Friends

2025. gadā pie izlasītajām ieskaitītas tikai 14 grāmatas. lielu daļu bērniem priekšā lasīto bezpriģelu nemaz nav ieķeksēts, nu daļa arī ja godīgi, tad drabiņas. šogad, savukārt, esmu izlasījusi jau divas grāmatas kas tiešām patika un bija labas un ar visu aptuveno skaitīšanu, janvārī aplikācija ieskaitījusi ka esmu nogājusi 146 km. jā, ar kājām. vispār jau vairāk, bet tā kā daļa ir tiešām staigājot, arī neslikti

- Mana labākā īpašība ir arī mana sliktākā īpašība.
- Kāda?
- Ļoti laba atmiņa. Es daudz atceros, tai skaitā arī visu slikto.


Tā jau ir, ka ar labu atmiņu ir grūti daudz ko aizmirst. Man gan likās, ka pagājušajā gadā negulēšanas dēļ atmiņa pasliktinājās, taču nesen atmiņas testā sanāca diezgan labs rezultāts, tātad nav tik traki. No otras puses, testa laikā nebija nekādu apstākļu, kas novērstu uzmanību, līdz ar to varēja mierīgi koncentrēties kaut kam vienam. Ikdienā uzmanība parasti ir izkliedēta daudzos virzienos, turklāt negaidītos.

Nu jau ir pagājuši 6 mēneši, kopš mēģinu atsākt lietot alkoholu. Jāsaka, ka nekas no nelietošanas daudz nav mainījies, joprojām pēc sociālām situācijām ir kauns par to, ko esmu pateikusi, joprojām ir sajūta, ka dzīvoju kaut kā nepareizi. Fiziski arī nekādu lielu izmaiņu nav, izņemto to, ka nav paģiru. Nejūtu ne vairāk, ne mazāk kā agrāk. Šis ir a bit underwhelming. Bet tā jau, protams, prieks, nav gan īsti noformulēts sev galvā par ko ir prieks.
Citās ziņās, jūnijā klausīšos Garbage, Skunk Anansie un Florenci dzīvajā. Bez maz varētu braukt un dzīvot UK 2 nedēļas no viena koncerta līdz otram, pievākt vēl klāt Luvcat un dzīvot no svaiga gaisa, jo mīlestība un nauda baigi kārtīs nerādās.
Es jūtos labi un slikti vienlaicīgi. Nobijusies un cerīga. Ne ka ceru uz kaut ko, bet nākotnē ir notikumi, kurus es gaidu.
Miss you

februāris ir vinegreta mēnesis

brokoļu biezzupai (pipari, virces, 2 sīpoli, burkāns, trīs kartupeļi, brokoļa galviņa, kausēts siers) piecepu sīpolus ripās tā lai piedeguši, ar karotīti ielēju marinētu eļļu no sen izēstu papriku burkas, piegriezu palodzes lokus un otrajai porcijai vēl piecepu sēnes un tagad ēdu un stenu cik garšīgi! es agrāk tiešām domāju, ka man negaršo dārzeņi

pagājušā nedēļā pagatavoju 4 karijus, aprēķināju, ka esmu nolocījusi vismaz 1,5 kg sīpolu, 4 lielas ķiploku galviņas, tuvu pie kg ingvera, nemaz neskaitot visādas sīkākas vienības in chili, kardamona etc. UDHT veiksmīgi nodrošina, ka šādi varēs turpināt un neapnikt vēl visu februāri. Pienāca bildes ar voljēra gatavajiem rāmjiem.

Sapnī redzēju, kā domas pārvēršas par vārdiem. Sen tā nebija bijis, ka sapnis rādās nevis kā kustīgi attēli, bet gan kā teksts. Tā parasti ir bijis pēc intensīvas tulkošanas naktīm, kad sapni var lasīt kā tekstu. Uz beigām pusnomodā pat izdarīju eksperimentu, iedomājos kādu vārdu un tas uzreiz uzrakstījās. Bet vai latviešu valodā? Vēl es redzēju, kā veidojas cilvēku domas, bet pēc pamošanās ļoti sāpēja galva un maz ko atcerējos.
Kāpēc es labāk patīku kaķiem, nevis suņiem?

kosmoss ielas malā ii

Citroncilvēks reiz tādu bildīti atsūtīja. Kaķis sēž istabā zem atvērta lietussarga, kam jāapžūst. Lietainās dienas kaķis. Un es izraudu visas acis. Kad tad vēl atgriezties pie dzīves, ja ne tādā svētdienā, kāda ir šī? Aiz sienas klepo kaimiņtante. Beidzies veļas mīkstināšanas līdzeklis. Pienāks marts, varbūt tad būs kaut kas redzams skaidrāk.

Vakar Īstajam Vecim bija laiks ar mums ņemties un viņš man stāstīja un rādīja, kā pareizi kauties ar suni un nostiprināt manu dominanci.
Man tas ir kaut kas pilnīgi no Kosmosa, dominance? kaušanās? Man attiecības vienmēr ir bijušas kaut kas par sadarbību, līdzsvaru, ja ne piekāpšanos un pleasing.
Visa šī ņemšanās sāk manī modināt kādu vienmēr gulējušu zvēru un tam zvēram ir uguntiņa acīs un ilknīši un asi nadziņi un viņš māk rūkt, ja kāds taisās kāpt uz ķepiņas ar tiem asajiem nadziņiem.

Lai gan šķita, ka par mani neviena bailīgāka radījuma nav, cilvèki teica, ka mani jautājumi esot ļoti drosmīgi. Tas pārsteidza, bet man patiktu, ja mācētu izdomāt arī kādu sakarīgu atbildi, nevis tikai jautāt.

