Friends

G

bērnībā patika tā skaņa, ko izdvesa radio, kad vectētiņš meklēja frekveci vai kā nu to sauc. man nav ne mazākā iemesla neticēt tam, ka eskimosiem ir vismaz 50 vārdu, ar kādiem viņi apzīmē ledu. happiness is only real when shared. ko es ar to gribu pateikt? ka dzīve ir jāmīl. tu nevari dzīvot uz priekšu, ja esi pret dzīvi. domāju, ka ir daudz kas, ko gaidīt no turpmākajām dienām. pateicīga citroncilvēkam par to, ka viņš, šeit atnācis, atvēra klavieru vāku, tomēr neatdzīvināja šo istabu iestīvināto klusumu. man šķita, ka tas manī kaut ko mainīs neatgriezeniski, bet šī rīta spogulis saka, ka man joprojām garšo kafija un patīk šī pilsēta naktīs. es neapstāšos, iekams nebūšu sapratusi, kas ir tas viens teikums vai vārds, ko jūra grib iestāstīt krastam savā viļņu valodā.

sēdēju uz soliņa pie ZA un šņukstēju gluži kā Evija Vēbere kamēr nosala kājas, iegāju Apavi Visai ģimenei un aiz priekiem, ka nolikts autoskolas braukšanas eksāmens, nopirku spilgti rozā Marco Tozzi feikādas laiviņas uz maza, fifīga, stabila papēdīša par 24€!!!

gan jau galīgi nav pa ceļam, bet beibes - tur bija Izvēle lielā izmēra apaviem!

citreiz domāju, ka esmu viena no tiem, kuri, pašiem to nezinot, dzīvo laimīgi.

es bieži sev saku, ka nevēlos līdzināties viņām vai viņam.

bieži ir sajūta, ka tomēr līdzinos. tad cenšos atvērt kādu grāmatu. ja apnīk, izmantoju vietu starp lappusēm kā savu saulrietu herbāriju.

citroncilvēks saka, ka man esot labas, resnas ciskas.

saule ir mūsu viss.

kam to var stāstīt? bieži aizskatos bezvēsts pazudušo sejās. reizēm domāju, ka šis cilvēks gan liekas kaut kur redzēts. vectētiņam bija tāda slimība, ka visi šķita kaut kur redzēti, kādu ļoti atgādināja. varbūt tas iedzimst. īsa instrukcija vientuļai valentīndienas pavadīšanai - aizstiep sevi uz tuvāko piemājas parku, kad krēslo, sagaidi brīdi, kad iedegas gaismas, jo ziemā tas tev vienmēr tik ļoti atgādina vienu no bērnības mīļākajām grāmatām par lauvu, raganu un drēbju skapi, tad uzlipini niecīgu sniega knibucīti kaut kur starp soliņu, uz kura vasarā bieži apmeties, lai palasītu, un apsnigušo rožu dobi, tad atrodi kādu pērno lapu, jo viņš nedrīkst palikt bez beretes, pat ja ir tik auksts, tik ļoti uzvelts no sniega. tad palecies un sasit plaukstas. nu, ja gribi, vari vispirms sasist plaukstas un tikai tad palekties.

šodien savāda diena, jo nejauši atradās bildes no manas 15 gadu dzimšanas dienas ballītes, kad es vēl biju populāra meitene.

un es skatos uz šīm fotogrāfijām un domāju, ka tur jau sen viss ir skaidrs.

atceros, ka tobrīd tikko kā bijām ievākušies C. ielas dzīvoklī.

man patika, ka vēl nav nekā no mēbelēm.

man bija ballīte burtiski tukšā dzīvoklī, kurā vēl nebija nekā no mums.

mamma jau no paša rīta mani bija apskāvusi, apdāvinājusi un pajautājusi, vai man šeit patiks dzīvot.

tad dzīvoklī sabira draudzenes un smiekli.

mēs ēdām no grīdas kā sunīši.

L. klusiņām pajautāja, kāpēc esmu uzaicinājusi E., jo viņa it kā neiederoties.

pēc tam es vairs nebiju populāra, tikai atšķirīga.

lūk.

man šorīt pietrūkst tās tukšā, vēl nemēbelētā dzīvokļa sajūtas.

es vakar nepamostos šūnapraides ziņas dēļ. salecos gan. un kārtējo reizi pārliecinos, cik klusi te ir.

man šodien jātiek skaidrībā ar trauku mazgājamo mašīnu, jo man tas šķiet vairāk nekā savādi, ka man tāda te ir jau gadus 6, bet ne reizi neesmu to ieslēgusi.

traukus gan man mazgāt ļoti patīk. atšķirībā no grīdu mazgāšanas. trauku mazgāšana man vienmēr ir pirmais solis, ieviešot mājās tīrību/kārtību. es nekad nedaru neko citu, iekams nav nomazgāti trauki. iedomājos, ka tad, ja es izmantotu trauku mazgājamo mašīnu, tā man palīdzētu, ļaujot pārlēkt šim solim.

joprojām ļoti pateicīga mīļajai tantei, kas nepagāja garām, kad vakar žāvos uz čaka/ dzirnavu stūra. tur pilnīgs melna ledus spoguļa posms. par ko es domāju, es reizēm domāju. kad neskatos, kur speru soli.

