Friends

O. piedāvāja uz nākamo gadu izveidot padziļināto kursu vidusskolai ar ievirzi tulkošanā. Plānoju katram modulim pieaicināt kādu ekspertu - praktizējošu tulku un/ vai tulkotāju, kas varētu padalīties ar profesijas garoziņām un fuck-upiem, jo pašai pēdējā laikā tikai art-house projekti un dokumentālās filmas. Ja esi nozarē un manā draugu listē (vai ārpus) un ir interese padalīties pieredzē ar 11., 12.klases skolēniem, laipni gaidīts!

Sadzeltējusī Apple tastatūra atkal tiek padarīta balta.

Hei, šeit Ilva Šļonteka.

Šovakar mani iepriecināja skats, kā maza meitenīte ar savu tēti lēkā pa milzu peļķi, kas parasti lietus laikā izveidojas netālu no manas mājas. Vēl viena drusku lielāka meitene sasmēla no šīs peļķes gumijniekos ūdeni un aiznesa savām draudzenēm. Nav ne jausmas, ko viņas ar to ūdeni darīja, bet dažas lietas pēc vasaras lietus šķiet nemainīgas.

Alergēns.

Chainsmoker Cat

Reizēm šķiet, ka no rītiem nav līksmāka radījuma par labradoru. Pat ja vēl neesi pa īstam pamodusies, tomēr aizkustina, kā suns tev atnes mīksto mantiņu un, asti luncinādams, "dejo" apkārt, sakot: "Cik brīnišķīgs rīts!" (un tāds tas parasti arī ir, pat ja bieži vien tam ir grūti noticēt). Jā, pat nīgrākajos rītos nav iespējams īgņoties par suņa prieku.

bāc, jau otrais salūts pusstundas laikā

man viena tāda kolēģe - pirms kovida laikiem klātienes darbos strādājot par muļķi mani reiz nosauca

tagad viņa ilgstošā prombūtnē plus vēl kāju salauzusi

piezvana man šad tad (reti, bet piezvana) - draudzeņu man nav, nekad arī tādas nav gribējies, tāpēc priecājos - vismaz kāds

viņa interesanti stāsta, patīk balss tembrs, es līdzīga iemesla dēļ youtube visādus mukbangus skatos, jo nomierina, kad redzu, ka kāds ēd un kaut ko par virspusējo kā garāmejot

nu lūk

un vienā no šīm reizēm, kad viņa man ir piezvanījusi, es vairs īsti neklausos, jo pēkšņi iedomājos, ka viņa laikam no manis kaut ko grib dzirdēt, nevis pati stāstīt

nezināju, ko teikt

man nekad nav nekā īpaša, ko teikt

esmu krekliņš ar uzrakstu "kā ir, tā ir"

Reizēm, bet ne vienmēr, ja ir sajūta, ka izdaru netaisnu spriedumu par kādu savas nezināšanas vai muļķīga aizvainojuma dēļ, atceros šo tekstu.

"Whenever you feel like criticizing any one...just remember that all the people in this world haven't had the advantages that you've had."


F. Scott Fitzgerald "The Great Gatsby"

piekusu: izgulējos, aibraucu pie ārsta ar mammu, tas bija ilgi, nogurdinoši un ļoti priecīgi - tās plaušās nav metastāzes, bet reakcija no zālēm vai tuberkuloze, principā vesels cilveks! paēdām, dabūjām visādus pierakstus, pavadīju uz autobusu, iegāju Hoppen (tur ir lēti un smuki trauki - gan kristāls un porcelāns, gan ikdienai - forši, ja gribas lietot nevis sist gaisā), pretī Drogām kaut kāds antikvariāts/humpalas, nopirku sev mazu somiņu - faktūra nedaudz kā ananasam, krāsa - kā rožvabolei - tieši tāds metāliski zaļgans un vēl rozā <3, beidzot drogās nopirku kožu kontracepciju mazpilsētai un sev kurpju papēžiem, kas jau bija sākuši berzt - ērtas tās laiviņas ar siksniņu, bet karstā laikā bez zeķes berž, ja Jāstaigā. aizbraucu uz aptieku, bet nebija id, nevarēju recepti, toties nodevu vecās zāles. receptei rīt pirms darba braukšu vēlreiz. vakarā tesos paspēt kamēr vēl strādā (pēc kolosālas diendusiņas), neveselība atkal nestrādāja, toties dabūju sev vienu no matu lietām, ko nevarēja ne uz vietas ne interneta veikaos dabūt un vēl Mego nopirku cūku pupas un izvārīju rītdienai. man ļoti garšo, turklāt sezona ir īsa un savas vakar pēc darba pirktās atdevu mammai gan vārītās, gan nevārītās

Ļapotā!!

You don't have the right, O you don't have the right.

gribētu kādu laiku padzīvot cirslīša dzīvi. Nezinu, no kādiem jel avotiem man prātā iespiedusies frāze "mundane era", bet latviski es to sauktu par cirslīša dzīvi. Kaida vaina? Cirslītis vai, teiksim, pelīte katru dienu pamostas, izlien no savas alas, izložņā zemesvirsu, graudiņu meklēdama, un viņu varbūt nenorij kāds stārķis vai lapsa.

jau sen būtu aizbraukusi no Latvijas, ja kāds kaut kur citur ļoti gaidītu.

Tas, ko es ne visai labi saprotu...
Es uzskatu, ka nav nozīmes izlikties par kādu citu, par kaut ko labāku nekā esmu patiesībā, būtu forši vnk būt īstai, autentiskai utt. Bet problēma ir tāda, ka autentiskā es ir gļēvule, upura lomā un ar ļoti negatīvu dzīves uztveri. Nav forši būt man, nav forši censties izlikties par kādu labāku un veselāku, jo tā āža kāja tā pat nekur nepazūd, un ar laiku grib tikt pamanīta!
Un vēl es tā aizdomājos... vai daudziem invalīdiem ir tā, kā man? Ka ir sajūta, ka neesi pietiekoši disabled, lai novērtētu pavisman nelielas iespējas piedzīvot, izbaudīt,
vai pieredzēt dzīvi, jo ir sajūta ka vari vairāk, tikai ir grūtāk kā pārējiem, ir pašvērtējuma problēmas un grūti iet un pierādīt sevi?!
Nesen ļoti sasitu kāju un pāris dienas nevarēju paiet, un pasaule beidzot apstājās, ego beidza bļaustīties, un es ļoti izbaudīju pat iespēju aizklibot līdz piemājas veikalam!
Vai var būt tā, ka laimīgāks ir tas, kam ir mazāk iespēju, jo tad viņš novērtē to, kas viņam ir dots?
Ja esi ratiņkrēslā - novērtē, ka vispār kaut kur tiec.
Ja tikai klibo, tad besies, ka tev ir grūti strādāt fizisku darbu, un netaisies priecāties par to, ka vari katru dienu iziet līdz veikalam.
Gan jau es vnk esmu gļēvule, un tā arī visa manu problēmu atslēga...

Man ir vienmēr bijis žēl to cilvēku, kuri savas sāpes un traumas slēpj aiz humora. Sevišķi man acīs iekrituši vīrieši pēc 50, kas tā dara, un tas manī izraisa pat zināmu apbrīnu un arī nicinājumu.
Man šķiet, ka es būšu viens no tiem cilvēkiem.