Friends

kas to pirmo vārdu teiks
tas to putru apēdīs

Algotitmi manā ziņu lentē ir atnesuši man svešu cilvēku sašutumu par Selmas leoparda tērpu, un mani sen nekas tā nav sajūsminājis. Vīriešu pienesums šajā diskursā ir diezgan paredzams, taču izskatās, ka visvairāk "meitiņ, vai maz tā vajadzēja" nāk tieši no sieviešu puses. Cilvēki joprojām bez ironijas lieto frāzi "pat es". Tā, it kā viņu viedokļi ir liberālo vērtību virsotne. Bitch, please! Progresīvā pasaule ir evolucionējusi no viktoriāņu laikmeta augstajām apkaklēm līdz legingiem ar camel toe, tāpēc fakts, ka tu netaisi rolmopšus pēc savas mammas receptes, tevi nenoliek progresīvās pasaules avangardā. Ja tev ir gadījies dalīt viedokli ar slavenajām Ogres Ziņām, tad tava vērtību pasaule atrodas kaut kur no centra pa labi labākajā gadījumā. Ja šim gadījumam ir vērts kaut ko trigerēt, tad tā ir pašrefleksija par tēmu, kas tieši tevi ir trigerējis kāda cilvēka apģērbā, kas nav netrīrs, nevīžīgs, saplēsts, vai kā citādi liecinātu par to, ka cilvēks nav paspējis pārģērbties, nevis speciāli ir izvēlējies šo apģērbu tieši konkrētai situācijai. Varu derēt, ka tur atklāsies daudz aizpriedumu, un ne pārāk daudz pieņemšanas un cilvēku mīlestības.

Te jau mēs varam sākt virzīties vīriešu komentāru teritorijā, kurā joprojām spicākais ierocis ir slatšeimings. Leopards, protams, ir skaists dzīvnieks, bet ja tev no šī dekoratīvā raksta vien ieplūst siltums vēdera dobumā, varbūt paturi savas fantāzijas pie sevis, ja reiz esi tāds social restrain entuziasts. We don't kink shame, taču šāda tipa komentārus saņem arī nepilngadīgas meitenes tērpušās ģemperī līdz zodam, un tas šādus komentētājus ieliek tajā grupā, ar piederību kurai lepoties nebūtu vērts. Savukārt sieviešu internalizētais slatšeimings ir atsevišķas terapijas vērts.

Bet virzoties prom no konkrētā gadījuma, manuprāt ir vērts atcerēties, ko signalizē visa šī gaumes policija. Ja ejot ārā no mājas tu nomaini kaut vienu apģērba gabalu, tu jau kosplejo. Kas pats par sevi nav slikti, līdz brīdim, kad kāds izdomā, ka cepure ar pūkainām kaķa austiņām ir mazāk vērtīga kā balts krekls ar šlipsi. Es pats nemēģinātu lauzt iesūnojošus stereotipus, piemēram, bērēs, bet es arī nenosodītu nevienu, kas savās sērās nolemtu ierasties krāsainā halātā. Es vēl pastiprinātu šo argumentu ar faktu, ka katra individālā izvēle par to, kā ir pareizi, nav tik universāla, kā visiem šķiet. Sliktas ziņas onkuļiem, jo sievietes savā dažādībā mēdz mazāk izcelties uz pārējo fona, kamēr vīriešu mēģinājumi noiet pa šauro dreskoda taku daudz vairāk ilustrē viņu individuālās dzīves izlvēles, un jebkurā cilvēku grupā būs vismaz viens tāds kā es, ka viņus džadžos.

