es no visādām tādām psiholoģijas grāmatām - tautā nicīgi sauktām par pašpalīdzības - arī daudz ko vērtīgu sev tomēr paņemu (un daudz ko citu noraidu). piemēram, ka ticēt kaut kam, spēt pamatot savu viedokli vai nostāju, meklēt pierādījumus tam, ka ir tā, kā man šķiet, kā ir, ir tikai viena lieta. īstenība ļoti maza lietiņa, jo, kā jau iepriekš rakstīju, "mana pozīcija" visdrīzāk stāv uz optimistiska, aktīva (un ne monteņiski malā stāvoša, pasīva) agnosticisma pamatiem. es domāju, ka to, ka priekš mums, cilvēkiem, "patiesība gul akas dibenā", pa lielam saprot pat visādi karojošie fundamentālisti. daudz svarīgāk ir - kā mana nostāja man kalpo, ko es ar viņu daru, kādus augļus, runājot bibliski, viņa man nes, labus vai sapuvušus, kādu funkciju viņa pilda manā dzīvē, uz kuru pusi viņa man liek mainīties vai arī nemainīties. un šo jau nu katrs, sevī ieskatījies, pēc laika tomēr redz.

un otrs - ka ir nepareizi uzstādīt sev mērķi, "lai mani nekas nesatricinātu". tiekties pēc tādas nesatricināmības, kurā nekas, ko citi cilvēki man teiktu vai darītu, mani neaizskartu un neaizvainotu (epikūrs, piemēram, uzskatīja, ka tieši tā arī vajag darīt). jo viņi saka un atkārto (tajās grāmatās), ka šāda nocietināšanās, kas nemaz nav tik neiespējama ar pareizi uzstādītiem viedokļiem (skat. augstāk), novedīs pie mazākas spējas vai pat nespējas izveidot patiesu emocionālu saikni ar citiem cilvēkiem. īsāk sakot, bez sāpēm neko vērtīgu nevar dabūt. svarīgi ir no tām nebaidīties un vēl svarīgāk - saprast, kur viņas likt, ko ar tām darīt. ar tām sāpēm. bailēm. un pārējo.