Friends

diena kopumā tāda, it kā es klausītos kādā, kurš stāsta, kā brīnumainā kārtā pēdējā brīdī kāda pārpratuma dēļ nav iekāpis lidmašīnā, no kuras pāri palicis viens metāla puteklītis

sniegs aukstumu padara paciešamu

vientulīgums vismaz ir godīgs

daniel.mp3 - green to blue (slowed + reverbed)

nav nekā tāda, kas nebūtu pa spēkam pirmajam malciņam kafijas un pēc tam arī lēni noskrubinātam kruasānam ar mandeļu skaidiņām pa virsu

vienkārši nav

viss atkal ir labi
tumsa pamazām saruks

“With total rapture and delight he talks about the birds which he can see from his prison window, and which he had never noticed before, when he was a minister. Now of course, after he’s been released, he doesn’t notice the birds anymore, just as beforehand."

Pirms dažiem gadiem Netflix bija jaunā spīdīgā lieta, bet viņi sen ir kļuvuši par savas veiksmes upuri, mēģinot atkārto to pašu formulu. Visas labās lietas, ko es varu nosaukt, kas ir atrodamas Netflix, nav mainījušās jau gadiem. Un nez kāpēc man rodas sajūta, ka jaunā spīdīgā lieta šinī nišā ir Apple TV. Viņiem bija pabriesmīgs saturs, kurā sāka parādīties labas lietas, un pēdējā laikā ir arvien vairāk lielisku lietu. Slow Horses bija fine, Murderbot man patika, bet Pluribus es jau sauktu par lielisku.

Es jau kādu laiku pamanīju, ka pieaug haips par šo seriālu, bet palasot aprakstus, es vēl nebiju gatavs investēties. Bet ja Drew Gooden man saka, ka tas ir labs, es tam sāku ticēt. Un jā, viņam atkal izrādījās taisnība. Sižets brīžiem paredzams, bet ne kaitinošā veidā, jo diezgan bieži ir grūti izspēlēt sižeta virzību citādāk. Nav jau Game of Thrones, kas apzināti tēmēja uz WTF, kas mani mostly atstāja vienaldzīgu. Tai pat laikā šo seriālu ik pa brīdim nākas apstādināt, lai pastrīdētos par lietām, un manuprāt tā ir laba pazīme. Tas nav absolūti tups, un nav nevajadzīgi pārgudrs, un par daudzām lietām ir iespējams casually parunāt.

Šī gada "lieliskās" ziņas tikai nostiprina pārliecību, ka absurdisms ir vienīgais racionālais ceļš uz priekšu. Šī būs lieliska disene, kamēr pārējo pasauli pārņems liesmas. Iespējams cilvēce dalīsies gandrīz divās atsevišķās cilvēku sugās. Varbūt trijās, ja mēs atsevišķu sugu piešķiram egomanjakiem ar resursiem.

"Ja kaimiņu vairs neredz logos, zvani logu firmai "Logoss"!" LEXICON PHILOSOPHICUM

es nezinu, kāpēc es vienmēr atduros pret vienu un to pašu sienu - es nedrīkstu neko vēlēties

izriju vannu ar salātiem: sarkanais kāposts, sāls, citrona sula, ķiplokdaiviņa un majonēze

iešu gulēt, te šovakar nekas vairs nenotiks, visa jautrība vienmēr ir citur

mīļkadrs no 36 filmiņkameras tvērumiem
tas ir čaka ielas skatlogs
apmēram pirms nedēļas ķerts mirklis
es nevarēju paiet garām
vairs tur šo sunīti neesmu redzējusi
tā bija pirmā un laikam arī paliks vienīgā reize
tur kādreiz bija veikals
tagad tur kāds mitinās
ik pa laikam tur parādās visdažnedažādākās kompozīcijas, aiz kurām aizķeras skatiens
un pēc kurām var spriest par attiecīgo gadalaiku, mēness fāžu ietekmi uz cilvēku vai ko citu, ko nu katram tajā labpatīk saskatīt
piemēram, šodien tur manīju rakstāmmašīnu, kurai bija pielikti brieža ragi
nezināju, ko domāt,
bet man sagribējās to paklabināt

viņš atrodas agrā 2. janvāra rītā, kad man trakoti sagribas atņemt sētniekam lāpstu, jo ir tik bezcerīgi, ka viņš nav piezvanījis visu dienu vakar, ka līdzēt varētu tikai slapja mugura, fiziska sevis nokausēšana.

viņa balsī ir uzpirkstenis no manas vecmāmiņas šujampiederumu lādītes.

viņam ir tāda kā "L" burta formas rēta zem acs, par kuras izcelsmi viņš izstāsta, taču šorīt es vairs nezinu, vai ticu tam stāstam, bet tas nav arī tā, ka tas būtu svarīgi vai ka man tik ļoti vajadzētu uzzināt īsto iemeslu. tas ir gana stindzinošs stāsts, man nav iemesla tam neticēt.

mēs vēl neesam satikušies, bet randiņejamās drēbes esmu atradusi un rūpīgi pārlikusi pāri krēsla atzveltnei, lai nesaburzās.

