Friends

ciba, varbūt kādam vajag Tena pamperus M un laikam arī S, iespējams kāds arī L izmērs? un 60*30? Uzsūcošos paladziņus. iespējams arī kādi citi pričendāļi.

palūdzām chatgpt jauneklīgu dzejoli

Ziemassvētki ir lit
Sniegs ir drip
Vaibs ir fine

Sigma gaismu nes
visiem ir liels prieks

es šodien nelasu skukas dienasgrāmatu, bet mantojumā atstāto Džeimija Olivera pavārgrāmatu, mēginot attālināti diriģēt Eiženu pēc anšoviem un fenheļa sēklām

Mamma skatās LTV raidījumu "Pārdziedi mani", kur dažādu jomu un žanru dziedātāji katru reizi mēģina izpausties citā žanrā. Vispār jau inčīgs koncepts, un rezultāts dažkārt ir pozitīvi pārsteidzošs (no līdzšinējiem raidījumiem vislabākais ir par tautas mūziku).

Bet vienā no sērijām varēja uzzināt arī, kā rokmūziku dzird tie, kuriem nepatīk rokmūzika. Ak, vai. (Un taustiņnieks acīmredzami arī nedomāja, ka dziesmai ir kaut kāds konkrēts motīvs vai melodija, kas attiecas uz viņu.)

gada pleilisti esmu salikusi. Man gads ir beidzies.

cilvēki Rīgā nespēj vien sagaidīt ziemu
https://m.untu.ms/3vp_o.jpeg

jautājums nemainās:
"Kāpēc jāskatās uz svecēm, nevis šķiltavām?"

mans slepenais darba rūķis ir kaut kāds psihopāts: tur katru dienu ir iekšā kkas vegāns+ bezglutēna no thebeginnings et al un tas ir LAUKOS!!

reti kas iedod tik pārcilvēcisku mieru kā dzīvības izzināšana.

tai es pievēršos kā svētajiem rakstiem.

piezvanīja man ķipa lietišķā sakarā viena sieviete. visa tāda uzvilkusies, sajūta drusku tāda kā skolas direktora kabinetā 'kāpēc jūs domājat, ka?'

es saprotu, ka darbs ar cilvēkiem ir grūts un cilvēki ir visādi, bet tagad drusku nožēloju, ka tikai izteiksmīgi klusēju nevis palūdzu lai nepaaugstina balsi

reiz rakstīja sieviete
viņai piederēja brīnišķīgi teksti
viņa tos dzemdēja un auklēja
viņa ietērpa tos rozā kombinezonos
un lika tiem šļūkt no tuvējā kalna
ar zaļiem plastmasas maisiņiem
viņa vienmēr aizmirsa tiem uzvilkt šalli
un reizēm arī cepuri

viņa prata ar tiem apieties
bet nekad tiem nerādīja pasauli
ja neskaita tuvējo kalnu
vai īpašo gadījumu būvniecības veikalu

tekstiem bija vai nu nogriezts skaļums
vai labākajā gadījumā
tie skanēja pēc spalgas čerkstoņas
vai būkšķiem, kas līdzinās karam
kā sēcoša vecene,
kas tiek smacēta nost

tie bija traki skaļi
reizēm, kad tie nemaz nebija blakus,
viņa tos dzirdēja atbalsojamies
uzmācīgajās domās

viņai vajadzēja visu dienu, lai sagatavotos,
izskaitītu atbalss sitienus
un 10 minūtes elpas pirms izelpas
lai sagatavotos
viņai vajadzēja tik daudz laika

tas visus kaitināja
neviens to nevarēja izturēt
tomēr idejas atzina par intriģējošām
labākajā gadījumā kāds tika pie melnraksta
bet nekad viņu nebija dzirdējis lasām

jo bija bail,
ka tas viņu nosmacēs
ka viņa to neizturēs
tādēļ viņa nekad savā mūžā
tekstus neizlaida pasaulē

noskatījos divas sieviešu veidotas filmas "This Closeness" by Kit Zahar un "Blackbird Blackbird Blackberry" by Elene Naveriani, viena ir Gen Z un otra ir millenial, apraudājos par to, cik "female gaze" joprojām ir nereprezentēts, ja šīs filmas šķiet "neparastas", jo kaut kādā ziņā tās ir tik normālas.

ko man ir devusi neo-tantra, īsumā: fokuss pārvirzījies no tā, ka es esmu resna, uz to, ka nav kaut kas nav kārtībā ar auru.

bet redzi, arī tās ir čabošas lapa

īsumā, nav nekā briesmīgāka par kapitālisma iespiešanos reliģijā un psiholoģijā. kapitālisms bija labāks, kad tas mijiedarbojās vienīgi ar mūsu kāri pēc lietām.

nesen nācās (vispār drausmīgi, ka jādara kaut kas tāds) kādam skaidrot, ar ko kapitālisma kolonizācija ir labāka par sociālistu kolonizāciju. jo "Rietumi" joprojām dzīvo "ilūzijā" par Soviet Union projektu (ir viegli par ilūziju nosaukt otra tukšo laukumu, kurā man svilpo vēsturiskā CPTSD vēji): es uzvilkos un apklusu pusceļā. īsumā, mēs esam dirsā no visām pusēm, bet šī saruna mums būs efektīvāka, atmetot rusofobiju un sajūsmu par NATO.