Šodien Kajs izrāvās no pavadas tieši Īstā Veča acu priekšā, bet pirmo reizi nevis vienkārši adios, bet pats atskrēja atpakaļ, lēni bridām cauri piesnigušam mežam, atradām vairākas stirnu guļvietas, pēdas. Ir aizraujoši skatīties, cik ļoti viņu interesē VISS un cik ļoti viņš grib notikt un būt

Youtube trāpu uz kādas jaunas sievietes video, kam dots nosaukums "how to stop hating yourself". Iebrienu vienā un tajā pašā upē divreiz. Kādreiz patika kaitināt I., kurai vienmēr patika man bakstīt, ka man sevi esot jāsāk mīlēt. Es tad vienmēr teicu, ka vispirms derētu pārstāt sevi nicināt. Ka tas jau būtu daudz. Man liekas, viņa saprata, ka es vienkārši neesmu par pilnu ņemama.

Iesāku lasīt Rachel Cusk "Outline". Tā ir dievīga. Pagaidām. Šaubos vien, ka lidmašīnā ar kādu nejaušu svešinieku, kas trāpījies blakus, iespējamas tik skaistas sarunas. Neviens tā dzīvē nerunā, kā tur rakstīts.

Nopirku mākslīgās skropstas, jo bija lēti un izdomāju, ka tiešām ar tādām pidžināšos.

Mammas dzimšanas diena. Būtu bijusi šodien. Apzvanu pašus tuvākos ar savu "vai zini, kas šodien par datumu?". Visi zin.

Zini? Klusiņām atnāku pie Tavas sienas katru dienu un nolieku pie tās kaut ko vienu. Parasti kādu mazu akmentiņu. Reizēm putna spalvu. Aizvakar iestādīju pie pašas tās malas vienu saulespuķi. Runājos ar Tavu sienu tā, it kā tā būtu Tu.
Sapnī lietus plīkšķēja pret tik sausu zemi, ka tā pārplūda, uzsūkt visu mitrumu sevī vēl nespēdama.

Parasti par savām sliktajām filmu pieredzēm es nerakstu, bet ja filma ir nominēta Oskariem gada labāko filmu kategorijā, domāju, ka tai nekaitēs daži skarbi vārdi no random džeka, kuru tuvākie cilvēki reizēm dēvē par snobu. Un es nepiekasos kaut kādām tehniskajām nominācijām, manis pēc var runāt par lielisku aktiera darbu, inovatīvi trīcošu kameru, vai izteiksmīgākajām pumpām uz galvenā varoņa sejas, bet par ko bija šis gandrīz trīs stundas garais lieliskā Mārtija stāsts? Džons Stjuarts kāreiz šonedēļ veldzējās atmiņās par to, cik "patīkama" vieta bija Ņujorka viņa jaunībā, un ja mums šobrīd pietrūka sliktu priekšstatu par Ameriku no ziņām, tad šī filma lieliski mēģināja pastāstīt, ka Amerika varbūt tāda ir bijusi vienmēr. Uzreiz pēc filmas es noskatījos Stjuarta kolēģa sižetu par Melānijas doķenes pirmizrādi, un pirmizrādes viesi apstiprināja visus stereotipus, ko par viņiem bija iespējams iedomāties.

Bet runājot par aroda prasmēm, varbūt Šalamejs ir labs aktieris, bet es viņu esmu redzējis Dune pirmajā daļā, vienā SNL epizodē, un šinī šedevrā, un tagad šis būs mans priekšstats par viņu kā par aktieri, ja vien apvārsnī neparādīsies kaut kas, kas šo priekšstatu mainīs. Piedāvājums līdz šim nav bijis tāds, ka es skrietu pirkt kino biļetes. Varbūt Džonijs Deps ir sūdabrālis, bet viņš, piemēram, līdz pat pirātiem savu jaunā aktiera tēlu veidoja piedaloties projektos, kas varbūt reizēm bija jocīgi, bet ne klaji sūdīgi. Un jāsaka, ka arī pirāti lielākajā daļā bija gana izklaidējoši. Kas vēl mums ir ar savdabīgu bagāžu? Keidžs?

( daži filmas spoileri )

Lai vai kā, kopumā es esmu dusmīgs par to, ka es apklusināju savu intuīciju, noticēju Leterboksa četrām zvaigznēm un Oskaru nominācijai, un pakāsu savu single kino vakaru šādam mēslam. Dažas filmas es neizvēlējos, jo varētu tās mēģināt skatīties kopā, bet arī tad es varēju saīsināt savu darba dienu, un aiziet vienkārši uz Džārmušu, pat ja viņš nav lielisks. Man jau tā ar visiem treniņiem un plānu saskaņošanu laika filmām ir mazāk, kā man gribētos, un kino industrijas vilciens traucas uz priekšu ar nenormālu ātrumu. Un nav arī tā, ka visas festivālu pieredzes un obligātās latviešu filmas ir lieliskas, bet ar visu to tās neatstāj tik ļoti lielu pakāsta laika sajūtu. Man šķiet, ka uz Oskara nominācijām es turpmāk skatīšos ne tikai ar aizdomām, bet nu jau ar nicinājumu.

Papildu līme.

uzkāpu uz svariem, tagad jūtos resna un bēdīga

"tired is stupid, go to sleep"

ja uz nakti velk 2 bikses, 2 džemperus un guļ zem 3 segām, nav īsti par ko sūdzēties
lasīju, ka Sibīrijas haskijus sākotnēji turēja ne tikai vilkšanai, bet arī sieviešu un bērnu guļvietu apsildīšanai un apsveicu sevi ar domu gaitu