"A book to me is like a friend, a shelter, advice, an argument with someone who cares enough to argue with me for a better answer than the one we both already have. Books aren’t just a door to another world — each book is part of a door to the whole world, a door that always has more behind it. Which is why I still can’t think of anything I’d rather do more than read." 

Rīga ar svētku gaismiņām sniegputenī tik skaista! Vecrīgas tunelī džekiņš tik skaisti spēlēja klarneti, ka atkal sāku raudāt
Dienvidu tilta estakāde (tā, kas uz Krasta ielu) putenī šausmīgi briesmīgi drausmīga, aizžmiedzu acis un aizturēju elpu cik ilgi varēju

otrdien no rīta braucu uz darbu pa sniegu (no mājām) un Dienvidu tiltu, naktī aiz šausmām nevarēju aizmigt. rīt atkal agrā braukšana (sevis žēl, bet jāņem tie laiki, kuros vispār tieku, ja reiz piedāvā) bet lai arī Sniegs, gan jau šonakt gulēšu kā susuriņš.

Es nezinu, vai es savas atlikušās dzīves laikā tikšu tālāk par "God is a DJ" filozofiju, bet man patīk svinēt šo jocīgo tradīciju piešķirt cipariem pārdabisku nozīmi kopā ar weird ass cilvēkiem. Cienījama disene.

es vairs nekad negribu šitā justies

vakar snigšana skaistāka par jebkuru no redzētajiem salūta sprakšķiem

ilgi staigāju, atgriežoties kāds kāpņutelpas nīkstošo palmu bija aptinis ar krāsainām gaismiņām, tā padarot skatu vēl skumjāku

šorīt ledusskapja magnētiņkalendāru nomaiņa un sajūta, ka varu beidzot apsēsties

janvāris būs ilgs un grūts, jo darbi

ja manā dzīvē kaut kur ir kārtība, tad darbos

vakar tētis pie jaunumu plaukta šķirsta Ingas Ābeles "Mīlamā", un man gandrīz jāatzīstas, ka es būtu darījusi tāpat

A. stāstīja, ka sapnī bija redzējusi, ka tētis nopircis zirgu, samaksājis par viņu 5 tūkstošus, lai tiktu pāri grāvim

man vakar tik ļoti patika palīdzēt sagriezt sastāvdaļas R. uz ballīti līdzņemamajai picai

es visu laiku jautāju, ko vēl varu palīdzēt sakapāt, man joprojām ir sajūta, ka es gribu kaut ko sagriezt sīkos gabaliņos

varbūt tā arī darīšu

"On Twilight" by Mary Ruefle

I read the poem of a student and in the poem God wandered through a room picking up random objects - a pear, a vase, a shoe - and in bewilderment said, "I made this?". Apparently God had forgotten
making anything at all. I awarded this poem a prize, because I was a judge of such matters. I was not really awarding the student, I was awarding God; I knew someday the student would pick up his old
poem and say in bewilderment, "I made this?", and at that moment his whole world would be lost in the twilight, and when you are finally lost in the twilight, you cannot judge anything.

biju ciemos pie tēta

kur viss ir tik pārdomāts un kur man vienmēr sakrīt uz nerviem, kā A. pret tēti izturas

līdzīgi man riebjas, kā daža laba radio personība uzrunā visus, kas piezvanījuši uz tiešo ēteru, uz Tu

man riebjas tāda tutošanās

kas tev tas cilvēks ir? tu ar viņu kopā esi cikturtos pudus sāls izēdusi?

to laikam neciešu vairāk par visu

bet, jā

bijām staigāties uz mežu, bija tāda saulaina diena, beigās man apnika iet, bet es ievēroju, ka tēta gaita līdzinās omiņas soļu likšanas manierei

viņš tieši tāpat iet salicis rokas aiz muguras, mazliet gāzelēdamies

un promejot tētis iesāka dziedāt kaut ko un es sāku dziedāt līdzi, jo tā bija tik zināma melodija, bet es nezinu, kas tas tāds bija

man jāpiezvana tētim un jāpajautā

tramvajā kādam zvana melodija bija no ilgais ceļš kāpās

es vēl tagad nevaru sasilt

"A huge amount of freedom comes when you take nothing personally." - Kate Moss

2025.gads man ir bijis grūtākais dzīves gads līdz šim.

