Friends

- Pitagorieši uzskatīja, ka ēdiens ir veids, kā pasauli var pieņemt un atgrūst.
- Ko? - jautāja Ome Amigorena.
- Pasauli, - teica Šaša.
- Un kā man tagad dzīvot? Ja visapkārt vieni vienīgi idioti?
Idioti neatsaucās.
- Ir viens labs paņēmiens, kā atmest. Tikai vajag gribēt.
- ...
- Vajag nesmēķēt līdz pusdienām. Bet pēc pusdienām domās pārskatīt dienas pirmo pusi... un to, cik reizes tai dienas pirmajā pusē gribējās.
- Ko?
- Smēķēt. Un pēc tam vajag tās reizes saskaitīt. Un uz papīra lapas uzzīmēt tikpat daudz punktiņu.
- Es nemāku zīmēt.
- Punktiņus māk zīmēt visi. Un vakarā visu vajag atkārtot vēlreiz: cik reizes gribēji smēķēt un cik reizes aizsmēķēji... un apakšā uzzīmēt vēl vienu punktiņu rindu. Un pēc tam tās rindas salīdzināt.
- Es nemāku salīdzināt! Tagad man ir skaidrs, kāpēc tevi izmeta.
- Ļoti interesanti, kāpēc.
- Tāpēc, ka tu esi tāda... - Ome Amigorena nevarēja atrast īstos vārdus. - Drūma. Galīgā nūģene!
Pateica un aizgāja uz savu istabu.

(..)
"Ģimene ir vieta, kur cits citu audzina, lai arī necer, ka kaut kas varētu mainīties."


(..)
"Atradināt Omi Amigorenu no cigaretēm var, tikai jokojot.
Nekādā gadījumā ar varu.
Un visi visu laiku jokojas.
Jau nelabi metas."

šodien arī ik pa brīdim manī skan Daugavmāte. izvārīju sev katliņu ar ābolu klimpu zupu, visu izēdu, neko nenožēloju, rīt varbūt taisīšu atkal, bet pusi katliņa

vakariņās cienāju I. ar pašas gatavotu pildīto papriku. "my favourite human on this planet", es domāju labas domas, lai ir garšīgi, un uzmanu cepeškrāsni, kur pār mūsu vakariņām izkūst siers.

vēlāk es izsprūku brīvībā, ko gan vairāk sajūtu kā savažojumu, jo nezinu, uz kuru pusi doties. ir jau tumšs, bet vēl ir silts, vēl ir tik silts, ka varētu pat pasēdēt uz soliņa parkā.

pārdevēja sakliedz uz indiešu paskata puiku, jo tas pajautā angliski, cik viņam jāmaksā, bet vainīga un stulba, un ar papēžos nogrimušu reiz sensenos laikos dūrītē savākto drosmi tur pie tās kases, šķiet, esmu tikai es. nopērku Rittersport šokoprieku ar "groovy crunchy pretzel" garšu. brokastīs būs tāds pagaršojums.

tagad klausos, kā I. krūtīs san sapņu spiets, bet klausos arī arooj aftab "aey nehin".

Chris Noah - Mēs pārtiekam viens no otra

ar laika atstarpi šķiet, ka man patika abi pirmie cilvēki, kas bija atnākuši paskatīties dzīvokli: meitene atgādināja druknu pajūga zirgu, lai gan nekāda resnā nebija. arī kaut kas trausls viņā bija, jo vērojot viņu saklausīju, kā man zem kājām nošņarkst stikla lauskas, kas bija sabirušas uz pamestas viesnīcas tukšā baseina grīdas kaut kur Marsaskalā, Maltā, kur reiz aizmaldījāmies ar S.

vīrietis staigāja sabozies, rokas kabatās sabāzis un vairāk šķita, ka viņu interesē kopējā dzīvokļa noskaņa, nekā visi tie jautājumi par nesošajām sienām un ko tik vēl ne. kad skatiens aizķērās aiz manis kā liekas kumodes, šķita, ka viņš apjūk kā laivā bez airiem pēkšņi attapdamies. bija aizkustinoši simpātisks.

laimīgums ir viegls. vajag tikai, lai kādu nedēļu pasāp vēders. nu, varbūt ne gluži pasāp, bet ir sajūtams. un kad pēkšņi naktī pamosties un saproti, ka tā jokainā sajūta ir prom...

