadzības ir mainījušās.
Šajā dzīves posmā man patīk Šillers, Gēte un Heinrihs Heine. Es apzinos, ka tas izklausās smieklīgi.
Bet paskatieties uz šo klasisko, no daudzas lietošanas un pa skolām vazāšanas pārāk labi zināmo un tomēr nezināmo dzejoli, Šillera "Meitene no svešatnes" (zemāk ielikšu angliski). Tas ir ļoti vienkāršs; vācu valodas līmenis, lai to saprastu, ir tieši tāda vājuma, kā man, A2, ne vairāk. Bet tie izteiksmes līdzekļi! Bet tās "lietas", par kurām ir dzejolis! "Nabadzīgie gani", "meitene, skaista un brīnišķīga", "piebrieda sirdis", "gods un cēlums", "ziedi un augļi", "mīlētāju pāris", "visdaiļākā dāvana". Un tas viss ir lietots, lai izstāstītu stāstu, kura jēga acīmredzami nav tieša, bet pārnesta: "meitene no svešatnes" šeit Šilleram kaut ko simbolizē, bet ir grūti saprast, ko. Un katrreiz, kad to pārlasi, tajā redzi kaut ko citu, jaunu. Tieši šis ļoti neuzmācīgais, neuzbrūkošais pārnesums, nepārliecinoši saprotamais vēstījums savietojumā ar "klasiskajiem" izteiksmes līdzekļiem, bieži uzskatītiem par banāliem un tāpēc neiedarbīgiem, daktilu un jambu un četrrindēm ar atskaņām, dzejolim piešķir tādu neatvairāmību un svaigumu. (Artūrs Rembo, piemēram, lai arī ļoti spēcīgs, blakus Šilleram šķiet nevajadzīgi sadomāts un sablīvēts, un vēl ar visām tām ritmu spēlēm un pusrindu atskaņām.).
Ko tas viss nozīmē? No tālām, nezināmām zemēm atnāca meitene, skaista un brīnišķīga, atnesa ziedus un augļus un katram nabagam, kurš dzīvoja ielejā, kaut ko uzdāvināja, bet tiem, kas bija iemīlējušies, uzdāvināja pašu skaistāko.
Vēlreiz: No tālām, nezināmām zemēm atnāca meitene, skaista un brīnišķīga, atnesa ziedus un augļus un katram nabagam, kurš dzīvoja ielejā, kaut ko uzdāvināja, ko aiznest mājās, bet tiem, kas bija iemīlējušies, uzdāvināja pašu skaistāko.
Un cik ļoti gaišs ir tas dzejolis, vai ne, tik skaisti kaut ko apliecina, kaut ko nesaprotamu, neizsakāmu, bet tomēr labu, un sniedz cerību -- maigu, siltu un dzīvu.
Un varbūt pavisam vienkārši Šillers te ir domājis pavasari, vai ne.
Das Mädchen aus der Fremde
In einem Thal bei armen Hirten
Erschien mit jedem jungen Jahr,
Sobald die ersten Lerchen schwirrten,
Ein Mädchen, schön und wunderbar.
Sie war nicht in dem Thal geboren,
Man wußte nicht, woher sie kam,
Und schnell war ihre Spur verloren,
Sobald das Mädchen Abschied nahm.
Beseligend war ihre Nähe,
Und alle Herzen wurden weit,
Doch eine Würde, eine Höhe
Entfernte die Vertraulichkeit.
Sie brachte Blumen mit und Früchte,
Gereift auf einer andern Flur,
In einem andern Sonnenlichte,
In einer glücklichern Natur.
Und teilte jedem eine Gabe,
Dem Früchte, jenem Blumen aus,
Der Jüngling und der Greis am Stabe,
Ein jeder ging beschenkt nach Haus.
Willkommen waren alle Gäste,
Doch nahte sich ein liebend Paar,
Dem reichte sie der Gaben beste,
Der Blumen allerschönste dar.
***
The Maiden from Afar
Nearby a peasant's humble dwelling
Appeared with every fresh new year,
Just as the first lark's song was swelling,
A maiden, wonderful and fair.
She wasn't born within these places,
From where she came, no one knew,
And quickly vanished all her traces,
As swiftly as maid withdrew.
T'was blissful to be in her presence,
All hearts grew large wheree'er she'd stay,
Yet dignity, a lofty essence,
Turned familiarity away.
She brought with her both fruits and flowers,
Grown ripe upon another plain,
Upon another sunlight's bowers,
In nature's happier domain.
And with each one a gift was saring,
A fruit to one, to one a bloom,
The young man and the old left bearing
A gift from her unto his home.
A welcome to all guests was rendered,
Yet when there came a loving pair,
To them the finest give she tendered,
The loveliest of flowers there.
(Atdz. Wertz, William F.)