Friends

Ceturtdienas vakarā pēc iznākšanas no kinozāles vēl ilgi bija sajūta, ka atrodos sapnim līdzīgajā filmā, pat ja tā bija nedaudz baisa. Taču vizuāli skaista un iespaidīga. Un vismaz bija kaut kāda izvēles brīvība atšķirībā no senākas Lusilas Hadžihalilovičas filmas Innocence. Pastaigā pa izgreznoto pilsētu šķita, ka gandrīz ikvienā rotājumā redzama vesela pasaule, pat neskaitāmas. Tikai varbūt ne tik cietsirdīgas un daudznozīmīgas. Tātad filmas vizualitāte uz mani bija iedarbojusies? Vai arī tas, ka sen nebiju bijusi kino? Hmm, tiešām pēdējo reizi kaut kad gada sākumā? Vai tā ir sakritība, ka šomēnes iemaldos stāstos, kur mazu meiteņu mammas izdara pašnāvību, un viņas jau no bērnības paliek pavisam vienas?

- Es dievinu Sniega karalieni. Zinu šo stāstu no galvas.
- Kas tev tajā patīk?
- Viss. Jo īpaši karaliene, es mīlu karalieni, jo viņa ir nemirstīga.
- Viņa ir ļoti vientuļa.
- Jā, bet karalienei ir sava valstība. Un tā viņai būs vienmēr.
- Bet vai ar to pietiek?

no rīta novērsu Drāmu un uz pasēdēšanu skolā sīkiem aiznesām vīnogu un tomātu sulu, mērkaķa tempā otro kafiju un dušu un uz slimnīcu pakaļ mammai, palīdzēju dušā, sapaunojāmies un lēnā garā ar taksi mājās. aizskrēju uz veikalu, sapirku viņai ēdamos, uzvārīju auzu pārslu biezputru un žāvaugļu ķīseli, izņēmu no skolas skuķus, tad bija pakaļ šoferītis, iekrāmēju mašīnā, nomazgāju traukus, paēdu pusdienas, izmazgāju skuķu sporta un dejošanas tērpus, izbarināju sīkiem pusdienām paredzētos čipsus un esmu ļoti piekususi, bet vēl jāsameklē rītdienai svētku tērpi u.tml. un jāsataisās jo vīram šodien darba pasākums
Aaaa
Beigsies desmitos, kamēr vēl mājās a man rīt garā garā diena darbiņā un sestdien arī pavisam agrā braukšana. ļoti gribas izgulēties

"Tas nav nekas slikts, bet man liekas, ka sava temperementa dēļ viņš nekad dzīvē nebūs tā pa īstam priecīgs, vismaz uz āru ne. Viņš ir tāds filozofisks, daudz domā un vēro, ļoti dziļi daudz ko pārdzīvo. Un uz daudz ko atskatās ar nostalģiju."


Forši, ja vecāki ko tādu pamana un ļauj bērnam būt tādam, kāds viņš, jo neviens cits jau no malas nevar kādu padarīt superlaimīgu. Man šķiet, ka tāds varētu būt arī mans aptuvenais raksturojums, tikai vajadzētu izņemt vārdu filozofisks. Lai gan nav tā, ka es vispār nedomātu.

Diezgan nepārprotami ir pienācis brīdis, kad es sāku sajust savu mirstību, kas izpaužas fiziskas degradācijas simptomos. Es biju un joprojām esmu tajā optimistu grupā, kas saka, ka viss nav tik slikti, kā daudzi izliekas, bet optimisms neliek arī ignorēt faktu, ka kaut kur tas fiziskais pīķis cilvēka mūžā ir, un nu jau tas man ir aiz muguras. Es arī apzinos, ka šīs ir manas krokodila asaras, un man nekas netraucē un vēl ilgi netraucēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ja vien neiejauksies kādi traģiski notikumi. Bet interesantākais novērojums man ir tāds, ka tas mani tomēr satrauc.

