Friends

sandwich love: https://www.youtube.com/watch?v=sQR2-Q-k_9Y

ļoti ilgi biju iekš obesity class II, tad ļoti ilgu laiku biju obesity class I. tagad beidzot esmu overweight kategorijā. laikam āķis ir beidzot lūpā, es sāku saprast, ka tajā visā ir savs kaifs. daru visu pati, pielietojot veco labo "mazāk rij un vairāk kusties" metodi. visvairāk priecājos par to, ka saldumus vairs neēdu praktiski nemaz. neko sev neesmu aizliegusi, kādreiz varu kādu šokolādes gabaliņu apēst, vnk neprasās. ir tāda sajūta, ka kaut kas ir mainījies manās garšas kārpiņās. ja kaut ko vispār kārojas, tad kaut ko no zivtiņām... humuss uz ķelmēnu rupjmaizes... man vispār garšo vienkāršs, mājās pagatavots ēdiens. patiesībā visu to pašu ēdu, ko vienmēr esmu ēdusi, tikai daudz mazāk - 55. kumoss garšas ziņā ne ar ko neatšķiras no 5. kumosa. starp citu.
man ļoti palīdz tas, ka iztēlojos, patiešām savā galvā mēģinu uzburt, kā nez dzīvo cilvēki, kuri , manuprāt, gan skaisti dzīvo, gan skaisti izskatās, piemēram: https://www.youtube.com/shorts/5fOrL0tdWLA
ir daudz vieglāk kustēties. no 110 kg laikiem atceros sajūtu, ka veļos kā bumbiņa, nevis eju.
no negatīvā - man vairs nekas īsti neder, viss kļuvis par lielu, maisveidīgs. jaunas drēbes nepērku, jo ceru, ka šis vēl nav viss. tagad mans vecums ir nolasāms, paskatoties uz ādu, kas ir man uz kakla, kā dēļ gribas nēsāt bītlenes, šalles.
ja šo lasa kāds, kuram ir grūti šobrīd noticēt, ka var būt arī citādi... es apsolu, ka var. es patiešām ļoti ilgi nēsāju sev līdzi lielu svaru un neticēju. citi man ticēja, bet kāds no tā labums, ja es pati neticēju? tas notiks tad, kad tam jānotiek, nevis tad, kad citi pat ja saudzīgi, bet tomēr piebikstīs, ka "klau, tā vairs nevar, kaut kam ir jāmainās...".
man patīk domāt, ka tajā visā ir iesaistīts arī kaut kas tāds mistisks (varētu pat teikt, ka haruki-murakamisks), ne gluži ar prātu izskaidrojams.

uztaisījām sendvičus ar gaļas bumbiņām no Bērni ēd! grāmatas (šitas man bija grūti), apēdām un lai gan uz veikalu ejot izliju, tagad tik riktīgi sākās, divas reizes drusku pazuda elektrība. veikalā nopirku labi daudz cepumu, telefons uzlādēts, uzliešu tēju un būs omulīgi, ja sīki sabaidīsies

22:52 sāk grabēt šķirojamie konteineri un dzird vējiņa uuu

dobē pie bibliotēkas no kaut kādām puķēm ārā spraucās goba. vai vīksna. ja agrāk man likās, ka drusku atšķiru, tad tagad zinu, ka mazas atškirt grūti, bet tas nekas!