I love the smell of freshly brewed coffee in the morning. And I love the sound of no one speaking to me while I drink it.

it didn't turn out the way you wanted it


did it



vakar no otraelpa plauktiem izķeksējās "Her Body and Other Parties: Stories" by Carmen Maria Machado - ja man kaut ko ir iemācījuši mani studiju gadi, tad tā ir labas grāmatas saošana jau pa gabalu. kā kāds ir varējis šķirties no kaut kā tāda? man tik ļoti patika tas pats pirmais stāsts, ka domāju par to pat klausoties urbja dīkšanā.

es nekur neiešu šodien.

es palikšu šeit iebarikādējusies ar kafijām, stāstiem un Ibumetinu.

https://www.youtube.com/watch?v=lD3cYqSdWJE

Jā, protams. Tas jau viss skaidrs. Ka dumji tā pārdzīvot. Tu taču nepārdzīvo. Visticamāk guli kā noplīsis ar tukšu sapņošanas bateriju un telefons uz klusumu. Bet es šonakt skatos uz savu dzīvi no putna lidojuma skatapunkta (varbūt tā vēl ir zoba anestēzija, kas šādi iedarbojas). Un es redzu visu, kā ir. Es varu tā dzīvot, kā tagad. Es varbūt pat varu sarast ar domu. Bet tajā nekad nebūs nekāda prieka. Neprasi tad no manis, lai smaidu.

Šķiet, ka vēl pavisam nesen tika apspriests jautājums: vai google mūs padara stulbākus? Tagad laikam ļoti bieži līdzīgā veidā tiek vaicāts par MI. Tādos brīžos mierinājumu var atrast tik senā tehnoloģijā, kā grāmata. Tā nomierina ne tikai ar savu lineāro stabilitāti.

“Man patīk papīra čaukstoņa starp pirkstiem. Rakstu zīmes līdzās pirkstu rakstam. Grāmatas cilvēkiem dāvā klusumu, pat ja tās runā ļoti skaļi.”

Nnedi Okorafora

Granulu deficīts.

tik salds miegs šajā aukstumā

kā man tāda pietrūks vasarā, kad putni tik nelabi vīteros jau pus četros

mostos piecas min pirms savas maiņas sākuma

un esmu pilnīgi gatava samalt šodienu putekļos

why won’t you do it for me
when all i do is for you

Biju jau aizmirsusi, cik sarežģīti var pateikt pulksteņa laiku dažās valodās, piemēram, čehu. Ceturkšņus vēl saprotu, bet, ja vēl kaut kas no tiem jāatskaita vai jāpieskaita, tas taču prasa prāta piepūli, lai gan dzimtajā valodā droši vien tas ir tikpat automātiski, kā pakustināt roku.

„Lūdzu nerunājiet ar mani ceturkšņos!”
"Tā ir mana automātiskā aizsargreakcija, dzirdot, kā čehi jau atkal virpina savas vājprāta garās pulksteņa laika konstrukcijas agri no rīta.
Piemēram, plkst. 9.40 čehiem ir bez piecām minūtēm trīs ceturkšņi pirms desmitiem (bez pět minut tři čtvrtě na deset)."

https://www.instagram.com/manacehija

oi, meitenes. Ja jūs zinātu. paskatījos, kā dzeimijs olivers pa virtuvi plosās un kļuva tik silti ap sirdi. Jau zinu, kas man bus pusdienās. Tieši nekas.

Pārdabiski stipra. Pārēdusies spinātus kā Popeye. Staipu līdzi savus smagumus tā, it kā no tiem spētu izdīgt manas rītdienas. Biju cerējusi, ka mums viss sanāks. Joņoju atkal laikam pa priekšu. Vainīga? Es tikai gribētu, lai citi zin, ko viņi zin. Es pati zināšu to, kas jāzina man. Citādi - jau ierasts noklausīties balss ziņu no citroncilvēka. Viņš no manis baidās, man šķiet, tāpēc paliek. Nav tā, ka es neklausītos viņā vai citos. Vienkārši ierastais tukšums izpleš savus spārnus pār visu, ko nu te esmu savilkusi sev visriņķī, un tajā, kā es jau tagad esmu viņu ierindojusi starp saviem spokiem, ir kaut kas tik... spokains? salts? Saku, ka fonā viņa runātajam dzirdu sekunžu dārdēšanu. Prasu, vai viņam ir tur sienas pulkstenis. Jā, esot pat divi. Bet dzirdami tikšķot virtuves pulkstenis. Viņš garšīgi gatavo ēst un pūš savas cigaretes dūmus manā tvaiku nosūcējā. Dažreiz viņam ir tāds stiklains, neko neredzošs skatiens, it kā viņam būtu 40 grādu temperatūra. Es pret to vienmēr apdedzinos. Kā Jums liekas, vai Hopkinsa memuāri man patiktu? Jums patika?