Es gan norādīšu, ka mani nebiedē pats nāves fakts. Es kaut kad tā vienkārši izdomāju, ka es būtu gatavs arī nomirt. Ne tā, ka es gribētu nomirt, vai nebūtu gatavs nodzīvot vēl kādus stabilus trīsdesmit gadus, visdrīzāk arī ilgāk, bet tā, ka man nebūtu žēl par savu līdz šim nodzīvoto dzīvi, pat ja dzīvošanu es tā pa īstam esmu izbaudījis relatīvi īstu laiku. Un tomēr kaut kas šinī apzinātā ceļā uz fizisku iznīcību ir biedējošs, un es vēl neesmu sapratis, kas tieši. Varbūt neizbēgamība, varbūt lēnums, varbūt bailes par to, ka vienā brīdī negatīvais pārmāks pozitīvo. Who knows. Bet beidzot es sāku apzināties savu novecošanu. Lai gan iekšējais pusaudzis nekur nav pazudis, kurš iespējams ir bijis iemesls tam, ka šī apziņa nav nākusi ātrāk.

šorīt izmazgāju divas porcijas veļas, pēc friziera pakalpojumu sniegšanas un pavadīšanas uz skolu drusku palasīju, pagulēju stundiņu, paēdu, aizbraucu uz centru, draudzenei iedevu skaidruci lai aizved tēvam (mašīnai vajag jaunu aķīti, esošais mīnusos varot nelekt un viņai kā reiz bija darīšanas centrā), nopirku štātītes (neko lieku, visu vajadzīgo), aizbraucu pie mammas uz slimnīcu (ieraudzīju dzīvē, kā akmens no sirds novēlās), paēdu kafūzī, paspēju uz transportu, satiku bērnu, tagad jāiedzer kafija un jāsataisās uz (kārtējo) koncertu - šoreiz spēlēs ar orķestri! <3
matus gan mazgāšu kaut kad vakarā, tagad nav jaudas :D

uz rītdienu skolai abām vajag Z.sv. tautasdziesmas lai zīmētu apsveikumu. drāma, padsmit minūšu meklējumi.. un cilvēki izvēlas tādas, kuras māk jau no trīs gadu vecuma
žanra klasika

- konfektes nav nekāds vakariņu ēdiens!!!11 /priekškars, lustra/
man dusmīgi brēca virsū bērns kas gribēja ēst, nezināja ko grib un ko ēdīs un nebija paēdis no glazētajiem kornfleikiem ko pēc deju koncerta šiem pabēru priekšā ķipa vakariņās un ko līdz sirds dziļumiem aizvainoja mans jautājums vai šodien VEF pilī pēc teātra šiem vecītis neiedeva paciņu un vai neēdīs to

karaliskas personas esmu piedzemdējusi. es, piemēram, brokastīs varu ēst zupu vai cept kartupeļus un vakariņu vietā tortīti vai pagulēt

paldies par īkšķiem, viss o.k.

"Esi gan tu traka," tētis saka un gardi nosmejas.
Patiesībā es gribētu būt daudz trakāka. Esmu mazliet nojūgusies. Tas gan. Bet traka? Diez vai. Bet ja Tu esi kaut vai tikai mazliet nojūdzies, es nešaubos, ka arī Tu gribi būt izcils, nepārspējams savā nojūgšanās jomā, manu pelēkzilo čivinātāj.

Man nav ne jausmas, kas šis ir par gadalaiku. Bet es jūtos dzīvāka, nekā jebkad agrāk. Tāpēc, ka ir tik grūti. Kopumā. Grūti un smieklīgi. Grūtsmieklīgi. Es visu, ko dzīve man tagad piespēlē, uztveru kā košļājamās gumijas papīriņu "love is..." un tad tur katru reizi pieraksta klāt kaut ko neizturami cute, kas nu tik nevarētu būt šis "love is..." eju pa ielu un domāju savus variantus.

karoče turam īkšķus, šodien operēs

paziņa stāsta, kā aizķērusies aiz līdzenas vietas, lidojusi un piezemējusies, dzīvei pazibot gar acīm. arī man dienas kā commotio cerebri. un nav pat jālido. ir tikai jāpasaka kaut kas, lai būtu sajūta, ka iepriekš teiktais dzen uz priekšu pateikt divtik vairāk. "do you ever suddenly find it strange to be yourself," jautā klarisa lispektore. vienmēr, ne tikai dažbrīd un pēkšņi, mīļā Klarisa. man vienmēr šķiet, ka tas ir savādi - būt par sevi pašu. paspēju ziedoņdārzā nobildēt sniega kaķi.