mammas dzīvoklī viss kā 2020. g. , jo ne man , ne mammas vīram nekad nebija spēka tam visam ķerties klāt.
rosos, šķiroju, krāmēju to visu pa kastēm, maisiem, līdz atrodas kaut kas emocijas uzjundošs (kalni ar mammas zālēm, tēta reiz atvesta grāmatiņa "Sonne, weck den Igel auf", kuru man patika aplūkot bērnībā, jo atšķirībā no multfilmas par ezīti miglā patika un nebiedēja ilustrācijas).
nedēļa būs pagājusi, pārgurušai velkoties mājās un katram garāmgājējam apsolot, ka manās mājās turpmāk viss būs tikai vienā eksemplārā un tikai pats nepieciešamākais (te gan arī tagad nekā daudz no mantām nav, jo par visu vairāk dzīvē nemīlu sajūtu, ka apaugu ar lietām).
maisu ar prom nesamajām vai ārā metamajām mantām tiešām ir daudz un visi ļoti smagi. esmu tik nogurusi, ka jau trešo nakti ir nemiegs - aizverot acis aizvadītā diena vēl ilgi ņirb gar acīm un kājas kā pilnas ar svinu.
sajūsmā par gaidāmo tīrīšanu, jo man ļoti patīk kaut kam tādam ķerties klāt, ja zinu, ka būs daudz darāmā. ja ir tikai mazliet jāpietīra, tas vairs nav tik forši.
vispār laikam rudens, jo rosos un dziedu sev zem deguna "četras sveces ar tumsu runā", vienīgi tālāk nezinu vārdus, tāpēc dziedu, ka "četri kurmīši kafiju dzer".
I. aplūkoja manu vecāku bildes un teica, ka esmu līdzīgāka tētim. es piekritu. man no tēta ir neglītums, bet no mammas - slikta veselība.

Lai gan pagājis gads kopš darba failiem priekšā numuram jāpievieno vārda pirmais burts un uzvārda pirmie divi burti, joprojām pasmaidu, ka man gandrīz katru dienu kā atpazīšanas zīme jāraksta SIN. Šodien iedomājos, ja mani sauktu Bārbala Ugunspuķe, tad būtu jāraksta BUG.

Par to jau sen rakstīja Osvalds Špenglers.

Affirmations.

Aiziešu uz klases salidojumu un parādīšu urlām, kā es pīpēju cigareti.

Nekad vairs nebūs tāda seriāla kā Serial Experiments Lain.

man bija slikts garastāvoklis, tāpēc pajautāju I., kāpēc viņš tā dara. es nenocietos un piezvanīju viņam uz darbu. viņš teica, ka viņam esot sajūta, ka būdams man blakus viņš grimst, jo man neesot pašai savu sapņu. tā tas ir, man tiešām nav sapņu, es arī neatceros, ka man kādreiz tādi būtu bijuši. atšķirībā no manis I. ir pilns ar sapņiem, viņā tie san kā bites stropā. man liekas, ka viņš mani nepadzen no savas dzīves tikai tāpēc, ka es nelišķēju. turklāt es labi saprotos ar viņa mammu, jo viņa ir precīza manis kopija. viņa vienmēr vaimanā, cik vissirslikti, un pieraksta uz lapiņas to cilvēku vārdus, kuri ir viņai piezvanījuši vārda dienā. tad es parasti saku, ka tā tiešām ir, viss ir slikti un drīz kļūs vēl daudz, daudz sliktāk, tāpēc mums vajadzētu pasteigties, lai varam apēst vēl vienu porciju debesmannā. dienas atlikusī daļa paiet domājot, kas mainītos, ja man pēkšņi rastos kāds sapnis, būtu stimuls to īstenot. vai tad I. vairs nebūtu sajūtas, ka viņš grimst, kad esam kopā.

Mammai ir viena druška, kura šad tad brauc ekskursijās vai ceļojumos un uz to laiku atstāj savu mašīnu viņas pagalmā. Tas tāpēc, ka mašīna ir Volvo ar viegli nozogamajiem lukturiem.

Ejot garām skatos uz to braucamo un domāju, ka šis nu gan ir ieberziens: mašīna nav nekāda jaunā, jau rūsa arkās redzama (un tas nozīmē, ka mazāk redzamās vietās jau ir jābūt ļoti slikti), bet īpašniekam joprojām nākas par mašīnu raustīties.

Kaut kādā veidā ir noticis, ka čatgpt atbildes tipiskais pirmais vārds (un pirmais teikums) atbildot uz manām uzvednēm tagad ir "Yes". Nevis tāpēc, ka manas uzvednes būtu jā/nē jautājumu, viņš vienkārši acīmredzot saka, ka piekrīt darīt tajā virzienā, ko es prasu.