Man tiešām šķiet, ka lāči nav pārāk interesanti dzīvnieki.

Otraelpa vakar manīju Jane Birkin The Munkey Diaries. vāciski gan. Sirdī iedūrās. Tā būtu bijusi tik skaista grāmata. Tik skaistā dienā.

Izvilku no skapja dziļumiem nivea. Ārā šajā aukstumā nemitīgi šņaukājos un deguns sarkans. Tā smarža tik mierinoša. Saistās ar mammu.

Vispār visvairāk gribas justies un just. Just gribētu zemi zem kājām. Justies gribētu pacietīgi, jebkā, bet tā, lai tas saistītos ar palikšanu. Pacietīgu palikšanu.

"Why love what you will lose?
There is nothing else to love." - Louise Glück

Jūlim šis šķita piemērots rīts piemīzt manu dūnu jaku minūti pirms man jāskrien uz darbu.

šodien tiku pie jaunām austiņām. Slāpē troksni, pieguļ galvai, nespiež ausis. Var klausīties klusiņām un visu sadzirdēt. Tāda pieredze pirmoreiz. Grimstu mākoņos muguriski

pat vēl augstāk. Orbītā. Riņķoju līdzi laikam Laikai. Šeit - par Laikas pēdējiem mirkļiem. Ja nepateiktu, vai varētu nojaust, par ko dziesma, par ko skan? Bandas iepriekšējais albums, par Challenger expedīciju, skan kā dzelmes. Šis - kā tukšums, izplatījums. Tapis desmit gadu garumā, jo daļiņas vienkārši par tālu cita no citas, hah

"Vecais Hamamura bija kas vairāk par bibliotekāru. Šeit viņš bija strādājis gadiem un pat pēc aiziešanas pensijā bija izvēlējies palikt pie lasītāju apkalpošanas letes. Veco vīru varētu dēvēt par šīs senās bibliotēkas dzīvo enciklopēdiju. Lai gan Hamamura bija cinisks, ar mainīgu garastāvokli un diezgan sarežģītu raksturu, viņš nebija slikts cilvēks. Galu galā viņš Nanani bija iepazīstinājis ar dažnedažādām brīnišķīgām grāmatām. Tomēr brīžos, kad Hamamura nebija omā, pastāvēja risks krist nežēlastībā viņa asās mēles dēļ. Šodien nepārprotami bija tāda diena.

Vecais Hama vienmēr izskatās tik nīgrs, ka nav iespējams pateikt, vai viņš ir labā vai sliktā noskaņojumā."


Sosuke Nacukava - "Kaķis, kas izglāba bibliotēku"

Nākotnē gribas nevis zaļumu apjoztus debesskrāpjus, bet vecus augļu dārzus.

pohujs par visu. es jau viņu esmu aizmirusi. kaut kur, es ticu, mēs guļam nobāzti vistālākajā plauktā - uzrakstīti un pabeigti - un pārklājamies ar putekļiem. mēs abi.

marijas ielā šmotku veikalā pārdevēja atspiedās pret slotu un laimīgi nopūtās - saule. saule tobrīd tiešām spīdēja un tikko izmazgātā grīda tiešām laistījās.

nopirku liellopu buljonu. šķidrā veidā. es atvainojos buljonam, kurš ne pie kā nav vainīgs, bet vemstīdamās dzēru. tu gribi vai negribi spīdīgus un kuplus matus, kliņģerveidīgā? gribu. nu, tad davai bez davai.

Pēc atsvaidzinošas nedēļas lauku sētā, kur tieši aiz virtuves durvīm glāzē pilnā apjomā sasalst ūdens, tik ļoti pieradu pie pastāvīgā drebuļa ķermenī, ka, uz vienu nakti nokļūstot civilizācijas apstākļos, sajutos kā Ēģiptes kūrortā.

izbīdījos šodienas saulē kā sanīcis telpaugs, ar kuru kaut kas steidzami jādara

un pēkšņi nav nekā, kas man nebūtu pa spēkam