-Bērnudārzā mums šitāds bija negaršīgāks. Nr3 par šodien manis vārīto žāvēto augļu ķīseli (mamma pasūtīja, iestājoties slimnīcā aizvedu viņai divas mazas burciņas)

Vīrs saka varu vērt vaļā savu restorānu..

Vakar noskatījos vienu cīņu, kurā piedalījās kamerūnietis, kas dzīvo Francijā. Es nezinu, kādas viņam ir attiecības ar Franciju, bet skaidrs, ka izcelsmes valsts viņam ir nozīmīga daļa no identitātes. Bet sportā ir tā pieņemtā tradīcija atskaņot himnas un vicināt karogus. Es saprotu komandas sporta veidus, kur spora organizācijas darbojas valsts ietvaros, un arī sportisti pamatā ir nākuši no tās pašas valsts, bet individuālajos sporta veidos tas ir diezgan abstrakti. Izcelsmes, piederības un mītnes zemes varbūt pilnīgi dažādas, un arī sportista komanda bieži vien ir ļoti starptautiska. Un es nesaku, ka valsts nevar būt daļa no sportista identitātes - rudais īri izcelsmes meksikānis Kanelo ar visu savu mariarči orķestri ir nepārprotams Meksikas bērns, bet arī Mairis Briedis staigāja ietinies Latvijas karogā.

Mēģināju iztēloties, kā es justos, ja es dzīvotu un trenētos kādā citā valstī, un pirms sporta sacensībām man būtu jāklausās šīs valsts himna kā valsts, kuru es pārstāvu. Es saprastu šī pasākuma loģiku, bet Latvijas himna noteikti vairāk reprezentētu manu identitāti. Un ne tik daudz tāpēc, ka es esmu Latvijā piedzimis, jo meklējot kaut kādus formālus iemeslus, tik pat labi varētu atskaņot arī PSRS himnu, ar kuru es noteikti neidentificējos, bet lielākā daļa manas bērnības un pusaudzības ir pagājusi Latvijas himnas pavadījumā. Bet tik pat labi tā varētu būt arī kāda tautasdziesma, vai pat kāda Nirvana dziesma, un man tas nešķistu ļoti absurdi. Noteikti mazāk absurdi, kā kādas svešas valsts himna.

Ar šo visu es gribēju teikt, ka identitāte ir ļoti individuāla lieta, lai cik ļoti vieni cilvēki nemēģinātu iekastēt citus cilvēku. Un, protams, daudziem ir spēcīga vēlme identitāti vienādot ar patriotismu, kur atkal korelācija tiek jaukta ar kaut ko citu. Man ne pārāk patīk, ka kaut kur ārzemēs ar mani mēģina runāt poliski vai lietuviski (nav bēdīgāka skata, kā cilvēks, kas savu paviršību uzskata par dziļu inteliģenci), bet mani ļoti apbēdinātu, ja kaut kāda Krievija sāktu bumbot Parīzi vai Berlīni.

kovidlaikā nomira nočņiki, kur lai tagad dabū vīnu trijos naktī?