Pārvarēju lielās bailes un cauri visiem sniegiem beidzot aizvedu bijušajai kolēģei novēloto Ziemassvētku dāvanu, egles zariņš pie kastītes jau sen bija nokaltis. Kaut nu nebūtu par vēlu! Nespēju noticēt viņas priekam, mani ieraugot, jo nez kāpēc biju izdomājusi, ka viņai riebjos ar savu "dīvaino loģiku". Varbūt mana esamība gribējusi sev sarežģītu dzīvi ar tik jocīgu gēnu kombināciju
(ja neirotisma iedzimtības iespējamības koeficients ir 41 – 58%, tad gēnu loterijā man tiešām ir "paveicies" ar intraversijas iespējamību – 54 – 80%, nu labi, ka vismaz šo visu līdzsvaro labvēlīgums – 33 – 52%, pat ja varbūt bieži cilvēki to pārprot kā liekulību vai tukšu glaimošanu). No viņas labajiem vārdiem tā abstulbu, ka aizmirsu savu sakāmo par to, kā novērtēju viņas spēju redzēt kopainu, intuīciju, sirsnību pret cilvēkiem, ieteiktās grāmatas. Bet varbūt to var nolasīt bez vārdiem? Visi mūsu strīdi bija kaut kur izkusuši gaisā, es tikai klausījos, klausījos, klausījos un redzēju viņas gaišo būtību bez maskas, brīvu un patiesu.
Atpakaļceļā galvā sāka skanēt dziesma, kas parasti skan pirmā sniega laikā vai, kad sastopos ar neparastiem prātiem. Tikai tik reti sanācis pateikt paldies, cik daudz plašāku pasauli šie cilvēki man ir parādījuši.
Jā, es noņemos tikai ar sīkumiem, ilgstoši vēroju kādu unikālu detaļu, kas veido šo veselumu. Bet citi spēj kopainu redzēt uzreiz!
Varbūt tiešām gribēju neiespējamo? Radīt tādu pelēko telpu, kur ikvienam būtu vieta, pat ja visradikālākie uzskati? Taču pasaule ir daudz sarežģītāka par šādām utopijām, kur iedomu pasaulē visi reiz kopā spēlēsimies kā kaķēni.

nācu tumsiņā mājās, fonā darknet diaries, atradās briljants gabaliņš:

I think I just got some clarity on what it means to be goth just now. It’s not about the clothes and the makeup and the music. It’s about not fitting into a world that tells you to shrink and conform and smile when you’re falling apart inside. It’s about understanding that you are different and you can embrace your difference, and you gotta pay the price. Being misunderstood by your teachers, so-called friends, even your own family, can become isolating. There’s this moment I imagine that every goth must face.

You have a choice; either break yourself down into something more acceptable, force yourself into a version of normal that everyone wants you to be, or you can embrace that shadow inside you, that one that’s screaming out, wanting to be seen, wanting to be heard, but knows that it’s just too weird for people to understand. Goths choose to embrace that inner shadow, lean into their weirdness, wear it like armor, and let your darkness be your beauty. When you’re in a place like a halfway house with nowhere to go and no one who really knows you, that identity, being goth, can become more than just a style.

It becomes your anchor, because being goth means you already know what it’s like to live on the outside. You already live in the cracks of the system. So when the worst happens, when your life is shattered, being goth is a reminder that it’s okay to be on the outside of society. The music reinforces the idea that it’s okay to live outside what’s normal, and there’s a level of comfort to hear that music and to see other goths who are also struggling to fight what’s normal, those quiet rebels, the kids who find beauty in broken places. I imagine that being goth makes you more resilient to problems like this. It gives you a tribe without borders.

It gives you a sense of self when the world pretends you’re invisible. So, I imagine being goth in that halfway house was an amazingly helpful way to get through it, to self-soothe. Every time he put on dark clothes, it was like he was giving himself a hug and saying, it’s okay to be different. Don’t worry about what everyone else thinks of you. Man, to go through something like that, and goth being your anchor, that could easily make you goth for life. Man, I think I got carried away there. Okay.