(Es ar LLM sarakstos angliski, pret MI-ģenerētu latviešu valodu man ir lielāks bloks.)

6 gadi kopš mammas vairs nav paiet šodien.

es tagad ēdu garšīgu (iz)virtuli, man ir kafija un es domāju par rudens tuvumu.

šodien paiet arī 5 mēneši kopš satiku I., kurš ir savāds cilvēks, jo viņš manā dzīvē gan ir, gan nav, jo saka gan to, ka mani mīl, gan arī to, ka man vajadzētu ļaut viņam iet. viņam ir tāda smieklīga sejas izteiksme, kad viņš saka to otro. kā cilvēkam, kurš ilgi ir lasījis rīta avīzi, tad metis šai nodarbei mieru un ar balsī skaidri izlasāmu vilšanos pateicis kaut ko tādu kā "nav nekā jauna uz šīs pasaules". es vienmēr domāju, ka man vajadzētu pajautāt, kāpēc viņš tā dara, proti, kāpēc viņš saka divas tik atšķirīgas lietas, bet man tik ļoti patīk šī viņa sejas izteiksme un es tik ļoti gribu to redzēt atkal, ka baidos kaut ko sabojāt, turklāt nesen mēs noskatījāmies Kindzadza un tagad viens otru ik pa laikam uzmundrinam ar dziesmu "mама, мама, что я буду делать? mама, мама, как я буду жить?".

nesen dzirdēju skaistu teikumu, ko gribu te pierakstīt, jo tas ir labs teikums, kas man palīdz, proti, "es būvēju savu dzīvi apkārt zināšanai, ka esmu un būšu viena".

aizvakar saplēsu vīna glāzi, vakar tējkannu. abas mazgājot izslīdēja man no rokām tādā brīdī, kad domāju, ka tagad gan nevajadzētu būt neuzmanīgai. t.i., es neesmu pārliecināta, ka tieši tādi vārdi, kādus tagad pierakstu, iešāvās man prātā tobrīd, bet skaidri zinu, ka biju ļoti fokusējusies. vīna glāzes stikla lauska atstāja divus čūskas kodienam līdzīgus punktiņus pie plaukstas locītavas. man patīk, kā tie izskatās.

atradu C. ielā vēstules, ko tētis bija sūtījis vēl manai neprecētajai mammai. bija pārsietas ar sarkanu aukliņu, kas atgādina makrame diegu. tēti trešdien satikšu, tad atdošu. jāatzīst, ka šo vēstuļu saišķi es nofotogrāfēju, tad ieliku somā, nesot trīs reizes apstājos un pavēru somu, it kā tie būtu kaltēti jūraszirdziņi, kas man jānogādā drošībā. apskatījos google, kā tagad izskatās tajā adresē, ko tētis uz aploksnes norādījis kā savu, un apņēmos, ka kādreiz tur aizbraukšu. ceru, ka šonakt sapņošu par daudziem maziem mezgliņiem, mezglu zvaigznāju.

zini, no rītiem es pēc kafijas joprojām steidzos ar tādu sajùsmu, it kā būtu pats Kjetil Krogstad iemiesojums.

savādi, jo man ir tāda laba sajūta, ka es visu daru pareizi. viss ir nepareizi, bet liekas, ka tā vajag.

I. teica, ka es esot bērns tik ļoti lielā mērā, ka uz mani neesot iespējams dusmoties.

man šķiet, ka esmu dzīvē par visu samaksājusi, pat trīskārši. varbūt tāpēc šī sajūta, ka nekas tāds manā dzīvē vairs nemainīsies ne lielos vilcienos, ne mazos tramvajos, ir tik ļoti priekšplānā nemitīgi.

vēl domāju, ka gribu gailenēs, bet bail satikt lāci. vienīgi labi, ka tad, ja satikšu, vairs nebūs jāuztraucas par ērcēm.

