Friends

Man joprojām patīk mana grāmata.

pagurums. neatceros, ko darīju pirmdien, bet otrdien pēc darba pa tiešo uz mazpilsētu, tad lietišķa saruna (onlainā/mašīnā, tieši bij paspējusi iebraukt pagalmā), trešdien no rīta auto pie meistara, es pati atpakaļ uz Rīdziņu lai parunātos ar mūzikas skolu (paspēju vēl mājās uz dušu un kko iekost), tad mājās un ar skuķiem atkal uz mūzikas skolu (labi, ka baseins šonedēļ izpalika), vakar no rīta pirms astoņiem jau prom no mājām lai paspētu laicīgi uz mazpilsētu, autobusu nenokavēju, vairāk nekā pusceļu gulēju līdz vairs nevarēju, jo kāds briesmīgi krāca (ne es). ne skaļi, bet kaut kā neritmiski un nevarēja pagulēt :D. aizvedu mammu uz Biķerniekiem uz izmeklējumu (tā stāvvieta @#$%, labi, ka bija tikai jāizlaiž), mājās paēdu, izmazgāju dažas porcijas veļas, izkāru, izņēmu dāmas no skolas, pabaroju, tad mūzikas skola, vakarā izlaikojām botes, novērsu vairākas drāmas (izrādās, ka katrs maizītes taisīs pēc nedēļas, vismaz sataisīja sviestmaizes vakariņām), šodien pārdzinu mašīnu, mazgāju 2.porciju ar veļu (sporta tērpi jau žūst) un kratos, jo šitas viss bija maksimāli saspringti. jau no svētdienas par spīti tam, ka gāju staigāt garīgajam līdzsvaram, naktīs no spriedzes gulēju saspringtiem pleciem un rokām taisnām, bet kulakos. vajadzētu atlaist, bet vēl nevaru - šodien darbs, rītrīts arī piesātināts un viena lietiņa svarīga jāizdara a es te kā puņķis uz drāts drusku tricinos jo tik intensīvi un daudz un viss kopā un reizē un vēl tās trīs dienas, kad bija jābrauc uz, no un uz/no mazpilsētas..

staigāju pa dzīvokli, runāju pati ar sevi. Jāaplaista puķes, saku, obligāti, šo vienu dienu nedēļā, ko esmu mājās. Lai nesāk mirt nost! Paga paga, bet kurš gan nemirst, visi mirstam. Paga paga, augi nemirst. Sasmējos. Augi aug. Labos apstākļos augi aug bezgalīgi.

tikai
naudas koks nobirdinājis labu pusi zariņu - uz palodzes mētājas viņa ekstremitātes, spīd tik sausi apaļi elkonīšu stumbenīši. Beigti neizskatās, tikpat zaļi, kā saimnieks. Daži turpina augt. Viens pat kājām gaisā. Tāpēc ka kāpēc ne

Es tikko ierados Libānas galvaspilsētā Beirūtā.

bijām pirmajā vet vizītē vakcinēties pret leptospirozi un paņemt nexgard, esmu uz aci precīzi noteikusi svaru, 25 kg
novēroju, ka labāk par 10km pastaigām viņam patīk taisīt pagalmā haju, nesties pa riņķi šķūnim un man jāstāv pagalma vidū un jāmēģina viņu noķert
vakar mežā zalkši bija iznākuši sildīties saulē
A katru vakaru iekrīt dziļā miegā pēc 2 min "Lieti nāk"

"kur paliks upe ziemā, kad ledus to aizvākos?" tā tagad ir Tava kārta jautāt to pašu, bet mana - atbildēt. turpat vien būs un klusi plūdīs, savos deviņos līkumos liekdamās, vienkārši naktīs man pār plecu uz to paskatīsies arī zils zirgs. un ja vien pacienāsi to ar brūklenēm un mēnessgaismu, viss uzreiz būs citādi, ne tā, kā bijis līdz šim.

nezinu vai gribēšu pati ar mašīnu un sīkiem vakarā braukt atpakaļ uz Rīgu, bet ļoti gribas uz Katedrāles mūzikas koncertu 4.05.

šorīt man pirmo reizi gadījās kā prikolīgajos haskiju gifos, skrējām gar lauku un pēkšņi kaut kāds susurs vai kurmis, ļoti spēcīgs rāviens sānis, un es pilnā augumā ielidoju grāvī, piezemējoties uz sejas smilgās. visi locekļi vietās, bet drusku samīzos, ka ja nu kāds redzēja un tagad nāks klāt vilkt laukā, cik neērti, bet nē. sakomponējos un skrējām tālāk.

ar kādu noskatāmies filmu Camille (2008). kāda tur kādam tik ļoti tic, ka dažai labai ar savu nīkuļojošo cerības asnu vajag nolīst vistālākajā, vistumšākajā kaktā.

bet no rīta mums tas ir aizmirsies, tāpēc purvā saejamies savus soļus un sasmejamies savus smieklus.

kāds, kurš mani pēdējā brīdī aiz čupra ir izrāvis no nakts, liek man aizvērt acis un pastiept roku. kāds ieliek man plaukstā savas migas atslēgas un saka, lai nāku, kad gribu, un palieku, cik ilgi vēlos.

pēc tam es iebrienu grāmatā. viena. grāmatai nosaukums "Gulbis". "ir vērts būt tādai, kāda esi tu, nevis es," tai meitenei saka tas puika.

bijām Imantas tirgus t/c uz kaķi izstādi. patika man arī vakar, bet Burmillas un Svētās Birmas kaķi ir mani sapņu kaķi. nu, un rozā briti.

tur tirdziņa daļā bija superīga kundzīte ar ādas lietām. nopirkām vāciņus pasēm par 8€ un es sev rozā šauru jostiņu par 15. viņa tur esot 5d, 6d, 7d un es jau štukoju ka kaut kad jāaizbrauc pēc platākas jostas. e-talonu maciņi bija 3€. un krāsas, krāsiņas!! bija jau tur arī somas un blociņi u.tml. ļoti iesaku, ja sanāk būt tajā galā

Kad mēģinu apklust, vairāk klausīties un vērot, tad arī dejas soļi vairs nesajūk, un viss šķiet ļoti viegli.

