Friends

Product name.

kādu dienu es uzrakstīšu grāmatu. esmu jau izdomājusi nosaukumu - "vēstules tepat pārziemot palikušajiem vējiem". tai uz vāka būs bilde ar M. virtuves loga stūri, kuru reiz skāra pneimatiskā ieroča izšauta lode (es tā arī nepajautāju, kā tur viss beidzās ar to lietu). bildē redzams tas ieplaisājušais stikls. nu, un tas arī viss, ko es zinu par šo grāmatu pagaidām. jā. :)

Pasakiet, lūdzu, pilsonim par ko jābalso?

diena bija ļoti piepildīta, bet beigās es nevaru izvēlēties, ko paņemt no tā visa sev līdzi. satiku tēti. tētis satiekot ar katru reizi šķiet arvien vairāk sagumis. visi ķīnas suvenīri bija tik rūpīgi piemeklēti, ka es labāk nelielīšos. tad te ievēlās I. kā vējabrāzma ar savu "kas te atkal notiek, kas tev te par zilumu, kur tagad var dabūt skrūvgriezi un citus pribambasus?" es tikai skatījos un domāju, kā citas viņu nav vēl apēdušas ar skatienu vien. kopā mēs esam briesmone un skaistulis. man patiks, ka svētdienās tagad kādu laiku brauksim uz Rīgu kopā. viņš turēs savu roku uz mana augšstilba iekšpuses. es klausīšos Martin Roth - Mono No Aware. es pat nezinu, kā man pietrūkst. sevis? kā ar svešiniekiem man tik ļoti patīk runāties, jo uzzinu kaut ko jaunu par sevi gandrīz vienmēr, tā man pietrūkst sevis. es patiešām dzīvē esmu nepārspējama, kad runājos ar svešiniekiem. visi viņi atveras. es zinu, kad jāpaklusē. zinu, kad vajag paskatīties ārā pa logu tēloti garlaikoti, kad jāpasaka kaut kas izdomāts par sevi pašu. varbūt sajūt, ka esmu nelaimes putns?

noskatījos youtube video
kur viena meitene glaudīja savu smilkstoši ņurdošo taksīti
glaudīja un teica "jā, jā, es saprotu, tas nekas... mēs abas divas mīlam mīlestību, vai ne?"

"tu esi pavisam traka," viņš saka.
"pavisam, pavisam?" man, protams, viss jāprecizē.

septembrā pēdējā dienā esmu tik priecīga, ka tas ir gandrīz skumji, cik priecīga es esmu, zini, kaut gan visticamāk tās ir tikai 8 stundas šī saldā, ciešā bezsapņu miega.
bieži domāju par filmu I Don't Feel at Home in This World Anymore. par to sajūtu, kā viss no pārpratuma, varbūt pat joka, uz ko esi visu šo laiku it kā skatījies no malas, pārvēršas kaut kādās absurdās šausmās.
šorīt gaidu I. uz kartupeļu pankūkām ar lasi un sapņoju par dzīvi ārpus šīs pilsētas ciešajiem korsetes rāmjiem, kuros man neelpojas, nedomājas. ja varu sevi iedomāt iekš kaut kā, tad noteikti varu sevi arī izdomināt ārā, aizstaigāt to visu prom.
es visiem novēlu tikai mīlēt un justies mīlētiem.

Manuprāt, mehāniskās tastatūras un to modificēšana ir diezgan cienījama lieta, bet neesmu paredzējis tam veltīt daudz laika un uzmanības. Atdevu vecākajam bērnam Anne Pro 2 ar brūnajiem slēdžiem un pasūtīju sev vēl vienu Keychron C1 Pro ar sarkanajiem slēdžiem – tieši tādu, kāda man ir darbā. Spēļu datoram ir 8BitDo retro tastatūra ar kaut kādiem klikšķīgajiem slēdžiem. Man ļoti patīk mana darba Keychron C1 Pro – gan pēc izskata, gan skaņas, gan sajūtas.

