Friends

"Noziedzies vien, noziedzies pati pret sevi un dari sev pāri, mana dvēsele; bet vēlāk tev vairs nebūs izdevības sevi cienīt un godāt. Jo ikkatram ir tikai viena dzīve, viena vienīga. Taču tev tā ir gandrīz beigusies, un tajā tu neesi gādājusi par sevi, bet gan rīkojusies tā, it kā tava laime būtu atkarīga no citām dvēselēm... Taču tie, kuri uzmanīgi neseko savas dvēseles tieksmēm, neizbēgami ir nelaimīgi."

Marks Aurēlijs - Meditācijas

"just because you don't give up doesn't mean you will make it" // ok bro

piektdien autobusā blakus apsēdās kāda sieviete ar Ķīnas cekulaino suni somā. tas ierausās man klēpī, burtiski pieplaka klāt. šausmīgs briesmonis pēc skata, bet mīļš jau tāpat. visu turpmāko ceļu jutu, kā dauzās sirsniņa.

piektdien un sestdien no viņa balkona klausījāmies un skatījāmies visādus zvejnieksvētku ietvaros organizētus koncertus, pasākumus. izklausās droši vien romantiskāk, nekā bija patiesībā. piektdien miegojos, bet sestdien likās, ka par skaļu tas viss - tik pierasts pie tās vietas klusuma un pārpasaulīgā miera. ance krauze ar savu "nu sala, nu sala, nu labi sala, sasala jūrīna līdz dibinami" tik ļoti neaizkustināja, kā biju gaidījusi, bet ļoti pārsteigta biju par antru stafecku - līdz šim man tāda dziedātāja neizteica ne tik, cik melns aiz naga. patika viņas versija par "man dimantu nav, bet jūra ir zila vēl lai". ļoti dzidra un droša balss viņai. aizmigu klausoties, kā nojauc stalažas.

tagad pārvērtos atpakaļ par pilsētas peli. būs laikam atkal karsta nedēļa. ielēju pudelē ūdeni un ieliku saldētavā. man te tāds mazs galda ventilators. kad būs sasalusi tā pudele, likšu pie ventilatora klāt un vēsināšanos. ceru, ka līdzēs. vasarai nav ne vainas, bet nepatīk karstums. gaidu atvaļinājumu. gribu ar tēti uz mežu gailenēs. apsolīju I. gaileņu mērci.

vakar uz Plakanciems-Iecava ceļa vispirms neatradu pareizo ceļu, iebraucu Jaunolainē, tad kkādā miestiņā pamanīju Pelmeņu un Saldējuma busiņu (būtu labāk piestājusi!), tad stāvēju kamēr no grāvja evakuators izvilka mašīnu un poliči palaida braukt, tad sākās gāziens (no Rīgas izbraucu vēlu, jo no rīta lija, aizgāju pagulēt, tad nāca migrēna un vajadzēja pamenedžēt, asfalta beigās sākās Gāziens, grantene bija baisi bedraina un kādas 6 reizes Wazē kāds bija ielicis 'uzmanību, priekšā iespējams kaut kas bīstams', ko parasti liek pie bedrēm. a tur ceļš ir tikai bedres :D braucu ļoti lēnu, jo gāza ka balts, ceļu (mazāk bedres) knapi varēja redzēt, pa pašu malu baidījos braukt, jo ceļš palika tāds staipīgs un slidens un kad beidzot beidzās lietus un līkumi, apstājos pačurāt un atelsties


šodien bijām peldēt ļoti ilgi, vīrs ar nr.2 aizbrauca mājās drusku pēc franču radiem un es ar pārējiem vēl stundu tusēju. atnāca paciemoties upmalas kaķītis - tur ir melns brīniškīgs maigs un saviesīgs kaķītis, kas nāk uz pludmali pie cilvēkiem un uz sauļošanās krēsliem un izcepu kabaci olā un miltos un to želeju no jāņogām gan pabeigšu rīt

Nāciet uz Bites telti Lampā, parunāsim par labākajām planšetēm skolēniem un studentiem.

Šovakar atkal gadījās nokļūt tādā grāmatā, kur viens no sižeta virzītājspēkiem ir cilvēka spēja izdarīt izvēli, kādu no neviens no viņa negaida (iespējams, arī pats stāsta varonis ne). Tā parādot, ka iespējams pārlekt pavisam citā dimensijā, jo tomēr brīvā griba eksistē. Lai gan varbūt arī iepriekš ir paredzams, ka cilvēks mainīs ierasto uzvedību un salauzīs it kā paredzamo nākotni. Uz brīdi iedomājos, kā būtu, ja varonis neko nemainītu un mūžīgo atkārtošanos neuzskatītu par sprostu, bet par iespēju?

Daudzi vīri vēl man nāvi.

divi pieauguši melni kaķīši meklē mājas. ap piecus gadus veci, dzīvojuši ar bērniem, viens bailīgs otrs - piesardzīgi draudzīgs. gulēs blakus gultā, uzraudzīs norises mājā, ar ģimeni ļoti mīlīgi, iekšas kaķīši, viens pie lieliem stresiem šad tad ir čurājis gultā. ģimenē smags alerģijas saasinājums, tāpēc meklē citas mājas. Rīga, bet moš kko var izdomāt

dumbgeons and dragons

Īstajā dzīvē es esmu amerikāņu reperis 50 Cent.

septiņas dienas burbulī, neviens un nekas netraucēja. Pa dienu dreifēju kā amēba un garlaikojos. Speciāli. Krāmējos, kārtojos, eju ārā. Brīžam iestiegu slīkšņā un sarijos ūdeņus, bet tad uzlieku pleilisti un drusku padejoju, un kaut kā izkārpos. Līdz vakaram neko nedomāju, neko neforsēju. Un tā es slienu un slīstu, līdz pavisam nemanāmi un, galvenais, neplānoti notikušas dažas svarīgas lietas:

Pirma kāda laika nolēmu atmest veipošanu, un tā aina kāda par manu dzīvi un psihisko veselību man parādījās ceturtajā atmešanas dienā bija tik ļoti neizturama, ka šis projekts pilnībā izgāzās.
Es to raksturotu tā, ka mana psihe ir kā degoša māja, kurai es uzleju pa spainītim ūdens (veipošana) un tāpēc tā māja turpina degt, bet nav vēl pilnībā nodegusi. Tāpēc sapratu, ka atmest šobrīd ir bīstami, un var notikt kaut kas pilnīgi ārpus manas kontroles.
Taču šodien nonācu pie secinājuma, kas balstās faktā, ka veipošana patiesībā izraisa stresu ar kuru pēc tam varonīgi cīnās, un tāds ir tas atkarības apburtais loks. Tāpēc man šķiet, ka vis ticamāk tiekot pāri grūtākajam atkarības posmam var izrādīties, ka degošās mājas tur nemaz nav, vai ka tā vispār nav īsta.
Ar šo domu es mēģinu sazvanīt narkologu lai pieteiktos uz konsultāciju, bet neviens neceļ. :/

sapnī gāju pa ielu un nāca pretī sieviete ar bērniem, kurai pavadā līdzi bija 4 suņi. viss viņai tur ņigu ņegu. un es viņai saku, lai dod man vienu no tiem suņiem, jo viņš ir tieši tāds, kā man patīk. 😂 un viņa man atdeva vienu no tiem suņiem. brīdināja gan, ka daudz blusu esot. 🙃

To nu gan negaidīju, ka vēlīnajās pastaigās ar suni varēs sastapt dažādas mazas radības. Pie ežiem jau pierasts, turklāt tos bieži sastapu arī Rīgā, kad ap pusnakti devos izmest bioatkritumus un izvēdināt galvu. Te meža tuvumā nav, bet vienu vakaru sastapu āpsi, bet šovakar caunu, kuru sākumā noturēju par ļoti tievu un garu kaķi. Interesanti, kādi vēl dzīvnieciņi gadīsies ceļā šovasar?

citreiz mugurkaula izliekums krūšu daļā ir tāds, kas nemaz neļauj atbalstīties uz diafragmas ne elpojot nedz arī ceļot augšā rokas, un tad ir arī nedroši taisīt ritentiņus un tādas lietas
labās ziņas ir, ka mugurkaula izliekumus un līdz ar to arī kustības biomehānisko loģiku var actually mainīt pāris! mēnešu! laikā!

Divus vakarus pēc kārtas tik brīnišķīga saules gaisma! Pamazām sāku iemīļot šo pilsētiņu, kopš esmu atradusi jaunas vai senaizmirstas pastaigu vietas. Lai gan arī iepriekš dzīvoju ļoti zaļā vietā.

Nesaprotu, kāpēc tik skaistā laikā izlasīju nelabumu uzdzenošu grāmatu. Varbūt tāpēc, ka tik ilgstoši biju atlikusi tās lasīšanu un iepriekš jau nevar nojaust, kurp lasīšana aizvedīs. Tā nu beidzot to atšķīru, jo man patika valoda un ūdens klātbūtne, līdz vairs nemanīju, kādā glumā un depresīvā pasaulē ieslīdu. Kamēr galvenais varonis runāja par sevi un vēl nebija sācis stāstīt par ģimeni, likās, ka viņa nomāktība palēnām pielīp arī man. Un sāku jau nožēlot, ka esmu izvēlējusies lasīt ko tādu.
Tā kā tur ir arī diezgan poētiski apraksti, sākumā nespēju izskaidrot jocīgo sajūtu, kāpēc lasīšanas brīdī ir tāds kā pretīgums. Protams, lasīt par ģimenes tumšiem noslēpumiem vienmēr ir diezgan mokoši, jo var taču būt arī laimīgas ģimenes. Tikai grāmatas beigās sapratu, kāpēc autorei vajadzēja novest lasītāju tādā pašā stāvoklī, kādā atradās galvenais varonis. Atrisinājumu uztvēru pavisam mierīgi, it kā tev pateiktu ko sen zināmu, jau iepriekš starp rindām izlasītu. Taču līdz pēdējam esi atsacījusies tam ticēt. Tieši tā bija ar šī cilvēka bērnības atmiņām, kuras bija pārāk baisas, lai atcerētos, taču ik pa laikam miglaini uzpeldēja brīžos, kad viņš gribēja saprast patiesību par atgadījumu ar māsu.

Tagad līdzsvaram vajadzēs izlasīt kādu bērnu grāmatu.

Pievakarē biju ielīdusi kaut kādos brikšņos pie dīķa, jo tur ir ļoti skaists skats. Kad nokļuvu atpakaļ uz taciņas, pamanīju, ka kājas iepinušās kaut kādos zilpelēkos diegos un tas apgrūtina iešanu. Pagāja vismaz pāris minūtes līdz tos atpiņķerēju. Varētu būt laba metafora par šo dienu, bet pēc brīža iedomājos, ka vajadzētu beigt nodarboties ar apofēniju, meklēt likumsakarības, kur to nemaz nav. Vai arī ar loģisko prātu mēģināt saprast lietas, kas ir pāri tam.

šonedēļ jau trīs reizes peldēt esmu bijusi divreiz. un nedēļa vēl nemaz nav galā!

"Tu būtu tik skaista, ja notievētu," viņš teica.