Ja kopš pandēmijas sākuma šķita, ka paliek tikai sliktāk, tad šajā gadā savu dzīvi armijas kerzām apgāzu, piekāvu un atstāju sniegā.

Es sevi un citus pievīlu.

Kad biju nogulējusi lausku kupenā pāris mēnešu, sapratu, ka jāvēršas pēc palīdzības un beidzot saņēmos sākt risināt savas problēmas to saknē un censties rast atbildes uz savu rīcību iemesliem.
Cauri šim ceļojumam pretī spogulim, ko tikai tagad sāku iet, nostiprinājušās draudzības, sanācis iegūt jaunu dziļumu attiecībās ar senākiem paziņām un draugiem, kopā iziets cauri konfrontācijām, vilšanās reizēm, dusmām, pieņemti arī sāpīgi lēmumi.
Un bijuši arī skaisti, viegli mirkļi vērojot asarus pie Ventas rumbas, sēžot Tallinas vecākajā krogā, skatoties saulrietu Viļņas pilskalnā, peroties pirtiņā ar mīļiem ļaudīm, raudot dvēseli laukā pie Nika Keiva, vai arī aizvadot sauli tās ceļā saulgriežos.

Esmu saņēmusi neticami daudz atbalsta kā arī pelnītus skarbākus vārdus.

Un pagājis vien nieka trīsdesmit gadu, lai saprastu, ka dzīvi nevar nodzīvot tīrām biksēm.
Bet tur pat ZIRGAM jāsmejas (sveiciens R.V.)

Par zirgiem runājot, 'Sekss un Lielpilsēta ' bija viena no lietām, kura mani uzturēja pie dzīvības. Šautauts mīļajām meitenēm, kuras nekad neuzzinās par manu eksistenci! Draugi - taisiet kino.

Katrā ziņā, šis laiks man ir bijis kā intensīvs skābes ceļojums un vēlos, lai tas pierimst. Un lai gan aizvien ir smagi reizēm, esmu nolēmusi līdzcilvēku dēļ nedaudz pacensties. Nekā cita jau mums nav.

Un vēl šis gads ir mani padarījis par neglābjamu optimisti - sliktāk tiešām nebūs. Ja būs - es laikam izstājos.

Paldies visiem par visu! Paldies tiem, kas vēl lasa!

Un visdziļākā pateicība tiem, kas palīdz citiem, kas nonākuši grūtībās.

Jūsu dēļ es elpoju.

iespējams to, ka es ģimenes priekšā nedroši spēju būt es pati, es apzinājos jau kādu 10 gadu vecumā, kad Latvijā kļuva populāri youtuberi, un es gribēju būt viena no viņiem. atceros, kā centos filmēt pirmos video un liku tos platformā, gaidīju, kad parādīsies pirmie skatījumi. toreiz bija tikai neliels satraukums, neliela nedrošības sajūta, bet nekas vairāk. tas bija kaut kas jauns. man ļoti patika, varēju ņemties stundām ar visu filmēšanu un montēšanu. man šķiet, ka tas, kas mani visai ātri apturēja bija tā nelielā nedrošības sajūta par to, kāda es esmu kameras priekšā un kāda dzīvē. visai neapzināti es analizēju nevis to, cik kvalitatīvs ir izdevies video, bet gan to, kā es runāju, kādus vārdus izmantoju, kā izklausās mana balss, kā es žestikulēju. neatceros, ka kāds mani vispār būtu kauninājis vai ko sliktu par to komentējis. gluži pretēji – labi atceros, kā mans brālis man pat teica, ka man labi sanāk, lai turpinu, bet mamma kādos svētkos pat uzdāvināja mini kameru. tomēr man bija sajūta, ka es esmu citādāka kameras priekšā un es ar to nespēju samierināties. bija jocīgi uz sevi skatīties no malas, un tā ir bijis vienmēr vēl joprojām. kaut kā tagad šķiet, ka tās lielākās bailes bija par to, ka (mani tuvākie) cilvēki pēkšņi atklās, kāda es esmu.