Nesen kopā ar saviem bērniem noskatījos savu mīļāko japāņu animācijas seriālu – Neon Genesis Evangelion. Kopā ar vecāko bērnu noskatījos arī End of Evangelion, un tagad mēs skatīsimies četras Rebuild filmas.

Vēl mēs noskatījāmies Akira, kā arī Ghost in the Shell un Cowboy Bebop filmas.

Ja kāds vēlas man lēti pārdot savu pilsētas velosipēdu, aicinu pieteikties komentāros.

Pirms divām nedēļām velosipēdam nolūza stūres iznesums, un pirmajā brīdī pat nopriecājos, jo jau sen gribēju glītāku stūres iznesumu, kas beidzot padarītu manu velosipēdu par ideālo velosipēdu (attēlā velosipēds ar veco iznesumu). Nebiju gaidījis, ka serviss nevarēs divas nedēļas atrisināt problēmu, bet tieši tas notika, un šodien saņēmu zvanu, ar kuru tiku informēts, ka iznesumu ar nekādām metodēm nevar dabūt laukā no dakšas. Tas nozīmē, ka vēl vismaz divas nedēļas jāgaida, kad piegādās dakšu. Tad vēl nezinu, cik ilgs laiks, līdz tiks izdarīts darbs. Ļoti nomāc tas, ka nav velosipēda, kā arī paredzamie izdevumi.

man vēl izdevās mazliet pagulēt.
man vajadzētu izdarīt ar šodienu to pašu, ko izdarīju ar vakardienu - man vajadzētu samalt to putekļos.
mīlu šo skaisto cilvēku, jo noskatījos šorīt, un man vairs ne skumji, ne vientuļi, es vienkārši paraustu plecus un eju tālāk: https://www.youtube.com/watch?v=jP1AgtrkRc4

es neesmu un nekad nebūšu laimīga, jo mēdzu pamanīt to, ko citi nekad nepamanītu, bet man patīk tā sen pamestā ēka skultē. kaut kas tajā rakursā, kur saulainā nenosakāma gadalaika dienā tā vīd starp kokiem. kaut kas cilvēka sejas izteiksmei līdzīgs tās vaibstos - sāpīgs smaids - it kā smaidītu tikai lūpas, bet acis līdzi vairs ne. kastaņus tur vajadzētu sastādīt. tie ir I., tāpēc arī mani vismīļākie koki. iztēlojos, kā tur varbūt tieši tagad spīd kā balts ceļgals no saplēstām džinsenēm ārā pilns mēness.

ja te visu dienu ir tik skaļi, ja tieku raustīta aiz piedurknes nemitīgi, ja diena ir no sērijas "aizej tur - nezin kur, atnes to - nezin ko", tad nesaprotu, no kurienes es dzirdu visu šo klusumu.

ar I. izlēmām, ka gribēsim dzīvot prom no visa. ja pie manis tāpat neviens neatnāk, tad tam nav nozīmes, bet man patīk, kā tas vārds skan angliski: solace.

S. vārda diena būtu bijusi šodien. viņš nekad tādas neatzina, bet es domāju par viņu. es jau tik daudz ko vairs neatceros.

vispār bija tik skaista diena, kā radīta pastaigām.

es gribētu varēt raudāt, bet tā vietā es daudz domāju.

izcepu ābolu plātsmaizi.

Забываю дышать.

GPT-6 Astra Max.

visā jaušams rudens jau

"To Know the Dark"
by Wendell Berry

To go in the dark with a light is to know the light.
To know the dark, go dark. Go without sight,
and find that the dark, too, blooms and sings,
and is traveled by dark feet and dark wings.

mazā šķērsieliņā netālu no Lielajiem kapiem kāda pirmā stāva logā vienmēr tāda milzu rotaļlieta uz palodzes - melnā pantera, īsta Bagira
un varbūt tāpēc tas, ka uz tās šodien uztupinājies īsts dzīvs melns minka (ļoti īsspalvains, ne gluži sfinkss), liek justies kā sapnī -
kaut kas tajā, cik lēnām tas kaķis atver savas acis
tiiiiik leeeeeenaaaaaaaaaaaaam