Friends

Vainojiet skudras.

aizkustinājums, izlasot ziņās par Artemis II
"tālāk prom no Zemes, nekā jebkad iepriekš cilvēki pabijuši"

Nezinu, vai tā pa īstam spēju saskatīt pagātni tagadnē vai to, kā iekšējais laiks pamazām ir sašaurinājies lielā ātruma dēļ. Pēdējā laikā šķiet, ka galīgi neko vairs nesaprotu, bet vismaz ir pazudusi nomāktība un smagums, kas vilkās līdzi visu iepriekšējo mēnesi un grūda iekšā smagā bezcerībā. Vairs pat īsti necerēju, ka tikšu no tā melnuma ārā un spēšu priecāties, veikt pašu svarīgāko darbu - saskatīt brīnumus šeit. Varbūt tiešām jābūt uzmanīgākai ar to, ko rakstu, un par savu bazaru ir jāatbild?

suņu skolā mēs esam stabili klases apakšgalā zem izstāžu un māju suņiem un treneris regulāri sauc malā un diferencē, bet man tikmēr šķiet, ka tas, kā Kajs šobrīd spēj sadarboties ir mega, salīdzinot ar sākumu. Nopirku omulīgi dzeltenas siltinātas bikses treniņiem un ar tām mazāk velk vārtīties pa dubļiem, ievēroju, ka darbojas arī, ja palecos vai smagi stampāju kājas. kopā esam 4 suņinieki, džeks militārists, kuram suns visu nolasa no acīm un divas sīciņas dāmas ar milzīgiem lēnīgiem dogiem, man viņi patīk un tas, ka nav jārunā.

zini? tad, kad Tu sapratīsi, ka mans mainīgums ir nemainīgs, Tev apniks ķēpāties un Tu mani pametīsi kādā gleznā, kas pēc tam nāvīgi stīvi karāsies pie sienas kāda cita tīģera bunkurā. zini? tikko ievēroju, ka nagulakai, kuru Tu man uzdāvināji, tonis tieši tā arī saucas, kā Tu dari: Open My Heart. Tu vienkārši atver manu sirdi. un visas Salacgrīvas skudras tur sarāpo. un visi Pērnavas ziloņi tur pabradā. zini? man gan nekad neapniks. es pat sākusi vēl neesmu. tikai iesildos.

nezinu, kāpēc esmu iedomājusies, ka mums viss sanāks tik ilgi, kamēr vien varēšu rakstīt. it kā liekas, ka tad būšu drošībā.

man patīk, ka pie kāda ne viss ir tāds, kādu to esmu iztēlojusies. pie otiņām piekaltis tieši tik daudz krāsas, cik esmu to redzējusi sapņos. rīti ir mazāk kaiju apklaigāti.

"es būtu pazudusi bez tevis," es kādam saku.

"kur - pērnavā? tur jau nav, kur pazust."

"nē - vispār."

atpakaļceļā ar varītēm velku sevi atpakaļ pie domām pašai par savu pasauli, kas mani gaida Rīgā.

"mana Zuzīte," kāds saka savā vēju appūstākajā, jūras nogludinātākajā no balsīm.

vajag jau, vajag katram savu mazo pasauli, lai tā pasargātu no lielās, mīļo Remark. radio skan Madaras Celmas dziesma "Ar lietu dejot". es simts gadus neesmu iedomājusies par to dziesmu. un kāds iepako mani savos džemperos, un mēs aizbraucam uz Pērnavu. tur ziloņu daudzdaudz un jūrā vēl ledus. kāds nopērk man kleitu un matētu tumši sarkanu lūpukrāsu. atpakaļceļā lietus pārvēršas sniegā. kāda guļamistabā pret sienu atstutētas tumsā grimst piecas sajūtas bez rāmjiem.

Skatos, ka cilvēki ir reaģējuši uz jaunu Agneses Irbes svētku pārspriedumu par kristīgās civilizācijas bojāeju. Negāju iepazīties ar pilnu pārspriedumu, bet viens citāts man lika pašam aizdomāties par vienu trendīgu parādību. Atkal jau notika atsaukšanās uz viena autora fikcijas darbiem, kurā tiek pareģots, ka Eiropas lielajās galvaspilsētās būs aizliegts svinēt Lieldienas, jo apkārt būs saceltas mošejas. Svētkiem ļoti piemērots fantasms.

Man šķiet interesants vārda "aizliegts" lietojums. Ja vien mēs neticam tam, ka visi ieceļotāji pa taisno nonāk varas un likumdošanas posteņos, visdrīzāk mēs te runājam par to, ko konservi nicīgi sauc par "politkorektumu" vai "woke". Tātad, par iespējamu pašcenzūru. No vienas puses ir nepatīkami savu realitāti pielāgot dusmīgam pūlim, bet šīs civilizāciju sadursmes teorijas faktiski balstās uz to, ka viens dusmīgs pūlis skaitliski sāks pārspēt otru dusmīgu pūli. Politkorektajam woke visdrīzāk aizliegums svinēt Jēzus augšāmcelšanos stāv kaut kur tur tajā pašā plauktiņā kur aizliegums veikt abortu. Cita starpā dusmīgs pūlis mūs ir novedis pie četrdesmit stundu darba dienas, nevis faktiski vergu darba. Vēl no citas puses woke nozīmē arī to, ka tu izvēlies lietot valodu, kura tavam sarunu biedram nav aizvainojoša, jo vēl bez bailēm eksistē arī empātija. No tā savukārt izriet, ka empātija arī var tikt uztverta kā ierobežojoša, un var radīt apdraudējumus, un apzināta agresija daļai sabiedrības sniedz drošības sajūtu. Kas, protams, arī ir saprotams, dabā netrūkst tam piemēru, bet tas nozīmē arī to, ka tur kaut kur jābūt kādam, kas pieskata šos viegli trigerējamos pūļus, un meklē līdzsvaru starp šiem visiem spēkiem, lai tie netraucētu viņu iespējai mierīgi apmeklēt kādu teātri vai restorānu. Jeb izmantojot citas metaforas, mēģina pieskatīt, lai bērni savā starpā nesakaujas.