kad nesen pie manas kolēģes uz darbu atnāca viņas mamma, bija sajūta, ka es pirmo reizi dzīvē redzu, ka cilvēks vispār neizmainās savas mammas/vecāku klātbūtnē. lai gan to noteikti jau esmu redzējusi iepriekš, par to reizi nevaru beigt domāt. viņa ir lielisks cilvēks, viņai patīk interesanti ģērbties, bieži valkā minisvārciņus, liek garus, krāsainus nagus. viņa izmanto daudz anglicismus. mēs esam vienā vecumā. ir sajūta, ka viņa nekad nav izjutusi šaubas, šādi izejot no mājas, parādoties cilvēkos (tai skaitā ģīmenē). un es nesaku, ka tajā vispār būtu kas slikts. viņa izskatās lieliski, viņa ir gudra, zinoša, ar labu humora izjūtu, interesantiem viedokļiem un skaidriem dzīves mērķiem. vienkārši kaut kas par to, ka viņa, piemēram, parādīja mammai savus jaunos nagus ar tropisko, hello kitty tematiku un to, ka viņas mamma paņēma viņas rokas, nopētīja un pateica "ak dievs, cik forši!", kaut ko izdarīja ar manām smadzenēm, kas gaidīja pavisam pretēju reakciju. varbūt tas nozīmē, ka manī ir kaut kādi iekšējie aizspriedumi? bet varbūt tie ir aizspriedumi, ko esmu piņēmusi no citiem cilvēkiem. jo man gribētos ticēt, ka man pret tādām lietām aizspriedumu nav. es priecājos, kad cilvēki sevi izpauž tā, kā viņi to grib. kad manas kolēģes mamma uzmērīja kreklu un jautāja man, ko es par to domāju, man nebija viedokļa. man nebija viedokļa tādēļ, ka es gaidīju kaut mazāko reakciju no viņas pašas, lai es vienkārši varētu to apstiprināt.

es brīnos, jo man nekad tāda izpausmes brīvība nav bijusi. lai gan padsmit gadu vecumā arī mēdzu ļoti daudz eksperimentēt ar savu ārējo izskatu, ļoti reti saņēmu kādus komplimentus. cilvēki domāja, ka esmu dīvaina. un, lai gan es centos citu viedokļus neņemt vērā un darīt to, kas man liek justies labi, es no tā noguru. jo es cerēju, ka kādā brīdī man tiešām jau paliks vienalga, būt man pašai kļūst vieglāk, bet tas nenotika. es domāju, tas ir tādēļ, ka man apkārt nebija līdzīgi domājošu, atbalstošu cilvēku. izdarot jebko, kas kaut drusku izceļās, kas nav "basic" vai "normāls", kaut vai ierodoties savas draudzenes dzimšanas dienā ar divām astītēm matos, jutos slikti, jo, mani ieraugot, viņa vienkārši sāka smieties.

tagad man ir ļoti atškirīgi draugi. tik atšķirīgi, ka man bija bail viņus visus saaicināt uz savu 18 dzimšanas dienu, jo zinu, ka nekad viņi viens ar otru nedraudzētos. zinu, ka no vienas puses tas ir labi, ka ir dažādi draugi. un man ir teikts, ka visiem jau ir dažādas, mainīgas personības. tomēr mani neliek mierā tas, ka es īsti nezinu, kāda es pati esmu, jo katram cilvēkam es pielāgojos tajā, kā es runāju, kā izturos, reizēm pat kā ģērbjos. es nesaprotu, kad es savu uzvedību sāku pielāgot sev apkārtējiem cilvēkiem?

varbūt tajā video filmēšanā mani nelika mierā tas, ka tur es esmu tikai viens cilvēks. un es nemaz nezinu, kas tas ir par cilvēku.

Varu painfluencēt kafijas dzirnaviņas. Femobook vārdu es biju dzirdējis iepriekš, bet tagad viņiem ir parādījušās elektriskās kafijas dzirnaviņas ar kodu A2. Gan jau par simts eiro var nopirkt arī labākas rokas kafijas dzirnaviņas, bet elektronisko dzirnaviņu segmentā šis ir bengeris. Es nepārskatāmā nākotnē biju sev jau iezīmējis vienas citas par kādiem divsimts eiro, bet uzzinot par šīm, es nolēmu baigi neatlikt. Tas lētums nāk no plastmasas korpusa, bet ieraugot viņas dabā, man jāsaka, ka tā ir labāka plastmasa, kā es biju iztēlojies. Statiskā elektrība, protams, all over the place, bet ar to es rēķinājos. Un no Taivānas viņas atnāca negaidīti ātri, neskaoties uz svētku sezonu. Viņi pat speciāli pielika Latviju, lai es viņas varētu arī pasūtīt.

Ja nu kādam aktuāli, you're welcome!