Friends

kādas man šodien brokastis, to es nevienam nedrīkstu teikt. bet liekot to visu uz šķīvja es nodomāju, kāda starpība, ja tas viss labi garšo atsevišķi, turklāt vēderā viss tāpat sajaucas.

un kad es skatos, kādi jūs te visi balti un pūkaini...es neviļus domāju... ka galvenais jau, vai kādam tas jūsu labums ir vajadzīgs. un it īpaši, vai tas ir vajadzīgs man.

darbā otrdien apmācības. es jau izdomāju, ko es darīšu, ja man piesiesies. es izvilkšu no galdapakšas to pašu, ko no turienes izvelku vienmēr, proti, savu vidējo pirkstiņu.

Izrādās, ka TLDR ir arī fiziski žunāli, un man radās liels kārdinājums kaut ko pasūtīt. Kas man atgādina par to, ka es joprojām sēžu uz domas par to, vai man vajadzētu pasūtīt IR nākamajam gadam.

IR pārdošanas punkts ir tāds, ka nākamgad ir vēlēšanas. Lielajā bildē es saprotu mediju lomu sabiedrībā, un to es nevienā brīdī negrasos to apšaubīt. Šogad, piemēram, savu digitālo abonomentu es esmu lietojis ļoti maz, ja neteikt nemaz, un pilnīgi noteikti maz zinu par aktuālajiem sabiedrības cepieniem, izņemot tos, par kuriem katram onkulim feisbukā ir viedoklis. Taču no otras puses es arī saprotu, ka es nestāvu smagas izšķiršanās priekšā par to, par ko es balsošu. Es mazliet apšaubu, ka Latvijas politiskajā piedāvājumā pēkšņi uzradīsies jauni gaišie spēki, un mani arī mazliet kaitina vēlme meklēt jaunus mesijas, lai gan es dotu atlaides jaunai partijai, kas ir veidojusies no kāda cita politiskā spēka neatrisināmām iekšējām pretrunām. Ar pirkstu ne uz vienu nenorādīšu. Bet jā - es zinu, kas ir mūsu tradicionālie sūda brāļi, es arī zinu, ka nav neviena politiskā spēka, kurā to nebūtu, un nez vai jauni skandāliņi kaut ko mainīs manā pasaules uztverē. Ja nu pēkšņi kādu pieķer kanibālismā vai pedofīlijā, gan jau man šis fakts nepaslīdēs garām.

Ko es ar šo gribu pateikt? Ir kaut kaut kāda mītiskā pilsoniskā atbildība, un arī es no viņas mazliet ciešu, tai pat laikā es nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka šī visa ir akmentiņa ripināšana kalnā. Tā, kas ir Sīzifam, nevis Andrim Ērglim. Daudziem šī pilsoniskā atbildība ir hobijs vai pat reizēm eskeipisms, bet man arvien vairāk šis jūtas kā bezjēdzīgi pazaudēts laiks. Piemēram, kāda ministrija kādu laiku atpakaļ ir nelietderīgi iztērējusi dažus miljonus? Ko tieši es varu darīt vairāk kā turpināt nebalsot par šiem... līdzpilsoņiem? Vai man ir kādas vecmāmiņas, brālēni, vai konservatīvi draugi, kurus es satieku pie svētku galda, un man viņi būtu par kaut ko jāpārliecina? Pievērsim acis uz pētījumiem, ka pārliecināšana ar racionāliem argumentiem nestrādā. Tipa nav. Ko vēl es iesākšu ar šo iespaidīgo informācijas bagāžu? Patriotiski sevi audzināšu ar stāstiem par latviešiem, kas ieguvuši kaut kādas balvas, vai atgriezušies dzimtenē darīt uzņēmējdarbību? Ja man tie stāsti kaut ko dara, tad vienīgi vēlmi kaut ko ierakstīt cibā, un kā mēs zinām, cibā notiek ļoti vērtīgas un izzinošas diskusijas.

