Friends

Man patīk šis trauks, tomēr problēma ir tā, ka tas ir nedaudz par mazu, lai no tā dzertu tēju. Iespējams, nāksies atsākt lietot alkoholu pēc desmit gadu pārtraukuma. Vai arī jāatrod lielāka sudraba glāze.

https://antikvariats.lv/lv/sudrabs/sudraba-bikeris-978563147

man liela daļa saldējumu negaršo, bet šī reklāma uzrunāja. Tur tiešām trauciņā ir šokolādes saldējuma bonbongas?
https://www.rimi.lv/e-veikals/lv/produkti/saldetie-edieni/saldejums-un-ledus/lielo-iepakojumu-saldejumi/sald-magnum-bonbon-cho-che-12x17ml-168g/p/4010993

šodien plezīrs - aizbraucu uz Mālpili ciemos pie draudzenes, kas pati arī ciemojas. turp (viņai) un atpakaļ (sev) salasīju baltās vizbulītes, pat atvedu nesažuvušas. nepārguru. pa ceļam no mākslas skola spaņēmu meitiņu, pēc tam aizbraucu pakaļ otrai izmazgāju veļu, atdevām divas kastes ar bērnu rotallietām. viss labi, tik, ka celis sāp

Roka mūzika.

es vairs nerakstīšu. ne te, ne arī kaut kur citur.

“People change, no use getting sentimental about it. Move on, find someone else.” — David Nicholls

man galvā atkal nav vietas un ir grūti padomāt. pēc nedēļas ekskursija diviem bērniem, rīt trešajam un es vairs nesaprotu kuram cikos jābūt, jo tikšanās vieta viena un ta pati un laiki arī.. līdzīgi :D un pilnai laimei tajā dienā, kad ekskursija (uz kuru es sīkus vedīšu ar mašīnu jo busiņā beigušās vietas.lol) vecākajam mūzikas skolas orķestra koncerts


šodien bija sīkām dejošanas koncerts, bija arī abas vecmāmiņas. vīrs no garāžas atnesa divas kastes ar rotallietām, sašķirojām - šis tas atgriežas apritē, vienu virtuļa tipa plastmasiņu uz mazpilsētu kaķītim (kaķītim ir tieši tāds pats mazāks, tiek dūšīgi lietots), vešanai uz mazpilsētu pašiem un vēl kasti lieku draudzenes bērnam/atdošanai

sīki priecīgi sķina Babas draudzenes iedotās skābenes

es tagad dzīvoju teikumā "made it to the beach before the rains came"

pateicīga visīstākajiem par spērienu pa pakaļu

atcerējos last.fm discordā reiz uzdotu jautājumu: kuru albumu gribētu izdzēst no atmiņas, lai varētu noklausīties kā pirmoreiz

treneris bieži atkārto, ka Kai ir darba suns, es teiktu, ka nedarba suns.

Failing.

Ir tāda tēze, ka mūsdienās no romantiskajiem partneriem tiek sagaidīts pārāk daudz. Neesmu došs, kā es jūtos par terminu "romantiskais partneris", bet ja cilvēki vēlas precēties ar kādu, pret kuru izjūt "romantiskas" jūtas, lai ir "romantiskais partneris". Bet, tātad, par to, kas tiek sagaidīts no partnera.

Varbūt šo fenomenu man šobrīd izgaismo fakts, ka kļūšana par vecāku nav paredzēta mānā nākotnes vīzijā, bet es skaidri atceros, ka mani iepriekš tā īpaši nav mulsinājuši apraksti, pēc kādiem kritērijiem izvēlēties labāko māti saviem nākotnes bērniem. Maz ticams, ka romantisko jūtu mākonī kāds sev prātā sāk pārskaitīt ģenētiskā materiāla čeklisti, bet tas netraucē cilvēkiem pilnīgi nopietni uzturēt šādu naratīvu. Kā jau minēju, iepriekš nebiju iedomājies, ka tas varētu izklausīties kaut kā absurdi. Taču šobrīd, kad iemesls veidot attiecības nav atražošanās, spēja justies labi kopā ar savu parneri ir mana saraksta augšgalā, kamēr potenciāla partnera neauglība saraktā varētu pat nebūt iekļauta.

Tas, savukārt, man liek jaunā gaismā paskatīties uz to, ko nozīmē veidot attiecības ar savu potenciālo bērnu vecāku. Pieņemsim, ka bērnu radīšana varētu būt tāds neatkarīgs mērķis, un šķiet, ka netrūkst cilvēku, kas šādu mērķi spētu sev definēt kā galveno dzīves mērķi. Tādā gadījumā, atgriežoties pie labākā ģenētiskā meteriāla meklējumiem, labākais partneris, ar ko kopā radīt un audzināt bērnus, ļoti bieži nebūtu labākais romantiskais partneris. Tā mēs varam nonākt līdz ļoti sarežģītiem attiecību tīklojumiem, kur tu vari tiekties pēc mīlošiem bērniem, pēc pieņemoša parnera, pēc interesantas dzīves, pēc aizraujoša seksa, un katru no šiem mērķiem varētu mēģināt piepildīt ar citu cilvēku. Vēl nedaudz parokot tieši bērnu tēmu, principā dalītai aizbildniecībai nevajadzētu būt izaicinājumam, ja tu bērnus esi uzstādījis par vienu no saviem dzīves mērķiem, bet visāda citāda veida kopdzīve ar tevis izvēlēto ģenētiski superior parneri nepadodas.

