Šteimane un Grauba (intervijā marta mēneša žurnālā Santa) pateica kaut ko man būtisku: ka laikā, kad viņu paaudzes cilvēki veidojās par personībām, Rietumos valdīja spēcīga ideoloģija, kas mācīja, ka īsteni radošam cilvēkam dzīvē ir jābūt un jāpaliek vienam un vientuļam. Proti, ka pēc būtības pastāv tikai divi ceļi - radošais ceļš, ko Grauba tajā pašā intervijā nosauca par "savu sapņu piepildīšanas" ceļu, un normālo (mietpilsonisko) cilvēku dzīves ceļš, kurā tipa atsakās no saviem sapņiem, lai nodotos parasto cilvēku lietām, ģimenei, tās aprūpei un tā tālāk. Šteimane piebilda ne bez rūgtuma, ka viņai bail pat iedomāties, cik ļoti cieta tās ģimenes, kas kaut kā pa kaktiem bērnu dēļ tika formāli nodibinātas tajā laikā un kuru dibinātāji turpināja "piepildīt savus sapņus" uzskatot, ka šis virsmērķis pieprasa visa cita upurēšanu.
Par to būtu daudz ko piebilst, jo es un virkne manu draugu un paziņu lielākā vai mazākā mērā esam vai esam bijuši šīs, Šteimanes vārdiem runājot, "ideoloģijas" "upuri"; bet interesanti ir tas, ka viņa saka, ka tā bija globāla parādība un nāca no Rietumiem, nevis bija kaut kāda lokāla mūsu reakcija uz, teiksim, Padomju Savienības sabrukumu un sabiedrības liberalizāciju, un tam līdzi nākošo reibinošo brīvību izvēlēties, kā dzīvot.