Aufklärung ([info]avralavral) rakstīja,
@ 2018-06-01 13:13:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Senie draugi jaukie latviešu kalvinisti nesen deva manā virzienā mājienus, ka Jura Rubeņa aiziešanas vai "izstumšanas" procesa viens no pilieniem varētu būt bijusi mana recenzija par viņa grāmatu "Mīlestība, attiecības, sekss". Nu, vārdi par to, ka viņš raksta kā gudrības meklētājs universālists nevis kā luterāņu mācītājs vai teologs. Tā nebija kritika un pat ne viedoklis - tā bija fakta konstatācija.
Ja vēlas kritizēt Rubeņa "izstumšanu" no LELB, ja tāda ir notikusi, sakarīgs veids, kā to darīt, būtu teikt, ka Rubenis grāmatā nekur neraksta, ka runā kā sava amata pārstāvis, piemēram. Viņš kā privātpersona var rakstīt, kādu vien grāmatu grib. Tas nav pārliecinoši konkrētajā priekšvēsturē, bet tas vismaz ir sakarīgi.
Nesakarīgs veids, kā kritizēt viņa "izstumšanu", ir dot mājienus vai teikt, ka LELB vajadzētu pieņemt un sevī uzsūkt visus viedokļus, t.i., jebkādus viedokļus (par jebkuru no kristietības pamatatziņām, piemēram), un būt iekļaujošai tādā veidā, kas tālu pārsniedz prasības uz iekļaušanu, kādas mēs izvirzām (salīdzinājumam) nevalstiskajām organizācijām, politiskajām partijām, domubiedru grupējumiem vai jebkam tamlīdzīgam. Pat ļoti demokrātiskas domubiedru grupas, piemēram, "Dzīvnieku brīvība", ir jutušās spiestas izstumt no sava vidus cilvēkus, kas soctīklos vai citur pauž viedokļus, kas ir pretēji biedrības statūtiem un programmai. Tā būtu nepareizi darīt? Ir pareizi. Ja, piemēram, mūsu politiskās partijas būtu stingrākas savos uzstādījumos un tiešām neturētu savās rindās politiķus, kas nepiekrīt šiem uzstādījumiem vai darbojas pretēji šiem uzstādījumiem, visa politiskā dzīve, manuprāt, uzlabotos un vēlētāji piedzīvotu mazāk vilšanos. Neviens jau nespiež nevienu kaut kur iestāties vai piedalīties.
Tas būtu citādāk arī, ja LELB vietā būtu kāda cita paveida kristiešu apvienība - kāda no jaunbaznīcām, jaunkristietībām, piemēram, kas radušās 20. gadsimtā, dažādu jaunu strāvojumu (neohinduisma, saientoloģijas, kristīgā ateisma, ekoreliģiju u.c.) ietekmē. Bet luterisms pēc savas būtības ir ārkārtīgi dogmatisks (es to šeit nesaku kritizējot) -- tas bija dogmatiskāks (t.i., stingrāks un cietāks tajā, ko tas uzskata par pareizo interpretāciju) par 16. gadsimta katolicismu, piemēram. Skat. Tridentas koncila vēsturi: daudzas no lietām, kuras šodien uzskata par tīri katoliciskām, tika dogmatiski nostiprinātas un pat gandrīz vai uzkonstruētas kā reakcija uz Lutera cietajām pārliecībām, par kurām kardināliem šķita, ka "nē, nu šitā jau nu gan nav, pārlasi Jēkaba vēstuli", utt.
Jo, protams, "kristietība" kā tāda - nevis luterisms - nav aizsargāta ar autortiesībām; ikviens var sevi saukt par jebko un sludināt absolūti pilnīgi jebko. Kas arī tiek darīts. Katoļi nesen neiekļāva un izsvieda (naturāli viņu, kā mūsdienās mēdz teikt, "vajājot" un "ierobežojot viņa vārda brīvību") vienu laikam jezuītu, kas bija uzrakstījis veselu sacerējumu par to, kā, nu, Kristus attiecības ar apustuļiem būtībā bija dzimumattiecības, krustā sišana bija viens liels un varens BDSM akts un tā tālāk.
Man nav nekādu iebildumu pret universālismu. Vispār nekādu. Es pat, varētu teikt, gaidu nākamo lielo universālistu, kas izvilks sulu no visām lielajām reliģijām un filozofiskajām sistēmām, un fizikas teorijām un uztaisīs no tā visa kaut ko lielu, skaistu un brīnišķīgu, kas mūs visus tad pārliecinās. Es neticu, ka tas notiks, bet ko lai zina. Mana problēma ar Juri Rubeni, t.i., ar Kenu Vilberu, Ričardu Roru un visu šo plejādi ir tāda, ka man viņu piedāvātais garīgums šķiet diezgan virspusējs un bieži arī garlaicīgs - turklāt, manuprāt, ir nopietna problēma ar ētikas daļu, jo to noteikti nevar reducēt uz "biežāk smaidiet" vai tml. Bet tas tā varbūt ir tikai man un es neesmu tipiskākais lasītājs.

