Laiki
Daļa laika apstākļu visās valodās sagādā grūtības - piemēram, nav iespējams, neizmantojot tulkojumu citā valodā, paskaidrot, ko nozīmē "jau", "vēl" vai "vairs" (kā teikumos "jau ir atnācis", "vēl nav atnācis", "vairs nebija uz galda"), bet bērni ap piecu sešu gadu vecumu tos lielākoties intuitīvi uztver pareizi vai gandrīz pareizi -, bet latviešu valoda ir neparasti mulsinoša ar to, ka mums "rīt" (tomorrow) gandrīz sakrīt ar "no rīta" (in the morning) un "vakar" (yesterday) - ar "vakarā" (in the evening). Slāvu valodās ir līdzīgi, bet citās man zināmās valodās tas tā nav. Pieaugušajiem te viss ir skaidrs tāpēc, ka viņi ņem vērā visas galotnes un zilbes. Savukārt bērni līdz vecumam, kad mācās rakstīt, uz galotnēm sevišķi nekoncentrējas. Attiecīgi, kad es piecus gadus vecai meitenei saku: "Rīt vakarā brauksim uz Roju", viņa jautā "Vakar?" vai arī "No rīta?", jo tie 'vakar-' un 'rīt-' vienā teikumā acīmredzami izraisa spēcīgu kognitīvo disonansi (Čomskim te būtu daudz, ko piebilst:) ). Šīs kognitīvās disonanses dēļ viņa (pareizi) pieņem, ka es esmu nokļūdījusies ar vienu no teikuma locekļiem, un mēģina saprast, kurš tas ir. Vēl - atšķirībā no pieaugušajiem - bērniem 'dienas' nav prioritizētas pār 'dienas laikiem'; iespējams, ka dienas laiks (no rīta, pusdienlaikā, vakarā) ir pat svarīgāks, jo bērni nedzīvo pēc kalendāra (savukārt pieaugušais neskaidrības gadījumā vispirms noskaidros, par kuru dienu ir runa - par vakardienu, kuras vairs nav, vai par rītdienu vai parītdienu, vai citu, un tikai tad skaidros dienas daļu).
Šķiet, ka formas "rīt" un "no rīta" latviešiem pat ir saplūdušas kopā izteikumā "rītā". Kā jūs no temporālā viedokļa saprotat teikumu: "Rītā iesim uz pļavu"? Es saprotu "rīt no rīta" (abu laika apstākļu saplūsme), bet laikam tas ne vienmēr ir pareizi, jo tautasdziesmās "rītā" dažkārt nozīmē vienkārši "no rīta" (poētisks īsinājums vai kas tml.) un to lieto arī ar pagātni ("Rītā gāja sienu vākt"). Vēl varētu būt tā, ka senākos laikos vienīgā dienas daļa, par kuru bija vērts runāt, bija rīts - tāpēc "rītā" tehniski arī nozīmēja "rīt no rīta". Pussešos cēlās, gāja govi slaukt, jūdza bērīti, lai brauktu uz tirgu, un tā tālāk, pēc pusdienas jau faktiski vakars gandrīz klāt. Nevis tā, kā mūslaikos, kad neviens vairs nesaprot ne rīta, ne vakara, vai ne.