smaidu

vakar jau pa dienu bija tā nedaudz jocīgi, bet grūti formulējami. pirms braukšanas nopirku Narvesen kolu, lidiņā apēdu zirņus ar speķi un kefīru (3,40!!), piesēju dūšu, drusku atlaida. braucu labi, rīt skolas eksāmens(atkal). tad uz pulciņu vietu braucu ar taksi, jo sapratu, ka normāli nepaspēšu pēc bērna, izģērba mani pliku un nabagu, bet ko padarīsi, tad jau sāka palikt tā jocīgāk (ko viņi dirš, ka bolts čakarē tirgu, paši vien čakarējiet ar savām drausmīgajām cenām, bet nu poh, skola maksā naudu, citreiz braukšu ar boltu, ietaupīšu vismaz divreiz), paņēmu sīku un jau sāka tā nelabiņi, pierunāju nevis ar diviem tr-tiem, bet autobusu. tur jau sāka kāpt uz augšu, bet kaut kā dzelžaini noturējos ar krāšņām iedomu ainām par to, cik niķīgs būtu bērns ja jāstāv blakus vemošai mātei, ienācu mājās, pa galvu pa kaklu izģērbos, nometu drēbes zemē un skrēju. paspēju uz poda, izmocīju ka man vajag bļodu, mazā mīļā meitiņa priecīgi to atnesa, paprasot kāpēc man vajag un tad tik paspēju ievilkt elpu un pūst. starplaikos piezvanīju kolēģei, ka šodien man ķipa brīvs, drusku mirīju nost, bet tā nosacīti. jo nu visbriesmīgākā lieta, ko cilvēks pats sev var nodarīt ir vemšana, tas ir šausmīgi briesmīgi drausmīgi

no rīta, kad vīrs piecēla (!!) lai sapinu sīkām matus biju gatava šķirties jo lai kādu nožmiegtu, vajag spēt nostāvēt

Varbūt Chat GPT spēks nav tajā, ka tā spējas ir pacēlušās līdz cilvēka intelekta imitācijas līmenim, bet gan tajā, ka mums ir cilvēki ar Chat GPT intelekta līmeni?

Man ir viens kolēģis, ar kuru komunicēt ir kā rakstīt AI promptus. Es nevaru nekur piefiksēt piezīmes, aprakstīt kontekstu, vai uzdot jautājumu kādam citam, lai viņš uz to nereaģētu, pilnīgi ignorējot kontekstu, saturu un savas informētības un zināšanu līmeni. Es nesaprotu citu kolēģu uzstājīgu vēlmi viņu iekļaut grupu čatos, un nedot sev iespēju izvairīties no nevajadzīga informatīva trokšņa. Man rodas vēlme izslēgt to kolēģi kā tādu telefonu, kas noklausās manas sarunas, un pēc tam appludina ar spamu.

durvis šeit nemitīgi noklaudz. kaut kāda klaudzēšanas valstība. man, zvērinātai tagadņu trenkātājai, arī pašai šķiet, ka vajag atslābināt satvērienu, tāpēc es pārliecinos, ka austiņas būs mans uzticamākais ceļabiedrs, un dodos. pastaiga ar mugursomu atšķirībā no pastaigas ar plecu somu nekad neizgāžas.

“I wrote a pep talk recently to myself on a bar napkin: no matter which road you take, it will be both glorious and unbearable. Every road is lonely. Every road, holy. The only error is not walking forth.” - Joy Sullivan

Komentārs par haotisku un patvaļīgu vārdu lietošanu: 

pieļāvu stratēģisku kļūdu, savu topiņu iemetot veļasmašīnā kopā ar sīku dvieļiem un peldkostīmiem. smirž viss pēc hlora, kad uzvilkšu, tad es arī

trīs vienā.

Kafejnīcā, kur dažreiz pasēžu pie glaunākas kafijas, kādu varu dabūt mājās, šorīt var tikt pie diviem īpašajiem piedāvājumiem - "es mīlu 14. februāri" un "kā man riebjas tas 14. februāris". kādu brīdi stulbi stāvu iestrēgusi starp abām šīm izvēlēm, it kā pēkšņi man kāds pajautātu, vai es piedalos.

citroncilvēks to, citroncilvēks šito. citroncilvēks, kurš noskaņo mani dzīvošanai tā, it kā runa būtu par došanos boksa ringā. viņam padodas motivējošas runas. viņš pasaka visu, kā ir, un sākas laika atskaite no 10 līdz 1.

"...life is sending you in one direction and you're pulling away in another, like you're disagreeing with your own destiny, like who you are is in disagreement with who they say you are. your whole soul is in revolt," raksta Rachel Cusk.

man tās olimpiskās daiļslēpotājas žēl, kura nožāvās. es apmēram zinu, kā tas ir. likt visaugstākās likmes uz kaut ko vienu.

darba čatā kāds nemitīgi ieraksta vienu vārdu - "atslēdzos". domāju, kā tas būtu, ja es kādreiz ierakstītu, ka nevis atslēdzos, bet izrubījos. vai "aizgāju pēc pavasara". vai vienalga. "izrubījos. aizgāju pēc pavasara. kad atgriezīšos? ir tādas atbildes, kuras zina vienīgi vējš." :)

nevaru izlemt, ko domāju par harry styles dziesmu "aperture". patīk vārdi, šķiet tādi noslēpumaini.

I've no more tricks up my sleeve

pa-bam