Starp citu, ne tikai kalvinistu, bet arī konfesionāli ievirzīto luterāņu aprindās tavs minētais raksts vairākkārt atzinīgi pieminēts. Lielāku lomu gan nospēlēja Bites raksti pret agrāko Rubeni un attiecīgajās nedēļās pat šis - http://www.laikmetazimes.lv/2017/01/30/vardes-kurkst-pa-gravi-atkal-ruben’s-ruc…-pardomas-par-kadu-gramatu/ jo Bite & co nebija sagatavojuši teoloģisku šīs grāmatas atspēkojumu, kas arī deva ieganstu Torņakalna sašutumam, turklāt viņi kā argumentu izmantoja arī paša arhibīskapa divdomīgo un dažādi nolasāmo vērtējumu par grāmatu - kas arī ir situācijas galvenais cēlonis, jo ar visu pēdējos gados visnotaļ centralizēto aparātu un bīskapu kolēģiju un sviestainām hierarhijām ir radīta situācija, kurā zem vienas baznīcas sadzīvo dažādi, pat pretēji virzieni, un jebkurš var kā pēdējo instanci piesaukt arhibīskapa atvērtību dažādībai. Tikpat labi apbižotie varētu uzdot jautājumu, kāpēc konfesionāli luteriskais zars līdzvērtīga rakstura iebildumus neceļ pret Romkatoliskām tendencēm baznīcā (kas nozīmētu apstrīdēt arhibīskapu) uttujpr.

Un pie lutrāņiem - pat ar visiem vocatio formulējumiem - mācītāja jeb draudzes gana privāto personu un darbību nemaz tik viegli nevar nodalīt no publiskās. http://www.lelb.lv/lv/box/files/lelb_not._par_macitaju_kalposanu27sinode.pdf

"Mācītājam tiek atņemts mācītāja amats ar Bīskapu kolēģijas lēmumu, ja:
51.1.1. mācītājs ar savu dzīvesveidu ir smagi pārkāpis Sv. Rakstos minētās morāles normas un grauj mācītāja amata reputāciju;
51.1.2. mācītājs sludina mācības, kas pretrunā ar LELB Satversmes Preambulā noteikto mācību vai nepareizi pārvalda Sakramentus;
51.1.3. mācītājs ir atkārtoti vai ļaunprātīgi, vai smagi pārkāpis šo noteikumu nosacījumus;"

- jā, 16., 17. gs. jebkura luterāņu mācītāja publiski izdota grāmata attiecīgi arī tika uzskatīta par vienu no publiskās sludināšanas formām. Lielais šķēlums starp publisko/privāto mācītāja kalpošanas darbā un dzīvē vairāk radies 18.-19.gs., bet no tā nopietni luterāņi jau vairāk kā 150 gadus mēģina tikt prom. Autortiesības uz kristietību ir aizsargātas ar paša Kristus, viņa apustuļu un praviešu vārdiem, arī luterismam - kas nozīmē parakstīšanos zem katoliskajām un luterāņu ticības apliecībām - ir autortiesības, jo tās tiek uzskatītas par pareizu Dieva Vārda skaidrojumu, bet šī Vārda "autors" ir Gars, un viņš savas tiesības uz pēdējo patiesības instanci tomēr aizsargā. Luters ļoti labi šo visu apzinājās, tāpēc visu dzīvi vēl bez sava klasiskā jautājuma: "kā es varu zināt, būt drošs, ka esmu pestīts/ka man ir žēlīgs Dievs?" nemitīgi nokāvās ar jautājumu: "kā es varu zināt, ka tie nav tikai mani privātie personiskie uzskati, un ka es neesmu viens tāds gudrais?" Tāpēc tas, zem kā parakstās luterāņu mācītāji un draudze nav tikai kādas atsevišķās personas "cietas pārliecības", pēclutera paaudzes un jo sevišķi Hemnics ir daudz darījuši, lai parādītu, ka viņu mācība nav tikai kaut kāda atsevišķa īpatņa eksistenciālie pārdzīvojumi, kas formulēti dogmātikas valodā.