P.S. Ja es būtu viņu vietā, LELB iekšējos konfliktus es noteikti nerisinātu caur portālu Delfi.

blessings, blessings (biežāk smaidiet)

Atj. Atvainojiet, ja šeit rakstītais kādam ir aizskaroši.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


(Anonīms)
2018-06-05 11:34 (saite)
Starp citu, ne tikai kalvinistu, bet arī konfesionāli ievirzīto luterāņu aprindās tavs minētais raksts vairākkārt atzinīgi pieminēts. Lielāku lomu gan nospēlēja Bites raksti pret agrāko Rubeni un attiecīgajās nedēļās pat šis - http://www.laikmetazimes.lv/2017/01/30/vardes-kurkst-pa-gravi-atkal-ruben’s-ruc…-pardomas-par-kadu-gramatu/ jo Bite & co nebija sagatavojuši teoloģisku šīs grāmatas atspēkojumu, kas arī deva ieganstu Torņakalna sašutumam, turklāt viņi kā argumentu izmantoja arī paša arhibīskapa divdomīgo un dažādi nolasāmo vērtējumu par grāmatu - kas arī ir situācijas galvenais cēlonis, jo ar visu pēdējos gados visnotaļ centralizēto aparātu un bīskapu kolēģiju un sviestainām hierarhijām ir radīta situācija, kurā zem vienas baznīcas sadzīvo dažādi, pat pretēji virzieni, un jebkurš var kā pēdējo instanci piesaukt arhibīskapa atvērtību dažādībai. Tikpat labi apbižotie varētu uzdot jautājumu, kāpēc konfesionāli luteriskais zars līdzvērtīga rakstura iebildumus neceļ pret Romkatoliskām tendencēm baznīcā (kas nozīmētu apstrīdēt arhibīskapu) uttujpr.

Un pie lutrāņiem - pat ar visiem vocatio formulējumiem - mācītāja jeb draudzes gana privāto personu un darbību nemaz tik viegli nevar nodalīt no publiskās. http://www.lelb.lv/lv/box/files/lelb_not._par_macitaju_kalposanu27sinode.pdf

"Mācītājam tiek atņemts mācītāja amats ar Bīskapu kolēģijas lēmumu, ja:
51.1.1. mācītājs ar savu dzīvesveidu ir smagi pārkāpis Sv. Rakstos minētās morāles normas un grauj mācītāja amata reputāciju;
51.1.2. mācītājs sludina mācības, kas pretrunā ar LELB Satversmes Preambulā noteikto mācību vai nepareizi pārvalda Sakramentus;
51.1.3. mācītājs ir atkārtoti vai ļaunprātīgi, vai smagi pārkāpis šo noteikumu nosacījumus;"

- jā, 16., 17. gs. jebkura luterāņu mācītāja publiski izdota grāmata attiecīgi arī tika uzskatīta par vienu no publiskās sludināšanas formām. Lielais šķēlums starp publisko/privāto mācītāja kalpošanas darbā un dzīvē vairāk radies 18.-19.gs., bet no tā nopietni luterāņi jau vairāk kā 150 gadus mēģina tikt prom. Autortiesības uz kristietību ir aizsargātas ar paša Kristus, viņa apustuļu un praviešu vārdiem, arī luterismam - kas nozīmē parakstīšanos zem katoliskajām un luterāņu ticības apliecībām - ir autortiesības, jo tās tiek uzskatītas par pareizu Dieva Vārda skaidrojumu, bet šī Vārda "autors" ir Gars, un viņš savas tiesības uz pēdējo patiesības instanci tomēr aizsargā. Luters ļoti labi šo visu apzinājās, tāpēc visu dzīvi vēl bez sava klasiskā jautājuma: "kā es varu zināt, būt drošs, ka esmu pestīts/ka man ir žēlīgs Dievs?" nemitīgi nokāvās ar jautājumu: "kā es varu zināt, ka tie nav tikai mani privātie personiskie uzskati, un ka es neesmu viens tāds gudrais?" Tāpēc tas, zem kā parakstās luterāņu mācītāji un draudze nav tikai kādas atsevišķās personas "cietas pārliecības", pēclutera paaudzes un jo sevišķi Hemnics ir daudz darījuši, lai parādītu, ka viņu mācība nav tikai kaut kāda atsevišķa īpatņa eksistenciālie pārdzīvojumi, kas formulēti dogmātikas valodā.

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?