Māris Ārgalis, Piena ceļš, Rīgas mākslas telpā.
Atceros gandrīz visus darbus, lai gan, kad viņam bija, piemēram, tā vienīgā personālizstāde Planetārijā, pēc gada skaitļa sanāk, ka man bija 2 (divi) gadi. Mani vecāki laikam palīdzēja to izstādi iekārtot. Atceros, kāda bija gaisma, kāds pa vidu bija tas baltais celiņš (Piena ceļš Planetārijā, vai ne), viņu pašu gan mazāk.
Liela daļa no Ārgaļa astoņdesmito gadu darbiem jau toreiz šķita spēcīgi un meistarīgi, tagad tiem vēl ir pievienojušies dažādi konteksti, tāpēc tajos var skatīties kā amfilādē, kuras galā visu laiku sprāgst vaļā jaunas durvis. Piemēram, Gustava Kluča motīvi. Vorhola motīvi. Magrites motīvi. Padomju sadzīves reāliju motīvi.
Citām dižām tautām bija impresionisti, ekspresionisti un sirreālisti, bet padomju latviešiem bija pollucionisti. Ja gadījumā to nezinājāt. Mākslinieku grupa "Pollucionisti". Kuru vajāja čeka, un tā tālāk.
Jā, jo interesanti ir tas, ka septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados, kad nebija tās brīvības un mākslinieki "smaka padomju cenzūras žņaugos", viņi tomēr bija ļoti radoši - un Ārgalis ar īpašu intensitāti. Savukārt brīvību - to politisko un mākslas brīvību, kuru viņš līdz ar citiem tā bija gaidījis, viņš neizturēja. Māksla viņam laikam bija bijis veids, kā izpausties, kad citu veidu nebija vai tie šķita pārāk garlaicīgi. Tad parādījās citi - iespēja dibināt savu banku, piemēram. Spekulēt valūtu tirgos, "taisīt hepeningu ar naudu", kā Ārgalis pats teica, un tad uzdzīvot ar alkoholu, daudzsievību, pildītiem fazāniem (kas Nepieradinātās modes asamblejas atklāšanā, kur visu uzsauca Ārgaļa vadītā Tautas banka, no galdiem esot slīguši līdz pat zemei) un dažādām no šī komplekta izrietošām sekām privātajā un citā dzīvē, kas beidzās ar vēnu pārgriešanu 2008. gadā.
Pirms izstādes nebiju izlasījusi, tāpēc brīnījos, kāpēc nav veikta nekāda darbu atlase, kāpēc izstāde nepiedāvā nekādu komentāru, nekādu savu versiju par Ārgali. Kā mākslinieku, kultūras darbinieku, varbūt vēl kaut ko. Vienkārši salikti visi darbi, kas saglabājušies, sakopēti avīžu izgriezumi no visādām "Vakara ziņām", kas aprakstīja Ārgaļa skandālus, salīmēti uz sienām. Bet tas esot tīšām tā darīts, lasu presē, jo neviens vēl nezinot, kā to visu saprast un ko ar to darīt. Kā nekā, tikai otrā personālizstāde cilvēkam. Paredzu, ka interese par viņu ļoti pieaugs. Ne tikai mākslas, bet arī šī Artūra Rembo motīva dēļ.