Ida (2013).
Prokurores Vandas prototips, izrādās, ir Helena Wolińska-Brus. Poļi trīs reizes mēģinājuši viņu ekstradēt no Lielbritānijas, bet nav izdevies. Vecs Eplbaumas raksts par viņu (jūtams, ka Eplbauma arī ne visu saprot): http://www.anneapplebaum.com/1998/12/06/the-three-lives-of-helena-brus

Savukārt pie recepcijas: poļu "Reduta dobrego imienia" (Polish League against Defamation) ir savākuši desmitiem tūkstošu parakstu zem petīcijas, kas pieprasa filmas sākumā adekvāti sniegt vēsturisko kontekstu, jo filma nepaskaidrojot, ka Poliju tolaik bija okupējusi nacistiskā Vācija, kur par ebreju glābšanu draudēja nāvessods; tādējādi skatītājs, kuram nav attiecīgo vēstures zināšanu, no filmas var gūt priekšstatu, ka Polijas ebreju iznīcināšanā ir vainojami paši poļi, kuri turklāt to darījuši mantkārīgos nolūkos. Interesanti šeit šķiet tas, ka filmai, kuras sižets nebalstās patiesos notikumos, nevar pārmest vēstures sagrozīšanu, jo tādi poļi, kas nogalināja ebrejus, lai varētu ievākties viņu mājās, tiešām esot bijuši - to šī konflikta sakarā atzīst arī vēsturnieki.
Tātad to problēmu varētu formulēt šādi: ja kāda filma saplūc festivālos laurus un kļūst pasaulsslavena vismaz daļēji tieši tāpēc, ka nenodarbojas ar pedagoģiski visizsvērtākā vēstures izklāsta atspoguļošanu masām, tad jo vairāk tā kļūst pasaulsslavena, jo sāpīgāks māteszemei ir šis pedagoģiski neizsvērtais atspoguļojums.