Friends

pie Origo redzēju tantiņu gumijniekos. tā kā ciba pēdējās dienās dod visādus labus padomus jūtos, ka mana kārta:

savus radus, draugus, kaimiņus seniorus apciemo un kritisku aci apskaties uz viņa/-s ziemas pričendāļiem, varbūt jāaiznes silti cimdi, ziemas zābaki, cepure vai vilnas zeķes. humpalās cepures un šalles nav dārgas, tagad ir visādas arī smukas un siltas, cimdu izmēri ir kā ir, bet Mego (noteikti arī citos lielveikalos) var dabūt smukus siltus cimdus par 10+ eiro, bet vilnas zeķītes (95-100% vilnas, plānas, siltas, kā parastas zeķes tikai labākas) par 3,5 €, divi pāri viens virs otra ir ļoti silti, bet nespiež kāju un var aiztaisīt arī rāvējslēdzēju. ir arī ik pa laikam riktīgi foršas ieliekamās pēdiņas: apakšā bieza follija, vilnas filcs un pa virsu aitas vilnas kārsums. arī ap 3€, arī Mego, tik kādu laiku neesmu redzējusi

sākām runāt par autoskolas eksāmenu. pirms kādām 2 reizēm man bija klikšķis, šodien beidzot normāli to arī sajutu praksē. pagaidām gan mani iegāž mazie ātrumi pie skolām un dzīvojamās zonas, bet šodien divās reizēs tā bija apstākļu sakritība (kā tur bija ar tiem dejotājiem kam olas traucē..)

yei, es Dark Soulā uzvarēju Taurus Demon, bet Reitere dabūja balvu kritikā.
ir taisnība virs zemes

出汁。

parīt braucu uz dublinu. šo ceļojumu nobukoju oktobrī un kopš tā brīža mainījies ir pilnīgi viss.

Esmu jau minējis par sapņiem, kuros es kādu nogalinu. Parasti tie ir kaut kādi ļaundari vai iebrucēji. Taču padsmit cilvēku nogalināšana mani tomēr drusku izsita no līdzsvara pēc pamošanās. Jauna parādība ir tā, ka vienā citā sapnī es apsvēru pārlauzt sprandu vienam frīkam, kurš turpināja mani izsekot, un tādā veidā es cerēju panākt, ka viņš fiziski vairs to nevarēs darīt. Es gan izpildīju to versiju, ko reizēm dara nokaitināti suņi, kas paņem zobos cilvēka ekstremitāti, bet neiekož, cerot, ka cilvēks saņems vēstījumu. Katrā ziņā šis ir interesants virziens, kurā dodas mana zemapziņa.

Es gan arī dzīvē sāku piefiksēt gatavību mesties virsū kādam, kurš sāks aiztikt man tuvos. Piemēram, šobrīd sniegotie laikapstākļi izgaismo tos autobraucējus, kuriem nerūp apkārtējo dzīvība un veselība. Neskaitāmie piemēri tam, ar ko mēdz beigties slidināšanās ar auto uz koplietošanas ceļiem, un kas viegli atrodami internetā pat bez meklēšanas, viņus no tā neattur. Diemžēl tādas situācijas rodas biežāk, kā es gribētu tās pieredzēt.

kuro reizi atkārtojas scenārijs: vakarā nevaru aizmigt, no rīta aizguļos, izdzeru puskafiju, eju uz darbu noskaņota klusēt. Neindēt noskaņojumu. Kā pakārta aiz čupra uz drāts āķiem. Bett tad ar kolēģiem saskatamies, sasmejamies: vai nu par to, ka nav, ko darīt, vai par to, ka ir, ko darīt. Abējādi ir labi. Un tā mēs skrienam. Ka no rīta mājāsnākot nekas cits neatliek kā būt priecīgai un pateicīgai. Pa ceļam vēl nobildēju padebešus.

un eju gulēt.

Ļoti gribētu noskatīties filmu Bezgalīgā zilgme (O Último Azul).

Soctīklos ir atrodami video, kurus pavada "dziesmiņa" ar aptuvenu tekstu: "Mans priekšnieks man liek filmēt saturu, bet kā gan es varu filmēt saturu, ja man ir četrdesmit, jo es nevaru sacensties ar gen-z saturu, jo man ir četrdesmit."