vispār viņas neatšķiru, līdzi tādām aktualitātēm nekad nesekoju, bet vienu dienu pēkšņi ieraudzīju, kādā kleitā tērpusies ir kailija dženere kaut kādās draudzenes kāzās vai kur nu tur. vienkārši sāku skatīties un sapratu, ka man patīk tāda kleita... noskaidroju pat, kas tā par kleitu. lūk.

viss. atvaļinājums beidzies. pirmo reizi gada laikā jūtos atpūtusies. un rīt jāiet uz darbu, no kura izmisīgi gribu prom, un vismaz otrdien ir intervija citā vietā. intervijai gan gatavošos rīt, jo atvaļinājumā tak bija jāatpūšas. nav tā, ka šobrīd esmu atguvusi prieku vai sparu vai kaut kādu apmierinātību ar dzīvi, jo darbs ir stulbs un citas sāpes ir stulbas, bet nu vismaz man patīk tās lietas, ar ko es šobrīd sevi nodarbinu.

Biju tehniskajā apskatē. Blakus boksā ieripinājās tāds nu diezgan skaļš mocis. Ņemot vērā, ka trokšņa mērīšana apskatē it kā ir vispārzināms fakts, bija jāpieņem, ka šis pēc LV likumiem skaitās normāli, jo kā gan citādi izskaidrot to, ka čalis ar šitādu izpūtēju uz tejieni ir atstūmies?

Vakarā CSDD uzmeklēju braucamo pēc numura. Hā, tak tomēr troksnis nomērīts esam par skaļu. (Mocis pirmo reizi LV reģistrēts jau 2014. g., kāds izpūtējs tam ir bijis līdz šim?)

Protams, nav nekādu ilūziju par to, kas notiks tālāk. Čalis gan jau kaut ko uz atkārtoto skati saķimerēs un pēc tam droši atkal mauks pilnā skaļumā.

RL: Vai tomēr ir kāda atšķirība? Kā būtu, ja es visu jūsu mākslu raksturotu kā sūdu, jo kakāšana daudz
neatšķiras no mākslas radīšanas?
Henesijs: Es domāju, ka kakāšana ir radošs darbs. Tomēr vienkārši apsēsties un pakakāt nav gluži tas
pats, kas ieiet studijā un strādāt pie kaut kā, jo šo darbību pamatā ir dažādi nolūki...
RL: Jūs domājat, ka otrā ir sarežģītāka?
Henesijs: Jā, un tās pamatā ir arī nodoms kaut ko radīt. Bet man liekas ļoti jautri kakāšanu uzskatīt
par mākslu. Jo tas ir kaut kas, ko es izgatavoju ar savu ķermeni, jo esmu ēdis konkrētas lietas –
savukārt, ēdot kaut ko citu, sanāks cits rezultāts, un tad vēl tādi faktori kā miegs, alkohola patēriņš
salīdzinot ar izdzerto ūdens daudzumu iepriekšējā vakarā.
RL: Un padomājiet, kādu ietekmi visi šie faktori atstāj uz mākslas darba radīšanu...
Henesijs: Jā. Īstenībā tas, vai esmu labi pakakājis, ietekmē arī manu dejošanu, tāpēc mana kakāšana
un māksla diezgan cieši saistītas.
RL: Ja, skatoties uz tikko izkakātu sūdu, kāds teiktu – nu, tas ir mākslas darbs, bet, skatoties uz jūsu
darbu, kāds teiktu – tas ir sūds. Kā jūs salīdzinātu šos abus izteikumus?
Henesijs: Ja viņi manu mākslu salīdzinātu ar sūdu tādā pašā veidā, kā viņi sūdu salīdzina ar mākslu, es
domāju, ka tas būtu ļoti forši. Viņi skatās uz manu mākslas darbu un saka: tu apēdi visas šīs lietas un
tas ir tas, kas no tevis iznāca laukā. Tās ir tavas gremošanas sistēmas radītās kakas. Līdzīgi kā reizēm
sanāk ļoti ātri radīt kādu mākslas darbu, un tad tu saki – es to burtiski izvēmu no sevis.