un tagad man gribas uz to Brauna koncertu, kas būs rīt Nacionālajā (jo ar Galvanovski, lai gan Ieviņš arī ir labs) un uz Maugli

Brauna Saule Pērkons Daugava ar jaukto + vīru kori, flīģeli un ērģelēm Lielajā Aulā ir viens no gada notikumiem, ja ne mūža

būšu +1 draudzenei uz koncertu. nesaprotu, ko vilkt, jo viņa 'pucēsies vidēji - nav mans mīļākais koncerts. augstpapēdenēs un zaļā kleitā bez vidukļa'

Aaaaa

nē, nu ir varianti, protams, bet negribu uz centru ar mašīnu, vakar pēc darba nereāli lauza krustus un atkal ļurkājas pēdu locītavas, zelta zābakus neizturēšu
tik salda neizlēmīb!

sapucējos uz vēlēšanām, uzvilku pusgaro koši rozā mēteli, biju uz iecirkni ar akvāriju un zaļi baltiem baloniem (skolai kkāda jubileja +- vēlēšanu laikā, tur vienmēr sapucēts, citreiz pat dārzeņu figūru izstāde) priecīga atnācu mājās un savu atdzisušo kafiju veiksmīgi uzlēju uz jaunā menlbaltā džemperīša :D

sapucējos. vēl jāizvēlas auskari. tos vienmēr piemeklēju kā pēdējo. iešu pildīt savu pilsonisko pienākumu. es vēl neesmu izlēmusi, kam atdot savu balsi. apspriedos ar saviem tuvākajiem, kuru viedoklim uzticos, bet tik un tā jau laikam izlemšu pati un tikai pēdējā brīdī. galvā skan Dons, tā viena rindiņa, kurā vārdi "kad vakars dienu jau jauc", bet vakar pirms kāpšanas autobusā Rīgas Doma kora skolas audzēkņi skaisti dziedāja. ja tā būtu bijusi dziesma, nebūtu bijis tik interesanti, bet viņi kaut ko tādu sev vien saprotamu, kas visticamāk ar kaut kādām mūzikas teorijām saistīts bija un jāiezubrī kā nodziedāms pantiņš, vieglās, putnu čivināšanai līdzīgās balsīs... tik ārkārtīgi skaisti un talantīgi jauni cilvēki. gribējās aplaudēt.
pirms Salacgrīvas uznāca bieza migla.
kā migla, kas ezītī.

Es jau labprāt nopirktu lietotu Bianchi Pista rāmi labā stāvoklī, bet šaubos, ka tam var uzlikt dubļu bleķus.

Ukulele apology video.

Domāju, ka šajās vēlēšanās nebalsošu, jo nav vērts – jūs tāpat visi nobalsosiet par Progresīvajiem.

Subaru.

Es nelietoju alkoholu un nikotīnu.
Šobrīd nevaru dzert pat bezalko alu, jo tikko bija neliela operācija un dzeru antibiotikas, neko rūgstošu nevar.
Teorētiski pat kvasu nevar, kombuchu nevar točna!
Kafiju vai energy neizvēlos, jo ir jau vakars, un nevarēs aizmigt.
Varētu kādu veselības šotu, bet es eju uz koncertu klubā Depo, un diez vai viņi bārā tur tādus tirgo! :D
Ūdeni! Vienīgais, ko es šovakar varēšu iemalkot ir ūdens!
Nu tādi laiki pienākuši! :D

Kukaiņu pase.

Šis varētu būt viens no sapņiem, par kuru droši varētu teikt, ka tas neko daudz neatšķiras no nepatīkamas īstenības. Jo īpaši, ja sākumā nepaskaidro, ka tas bija redzējums miegā. Liku kastītēs krāsu tūbiņas kopā ar augļiem pēc to krāsām. Tad man kaut kur bija jāskrien, visu ātri sametu drēbju skapī un devos prom. Pēc nedēļas bija bail vērt vaļā skapi, jo atcerējos par tur atstātajiem augļiem. Kāds stulbums ko tādu glabāt sapnī! Tomēr saņēmos uz lielo tīrīšanu, vēru vaļā durvis un pamodos ar milzu atvieglojumu, ka tik traki ar manu atmiņu vēl nav.


Bija domāts "glabāt skapī", taču saglabāšu šo jauko pārrakstīšanās kļūdu.