Es īsti nesaprotu dažu cilvēku vajadzību edžlordēt, un absolūtu pašritikas trūkumu, kad visi simptomi liecina, ka tas izskatīsies nožēlojami. Lai nepievērstu nevajadzīgu uzmanību, nesaukšu nevienu vārdā, tikai atzīmēšu to, ka man šķiet īpaši stulbi, ja to dara cilvēks, kas sabiedrības acīs jau ir ieguvis zināmu autoritāti savā specifiskajā jomā. Bet nu šis cilvēks LinkedIn šēro saturu, kur piemin "sojas lates dzērājus", un faktu, ka viņš pats mēdz dzert kafiju ar auzu pienu. Pat ja šī frāze meiko sensu kaut kādā kontekstā, varu derēt, ka bija iespēja izvairīties no vārdu virknējuma "sojas lates dzērājs", un piezīme par to, ka cilvēks pats mēdz lietot auzu pienu, liek domāt, ka viņš apzinās šī apzīmējuma nievājošo dabu. Tā piezīme vēl papildus liek domāt, ka šeit ir izveidojusies kaut kāda "N" vārda situācija, kur piederība kaut kādai grupai dod tiesības publiski paust šos nievājošos apzīmējumus, atņemot tam visas negatīvās konotācijas. Neesmu drošs, ka pēdējais būtu patiesi, pat ja šis cilvēks būtu piedzimis ar laktozes nepanesamību. Par izvēlēto platformu komnetāri vispār ir lieki. Man šķiet, ka mēģinājumam iepīt savā leksikā "seši, septiņi" gūtu labākas izredzes kaut vai dēļ negatīvo konotrāciju trūkuma, kamēr "lates dzērāji" parasti signalizē veselu virkni šīs frāzes lietotāja pārliecību, un neesmu drošs, ka katrs edžlords uz tādām pretendē. Te vairāk izskatās pēc - sound like a bully to look more tough.

something tangible: https://www.youtube.com/watch?v=1CtQNlAe5Wk

Sapnī no pasaules pazuda jebkāda mūzika, un tam nebija nekāda izskaidrojuma, kāpēc cilvēki to vairs nedzirdēja.

Vispār ir tik savādi, ka šajā milzīgajā manis ietvarā joprojām ietilpst maza meitenīte. Viņa ir apvainojusies un raud, un viņa vicina dūrēs savilktas plaukstas, jo viņai visu laiku vajag, lai viss būtu godīgi. Viņa jau labprāt ierāptos klēpī jebkuram. Bet tas nebūtu godīgi.

Vispār es domāju, ka dzīve tādā ziņā ir sasodīti skumja padarīšana. Tiklīdz tu saproti, ka kādam esi svarīgs, tu automātiski par to cilvēku aizmirsti. Ne ātrāk un ne vēlāk. Tieši tajā mirklī. Zināmā mērā. Pārnestā nozīmē. Bet es domāju, ka kaut kur ir jābūt kādam, kurš saprot. Un lai kā arī tur nebūtu... manu plīša lācīti tagad sauc _[viņa uzvārds]_.

kādreiz (ļoooti sen) pavisam mazliet mācīju angļu valodu privāti. tajā ģimenē toreiz viņiem bija viss, ko vien sirds kāro. puikam varēja būt gadi 10, es nemaz īsti nezināju, bet nu tāds vecums starp bērnību un pusaudža gadiem. viņam bija cukura diabēts. es sākumā nesapratu. pēc tam tikai sapratu, kad man pateica. ļoti foršs puika, ārkārtīgi apķērīgs. noteikti zinu, ka no viņa iemācījos daudz vairāk, nekā viņš no manis. nu un viņiem bija kaķītis. persijas. un kopš tā laika es visu laiku domāju par kaķīti. B. ielas pagalma kaķītis ir tikai mani pēdējie 3 gadi. pirmais kaķītis noteikti bija šis. visādi man te ar to domu par kaķīti iet, bet zinu, ka pamazām, pašai to nemanot, "ja man kādreiz būs kaķītis" ir pārvērties par "kad man būs kaķītis". tad nu kad man būs kaķītis, saukšu viņu par Simbu.