Bet atgriežoties pie TLDR, manuprāt tas ir ļoti labs formāts šī brīža informācijas pārbagādībā. Es septiņās minūtēs varu uzzināt par konfliktu, piemēram, Sudānā, un iegūt aptuvenu rietumcentrisku priekšstatu par globālās pasaules stāvokli, un manuprāt ar to pietiek. Vēl, protams, ziņas kā komēdija ir labs fromāts. Sarkasms un ironija ir diezgan labs veids, kā saglabāt veselo saprātu. Varbūt nedēļā šāda satura patērēšana prasa pārāk daudz laika, bet jau nākamgad būs par vienu šovu mazāk. Visādi citādi astronomijas ziņas mani izklaidē mazliet vairāk, un praksē noder aptuveni tikpat.

jau ilgu laiku pusapzināti izvairos no filmām un mūzikas, kas mani varētu emocionāli kaut kā saviļņot, nu jo mani viss spēcīgi ietekmē un tāpēc mazliet bailīgi, bet jūtu, ka ļoti vajag, jo jūtos mazliet stīva un sacietējusi un sen nav pabimbāts. Rīt beidzot skatīšos 'dancer in the dark'. atsauksmes?

Pirms dažiem gadiem viena rudenī biju ļoti samīlējusies, bet mīlestības objekts uzrakstīja, ka mīl mani tikai platoniski, tāpēc es apmēram trīs stundas klaiņoju naktī pa Hanzas rajonu šausmīgi raudot un klausījos austiņās uz repeat Raimondas Vazdikas "Apsoli man neko". Tas bija lieliski.

Your appointment to FEMA should be finalized within the week.

nu nezinu, man tie Oga šotiņi garšo. šorīt nopirku to, kas ar upenēm <3 un izlasīju etiķeti. 7 g cukura vaimanuvai, lai pamēģina tie cukura nīdēji dabūt iekšā 10% ingveru bez cukuriņa lai kādu garšiņu liktu klāt nekas labs nesanāk. izrādās viņiem bija adventes kalendārs un izrādās, ka viņš jātaisa karstajā dzērienā 300 ml krūzītē!
no rīta divreiz arī izskaloju degunu ar Humer un sajutos pēc cilvēka. tagad gan laikam tūska atkal ir atpakaļ - drusku spiež pieri

es tā daru, kad nervozēju. sastādu sarakstus. jebkādus sarakstus. piemēram, šorīt man patīk laiks, lietas, pulksteņi, smaržas "fat electrician", ziema. bet par visu pēc kārtas. pagalmā ir parādījusies eglīte. pēkšņi. out of the blue.

diezgan interesanti ir tas, ka citi vēlas kaut ko tādu, kas ir pilnīgi iespējams. piemēram, te nesen cibā kāds vientuļi sevī saguma, kaut visi reiz apmirtu. es pirmajā brīdī domās piekritu, bet tad apsaucu sevi. kāpēc vēlēties kaut ko tādu, ja tas ir kaut kas pilnīgi iespējams? daudz interesantāk ir vēlēties kaut ko neiespējamu. piemēram, lai nedeg kāpņutelpā veltīgi uguns visu nakti. piemēram, lai es kādam arī reiz kaut ko nozīmēju.

ierastā gada nogales uzgaidāmās telpas sajūta. sagaidīju savu čūskas kodienu, tagad varu aizauļot līdzi zirgiem. ja nopietni... jokot negribas. gada kopsavilkums: es nenoliku karoti. es, protams, varu vēl paspēt, bet tagad ir tik daudz no visa kā cita, tāpēc nav vairs laika kaut kam vienam. tāda kā plaisiņu sazarošanās. šķiet, ka viss, ko daru - lūdzos dūmiem, lai tie vēl kādu brīdi uzkavējas. no ziemassvētkiem te nav ne smakas, bet gribu noskatīties to multeni. spermagedons. :))

ārsta kabinetā:
- kā man tagad gatavoties tai operācijai? es katru dienu ēdu ikrus un izdzeru vienu jēlu olu.
- .. 0_o .. nu, es domāju, ka nebūs jau tā, ka pēc operācijas nevarēsiet ikrus ēst :D

Klases "audzināšana" dod tik daudz materiāla stand-upam, bet nu GDPR...