šodien par laimi beidzās Merkura retrogrāds un sākās mēnešreizes - lai arī Kristus mani tāpat no tā visa ir atbrīvojis - it kā.

Šķiet, ka gandrīz visu oktobri (vakaros pēc darba) cepu ābolmaizes, ābolkūkas un arī veselus ābolus krāsniņā kā bērnībā, lai mājās būtu silti, smaržīgi un arī sadāvinātie ābolīši neaizietu zūdībā. Nosalušus kaķīšus ar tādiem ēdieniem gan nav iespējams pabarot, taču vismaz iedegtās lampiņas logā iepriecināja mazus bērnus, pat ja bateriju ražošana nodara lielu kaitējumu. 

kā man iet
dienās, kad spīd saule, es ilgi stāvu pie loga acīm ciet. man šķiet, ka ķermeņi grib būt gaismā. es nolieku savu ķermeni tā kā tādu augu pie loga un stāvu. es zinu, ka D vitamīnu var dabūt, ja logu atver, bet laukā ir pārāk auksti, un iekšā ir pārāk dārgi. sasilt.
es tamborēju, tamborēju cimdus mammai un māsai, šalli A., gribu uztamborēt sev zeķes. tas ir lieliski, es jau sen gribēju atsākt tamborēt.
tā kā laikam vispār ir diezgan labi, es kaut ko daru. Lasu Silvijas Plātas "The bell jar" un identificējos ar galveno varoni, atceros, ka neilgi pēc grāmatas sarakstīšanas Silvija iebāza galvu cepeškrāsnī.
Biju uz briseli, uz parlamentu ar partiju, man bija ļoti, ļoti garlaicīgi un nebija neviena, ar ko runāt, tāpēc es tamborēju un jutos tā, kā jutos skolā vai kā jūtos citos grupējumos ar cilvēkiem, starp kuriem neatrodu sev vietu un neatrodu atbalsi, savu atspulgu.
man bija dzimšanas diena, es noguru. man uzdāvināja daudz jauku lietu, tamborētu cepuri ar austiņām, kuru var sasiet zem zoda, čības, poļu pornožurnālu, krāsojamo grāmatu ar ļoti skaistiem ziedu attēliem, kurus man bail sabojāt, auduma maciņu no auduma, kurā attēlotas vistiņas. foto filmiņu.
runājot par fotofilmiņām - aiznesu uz BFS filmiņu no grieķijas, t.i., grieķijā sabildēto un man pateica, ka vispār izskatās, ka filmiņa nemaz nav tinusies. neesmu vēl aizgājusi pakaļ flešam, iekšēji noskaņojos, ka viss ir zaudēts. nu nekas.
dzīvot nozīmē atteikties.

vakar vakarā sajutu, ka kaklā kkas īsti nav labi. no runāšanas. es vakar visu dienu pļāpāju un sestdien vakarā un piektdien gandrīz visu dienu un man kaklā diskomforts, jo piekususi mēle :D
bušočanās laikā izmežģītu mēli šis nepārspēs, tādēļ no pašizraisītiem ievainojumiem ir godpilnajā trešajā vietā. otrajā - griežot arbūzu kājā iedurts nazis

moka nostaļģija pēc kaut kādas frekvences, kas vairs nekur nav atrodama
tur ir slapjš sniegs, ielas lampu oreoli, asaru smarža, cigarešu dūmi, kaut kas tāds. "nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā".
es gribu likties mierā, es gribu mierīgi kļūt mazliet vecmodīga.

aprīlī rīgā būs nouvelle vague

skrullēju aiz gara laika koncertus, ieraudzīju. Bet atskārtu, ka vairs nepavelk. Kaut gan vidusskolas vecumā tāa fanoju, pat ļoti ietekmīga banda man bijusi, ja tā godīgi sevī parokos un padomāju.

tā daļa manis ir aprakta zem lūžņu kultūrslāņa, haha.

kultūru mijiedarbība ir tas brīdis, kad esi Lindgrēnas muzejā un saproti, ka uz rītdienu jāzina no galvas Skalbes dzejolis, un sāc kalt