Auksta duša un peldēšana varētu mani pamodināt no ieilgušās apātijas. Varbūt arī dabīgi izmainītais apziņas stāvoklis - veselīgs miegs un klusā lūgšana. Vienā žurnālā pat bija jautājums: vai aizmigšana ir ceļošana laikā?
Un tad jau varēs īstenot nākamo soli, satikt paziņas un bijušo kolēģi, jo piespiedu kārtā to nevaru.Lai cik arī zinātniski pamatoti tas nebūtu, negribu cilvēkus uztvert kā zāles vai līdzekli.

Ļoti slikti kartupeļi.

mans AI asistents kaut ko pārprata no latviski teiktā, un sadzirdēja "go and fuck yourself for six hours", un atbildēja "I won't respond to that"

Man tie rūķi visapkārt jau zajebaļi.

Man ir sajūta, ka “doomscrolling” drīz iegūs vēl negatīvāku konotāciju kā šobrīd, un “nostalgia core” kļūs par vēl vērienīgāku bēgšanu no digitālā satura.

Kaķu video nav nekāds vērtīgs saturs, bet manā skatījumā tā nav sliktāka atslodze par seriālu skatīšanos. Taču šobrīd man jau pat zūd vēlme vērt vaļā Instagram, jo tas teju gandrīz ekskluzīvi sastāv no AI satura. Tas varbūt bija izklaidējoši dažas pirmās nedēļas, un arī tāpēc, ka tas nepārprotami bija AI saturs, bet skatīties labus autentiskās pieredzes atdarinājumus šķiet īpaši tukši. Es domāju, ka dažas minūtes paspēlējoties ar suni es dabūšu no viņa kādu muļķīgu darbību, par ko pasmaidīt. Vēl, protams, var izstrādāt paradumus, kas palīdz sekot reāliem cilvēkiem, bet ir bažas, ka korporācijas pamanīs šo paradumu maiņu, un ieviesīs kaut ko jaunu. Ne velti aplikācijās ir iestrādāts tas, ka ir jāveic papildus soļi, lai redzētu to saturu, kuram tu esi izvēlējies sekot. Vēl, protams, ir opcija, ka parādīsies alternatīvi rīki, un nu jau es lēnām sāku ticēt, ka tiem parādās izredzes izpelnīties cilvēku uzmanību.

Drusku vairāk par soctīkliem mani satrauc profesionāli radītā audiovizuālā satura nākotne. Mūsu paradumu maiņa jau tagad ietekmē masām paredzēto saturu, tāpēc nav lielu šaubu, ka mākslīgais intelekts arvien vairāk tiks iesaistīts tā radīšanā. Ne obligāti tas atņems, piemēram, darbu aktieriem, taču sižets varētu tikt pieslīpēts vidējam skatītājam vēl efektīvāk. Pagaidām mierina tas, ka kino satura netrūkst arī neskatoties Holivudas blokbāsterus, un ka cilvēki, kas ir gatavi savu filmu dēļ doties pat cietumā, nekur nepazudīs arī nākotnē. Bet ir neliels risks, ka būs jāsāk vairāk skatīties vecās filmas, lai arī cik ļoti labāk man patiktu skatīties laikmetīgu kino. Ar mūziku varētu būt vēl trakāk. Es pat neizslēdzu, ka man varētu nebūt iebildumu pret mākslīgi radītu skaņu, kas man vienkārši patīk, jo katra individuālā mākslinieka šķiršanās sāpes mani sen jau garlaiko.

Bet pret ko man jau tagad ir patiesa nostalģija, tas ir kūrēts (curated) saturs. Neesmu gan drošs, ka cilvēkiem šī iemaņa apmainīties ar viedokļiem nebūs jāmācās no jauna. Jāsaka gan, ka katra individuālā mākslinieka šķiršanās sāpēm pavisam ir cita vērtība, ja tas ir kaut kas, ko tu esi iepazinis pēc kāda pazīstama cilvēka ieteikuma.

vakar āgenskalnā iekāpu 21. autobusā , bet tur bija sakāpuši medicīnas studenti, trīs meitenes, runājās par kaut kādu pārbaudījumu, apsprieda jautājumus. bija interesanti paklausīties, es uzreiz saspicēju ausis. meitene, kas sēdēja pie loga, bija vissmukākā, jo izskatījās garlaikota, it kā viņa visu zinātu tāpat, bet nealktu pēc iespējas izcelties ar savām zināšanām. ātri vien viņa ielika ausīs austiņas un pievērsās garāmslīdošajai pilsētai.