Zeme ir lietus sasūkusies. Tagad, kad šo rakstu, skatos uz orhidejas saknēm. Es tās redzu, jo puķpodiņš ir caurspīdīgs, ar plaisājuma efektu. Saknes ir biezas, treknas, bālas, pirkstiem līdzīgas. Ja ilgi skatos, man kļūst nelabi, liekas, ka stikls plaisā sakņu spēka dēļ. Bet es labi zinu, ka tas tā nav. Saknes ir tikai saknes un stikls - tikai stikls. Paskatos feisbukā uz kādu savu bijušo kursabiedreni, kura nupat uzrakstījusi grāmatu. Kaut kas par veļu laiku nosaukumā. Es nekad to nelasīšu, bet noskatos, ka viņa kā vienmēr tāda omulīga, priecīga. Es domāju, ko citu viņa zin, ko es nezinātu. Tad tramvajs aizver durvis man degungalā. Tad kāds kaut kur par mani droši vien domā, jo mani sāk raustīt žagas. Everything passes. Us too. All of us.

ko Tu vari man padarīt? aiz manis ne gluži zvaigznes. drīzāk ziema bez sniega. pret kokiem atstutēti, vēl neizvesti maisi, kas pilni ar pērnajām lapām. smaidu, jo tikko esmu kādam pateikusi "sorry not sorry".

tāda neomulīga sajūta. kur esmu šo jau redzējusi? bet tad atceros - ā, pareizi. visur. tie ir tikai šie laiki. mušas māca bites, ka sūds ir labāks par medu.

un tomēr. un tomēr. es beidzot izguļos. pasūtu tētim vienu, nē, divas, nē, apaļas trīs grāmatas. visas Rachel Cusk. sev gribu uzdāvināt stāstu, eseju un dzejoļu apkopojumu "We'll Never Have Paris", jo tajā riņķī un apkārt par šo pilsētu, kurā neesmu bijusi. zināmā mērā visam šim pēdējam laikam varētu likt tādu apakšvirsrakstu.

kas vēl? bija jāpiesakās atvaļinājumam. paķēru sev augustu. četras nedēļas vasaras izskaņā tātad.

man šodien iešanas. es patiesībā jau kavēju. I should get going.

right here, right now: https://www.youtube.com/watch?v=2rlQqWbp7rY

šorīt paskatos uz Pikaso versiju par Ziemassvētku vecīti un pēkšņi saprotu. katram tas tiešām ir kaut kas savs.

decembris, tas laiks, kad varu izlemt, ko ņemt līdz tālāk un ko labāk atstāt aiz muguras. man visur vinted reklāmas, bet esmu pārāk nepacietīga šķirties no tā, ko man vairs nevajag, tāpēc aizstiepju maisus uz otra elpa.

skatos youtube kādu jaunu sievieti, kura ņujorkā filmē savas pastaigas un sarunas ar nejauši sastaptiem svešiniekiem. interesanti, ko nu tur katrs par sevi pastāsta. man parasti ļoti patīk parunāties ar pilnīgi svešiem. es bieži tad pasaku daudz vairāk, nekā saviem tuvajiem. nesen veikalā parunājos ar kādu vīrieti, kurš klaiņo gar plauktiem kopā ar savu suni. mēs aizrunājamies par skumjām, kas mūždien dzīvo suņu acīs, neskatoties ne uz ko. bet, jā. domāju, ko es par sevi varētu teikt, ja uzrunātu mani. ka mana dzīve iedalās vienā lielā Pirms un Pēc? bet, ja tā padomā, neviens jau tā nenāca un nevilka strīpas. bet varbūt saruna iegrozītos tā, ka mēs iekāptu sniegā, uzveltu kādu sniegavīru. jā, droši vien, ka tā būtu foršāk.

Tagad es arī esmu redzējis Dieva Suni, un man drīkst būt viedoklis. Par latviešu filmām gan neizpausts viedoklis mēdz būt daiļrunīgāks par pašu viedokli. Pīļu dīķis un tā.