es nevaru paskaidrot un pat nemēģināšu, bet otro kafiju izdzēru ārpus mājām. tad klaiņoju pa krāmu veikaliņu. gribēju nopirkt burciņu ar korķa vāciņu, kurā iekšā sausie ziedi un gaismiņu virtene, bet nopirku šokolāžu zsv vecīti ar tukšu vidiņu. pasmaržoju sveces. dažas tiešām smaržoja pēc tā, kas bija uz tām rakstīts, citas pavisam ne. tad pagalmā piegāju pie eglītes. es to nevaru paskaidrot un pat nemēģināšu. eglīte klusēja. apsargs pabāza degunu no sava namiņa un kaut ko man uzsauca, bet nedzirdēju ko. varbūt gribēja zināt, kāpēc es piepēdoju sniegu. ko es būtu atbildējusi? ka man patiešām ļoti žēl un es labprāt paņemtu savus pēdu nospiedumus atpakaļ? tā nu izlikos, ka neko neesmu dzirdējusi. un kurp es tā eju, ja tikai mājās atnākot pamanu, ka zābaki laiž cauri sniegu? man ir vēl citi, bet riebīgi, ka šie paši vairs nebūs valkājami. izlasīju skaistu teikumu. "Life is a horizontal fall."

no visiem gada mēnešiem es tagad visvairāk domāju par novembri. par mēnesi, kuru es biju pasludinājusi par vismīļāko no visiem gada mēnešiem. un cik ļoti nekāds tas galu galā bija. es nopirku biļeti uz kādu koncertu, kas vēl tikai būs, lai būtu kaut kas, ko gaidīt. es domāju arī par to, kā visu vasaru es nostaigāju vienās iešļūcenēs. vienu dienu gāju gar kādu pagrabstāva antikvariātu, kad tur atsprāga vaļā durvis un ārā izvēlās drēgnums, apputējušu lietu smarža un tramīgi smiekli. tā ir mana vismīļākā atmiņa par šo gadu. tad pienāca augusts un es satiku M. aizgāju uz pirmo randiņu. pēc īsas sarakstes man par viņu vēl nebija radies nekāds iespaids. vai tas bija rīgas svētku nedēļā jeb ne? neatceros. visticamāk. tā bija sestdiena, ielas bija cilvēku pārpilnas, es jutos neērti, es parasti izvairos no rīgas centra tādās vasaras sestdienās. man bija mugurā zils krekliņš ar taureņiem un zelta krāsas nopilējuma efektu. atpakaļceļā viņš mani pavadīja kādu gabaliņu. gājām gar mākslas muzeju. "atklāšu tev kādu noslēpumu," es teicu. "es nekad neesmu tur bijusi. lai gan man ļoti patīk māksla". viņš smējās. jutu, ka viņš tajā brīdī uz mani paskatās.

es vakar pastaigājoties nodomāju - drīz jābūt sniegam. tad nu tas _ir_ sniegs. aizver acis un iedomājies: klajš, vēl nepiepēdots sniega lauks, cik tālu vien sniedzas skatiens.

šodien pasaulē svin nez kur savākto, tālu un it kā nebaltām dienām kaut kur nobāzto, tad nejauši atrasto kosmētikas produktu paraudziņu izmēģināšanas dienu. es tā tikko izdomāju.

atkal lasu 4 grāmatas paralēli. grāmata par Parīzi nav slikta. dažbrīd grūti no viena mazā krikumiņa pārlēkt pie nākošā, jo katru rakstījis cits autors, bet lasu pa diviem, pa trīs iespaidiem, tad nolieku nost un padaru kaut ko citu, lai izlasītais nogulsnējas. man patīk palasīt kaut ko tādu, kas ir par laiku, atmiņām, vietām, asociācijām.

kādas man šodien brokastis, to es nevienam nedrīkstu teikt. bet liekot to visu uz šķīvja es nodomāju, kāda starpība, ja tas viss labi garšo atsevišķi, turklāt vēderā viss tāpat sajaucas.

un kad es skatos, kādi jūs te visi balti un pūkaini...es neviļus domāju... ka galvenais jau, vai kādam tas jūsu labums ir vajadzīgs. un it īpaši, vai tas ir vajadzīgs man.

darbā otrdien apmācības. es jau izdomāju, ko es darīšu, ja man piesiesies. es izvilkšu no galdapakšas to pašu, ko no turienes izvelku vienmēr, proti, savu vidējo pirkstiņu.