Varbūt var nojaust, es te mazliet ironizēju par dažu cēlu postulātu liekulību, jo reti kad cilvēki vispār ir lietas kursā, ko viņi no dzīves vēlas. For the most of the part, dzīve tiek dzīvota pēc trial and error pricipa. Es gan arī neizslēdzu, ka kolektīvā spēja uz pašrefleksiju kaut kad nākotnē novestu pie daudz labākiem cilvēku savstarpējo attiecību modeļiem, kas mūs kopumā padarītu par laimīgākiem cilvēkiem, nevis (metaforiski) liktu dauzīt galvu pret sienu frustrācijā par to, kāpēc tas, pēc kā tu tik ļoti esi tiecies, patiesībā nav tas, ko tu vēlies.

Pienākuši tādi laikai, ka man ir bail būt Tinderos. Redzot to, kādi ir vīrieši un kas viņiem galvā darās man paliek bail, un gribas lūgt visumam mani pasargāt no tādiem, kuri ir garīgi nelīdzsvaroti, bet to labi slēpj. Bet ne par to...

Aizdomājos par savu mammīti, viņai jau pāri 70, bet ja viņas laikos būtu tāds Tinderis, cik gan daudz būtu neadekvātu cilvēku kuriem viņa no sirds gribētu palīdzēt un rūpēties...
Diemžēl paskatoties uz viņas attiecībām ar manu tēvu un patēvu mana mamma ir derējusi tikai par kājslauķi un bērnu dzemdētāju. Tādu bērnu, kuri saviem tēviem vispār nav vajadzīgi. Piedzima, viņi papriecājās, un kad sākās atbildība, tad prom bija, un tikai piebraukāja pie mums paēst, pēc tīras veļas, nomazgāties utt. Un tā mūžīgā lūgšanās lai kaut ko palīdz, lai pilda apsolīto, lai vispār atbrauc, kad bija sarunāts... Taču mana mamma vienmēr teica - cilvēkiem vajag palīdzēt, un tas bija viņas attiecību ar vīriešiem galvenais vadmotīvs!!!

Tāpēc, lai kā es censtos turēties pie savām vērtībām, un neļautu sev darīt pāri man vienalga sanāk izdarīt par daudz. Tagad atskatos uz pēdējo. Es taču viņam sava dzīvokļa atslēgas uztaisīju, pieņēmu viņu dzīvot pie sevis, kur viss ir gatavs un nekas īpaši nav jādara (pēc viņa teiktā), un saucām mēs to par "mūsu dzīvokli", pirku viņam drēbes, un visu ko garšīgu, jo viņam garšoja visādi sneki. Tādā veidā es nozagu vīrietim iespēju būt vīrietim, es viņu burtiski apzagu ar savām pārspīlētajām rūpēm. Un droši vien darīju to tāpēc, lai man nebūtu jāredz viņa trūkumi. Es viņu saģērbu, nosēdināju uz dīvāna un priecājos kā par lellīti. Un tajā brīdī, kad strīdu diskusijā lellīte man pajautāja - "bet kāds tad ir tavs pienesums šīm attiecībām?" Es sapratu, ka ir auzas, jo man nācās pateikt - paskaties apkārt, šajā dzīvoklī viss ir mans, tu ēd no maniem traukiem, un guli manā gultiņā, sēdi manā dīvānā un skaties manu televizoru. Bet es taču gribēju tikai palīdzēt, būt laba, būt jauka un vērtīga, un noderīga. Un tā izrādās ir liela kļūda, bet to visu darot es par to pat neiedomājos. Es to jutu, bet nedomāju ka būs tādas auzas.
Kaut kāds vidus ceļš noteikti eksistē.
Labi, ka man nav bērnu.

Nu ko, jau desmit gadi bez alkohola.

Es pēkšņi visu sapratu. Tas notika vakar, kad es ar velosipēdu braucu pa Elizabetes ielu. Domāju, ka vienmēr atcerēšos to brīdi.

Lai gan man nesagādā lielas ciešanas aukstais laiks, ir gan jāatzīst, temperatūras zem nulles man tomēr īsti nepatīk, bet es tās pieņemu kā nepieciešamu ļaunumu, es ļoti priecājos, ka ārā beidzot ir silti un ir gaišs. Vieglāk saņemties kaut kur doties, gribās vairāk laika pavadīt ārā, un tā tālāk. Šai sakarā gribētos kādreiz sakārtot dzīvi tā, lai vasarā varētu kādus trīs mēnešus neko nedarīt. Un ar neko nedarīšanu es nedomāju sēdēšanu zem palmas smilšainā jūras krastā - tam var atvēlēt arī kādu nedēļu gada vēsajā laikā, un nevienam nekas slikts no tā nenotiks. Ar "neko nedarīšanu" es domāju brīvāku sava laika plānošanu, kas nav pakļauta produktīvai stundu pārvēršanai finansiālā stabilitātē. Es esmu diezgan drošs, ka es nesāktu skatīties visus seriālus pēc kārtas, bet atrastu sev nodarbes ārā - no tomātu audzēšanas līdz vasaras festivāliem. Tas drusku izklausās pēc būmerīgām alkām pēc vasarnīcas, kas nekad nepiepildās, un daļēji tās arī tādas ir, bet caurmērā man ir sajūta, ka ir kaut kas pretdabisks šajā blenzšanā ekrānā, kad ir iespēja blenzt uz mākoņiem un zaļu zāli. No vienas puses tā būtu ļoti liela privilēģija, kas kontrastē ar pārējo pasauli, bet no otras puses ļoti daudziem rutīna ir diezgan svarīgs balsts sakārtotai dzīvei un pasaulei. Cita starpā ļoti daudziem gada siltākās dienas ir galvenais pelnīšanas laiks, tādēļ uz viņiem attiecas pavisam citi noteikumi.