ALEKSANDRS ČATS

melnā slīkšņā grāvī augošiem pūpolīšiem neviens pakaļ nebrien

Kādēļ Uļjanu atveido vīrietis? Savādi.

vakar 19:35 pie manis atnāk bērns. izejamā kurpe spiež un flomasteri izbeigušies un es kā burvju mākslinieks šorīt no skapja krājumiem izvilku tieši tādas, izmēru lielākas kurpes. vakar paspēju nopirkt arī flomasterus un gēla pildspalvas. bet nu adrenalīns, protams, bija un jūtiņas vakar vakarā

izlasīju Rebekas Jarosas Oniksa Vētru. bija pagrūti ierubīties pēdējās grāmatas pusē pēkšņi sākot lasīt latviski, bet man ļoti patika. grāmata laba un tulkojums ļoti labs

jūs arī skatāties filmas pēc zodiaka ieteikumiem?

Par Frīdu Kalo mēs jau esam parunājušies. Izstāstu par dzērvi tēta viesistabā, uz kuru man vienmēr gribas skatīties, sašķiebjot galvu. Par šo vietu kāds saka, ka nav jau tik traki. Es vismaz varot paskaidrot, kāpēc man pie sienām ir tieši tādas gleznas un ne citas. Man tas liekas kā visskumjākais, ko kāds par mani ir pateicis, jo paskaidrot ir nāve. Bet filma ir par Renuāru. Tai modelei ir tik skaists augums, ka man sagribas atvērt logu, lai kāda dvēsele var brīvi aizlidot. Kāds pasmaida kā jūra no gliemežvāka atsauc atpakaļ pie nomoda. "Tu vari beigt ārdīties?" Es pasaku, kura no kāda gleznām man patīk vismazāk, bet kāds pat nenorij siekalas. "Es esmu smieklīga, ja? Šajā tavā sarkanajā cepurē, ja?" Nekur nevilks, tepat apēdīs.

ir tik auksti, it kā janvāris vēl būtu sadomājis, ka joprojām drīkst bāzt degunu aprīļa darīšanās. kāds atsūta mirkli, kurā redzama gaismas pielieta tukša istaba: "te Tevi no rītiem modinās saule". un es izberzēju acis, bet tas vienalga ir šis kāds, kura istabā tumsā kāpjot pāri kastēm esmu aizķērusies aiz vienas, un tur nu tās ir uzradušās tik pat pēkšņi kā viņš pats - viņa otiņas - šie spārni. es paceļu vienu un aplūkoju tuvāk piekaltušās krāsas kārtu. maijā, manā un Tavā gaismu un ēnu kontrastiem pilnajā maijā... ir tikai tik daudz laika, lai paspētu sev visu ieskaidrot. sazvanoties mēs vienmēr daudz smejamies, bet tā laikam gan patiešām visvairāk ir šo otiņu nopietnība, kuru man tā kārojas.

Mani vienmēr ir mulsinājis un fascinējis jautājums par to, vai mežā koks nokrīt ar skaņu, ja apkārt neviena nav. Es sāku saprast, ka man tie ir tie ikdienišķie brīži, ko mēs piedzīvojam blakus kādam, kuru personiski īpašie brīži nekļūst par publiskās apziņas notikumu. Tanī ir kaut kāda fascinējoša mistērija, ka es varēju būt blakus kādam nozīmīgam brīdim, un tā arī par to nekad neuzzināt.

Es biju aizgājis uz filmu visgarlaicīgākā kinoteātrī, lai pustukšā zālē pārbaudītu, kā es jūtos par special thanks sadaļu filmas beigu titros. Turpinot meža metaforas, lai uzzinātu, kas atrodas aiz meža, ir jāiet mežā iekšā. Daudzi, baidoties no tā, ko viņi mežā sastaps, mēdz izlikties, ka meža nemaz nav. Man noteikti piemita paradums izvairīties no lietām, kas varētu izraisīt sarezģītas emocijas, un arī šoreiz es gandrīz noignorēju šo filmu, bet tad uzdūros vienas intervijas fragmentiem, un nolēmu pārbaudīt, kas tad man tur dziļumā vēl mājo.

Uzreiz atzīmēšu, ka šis nav un nevar būt filmas māksliniecisks vērtējums. Ši filma man ir bijusi klātesoša kādā dzīves posmā vēl pirms tās tapšanas, un man ir daudz personisku jūtu par to. Es zināju, kas mani tajā kaitinās, un neesmu kļūdījies, maigi sakot. Kas bija mazliet lielāks pārsteigums, ka tā spēja arī brīžiem sāpināt. Beigās es tajos garajos titros savu vārdu tā arī neieraudzīju, kas no vienas puses bija stulbi, no otras - uz to brīdi es jau biju pilns ar visādām citādām emocijām, un nu jau bija mazliet vienalga.

Lai vai kā, visi personāži ir izdomāti, un visas līdzības ar īstiem cilvēkiem ir tikai sakritība. Dažādu cilvēku uztverē un pieredzē mēs esam diezgan dažādi cilvēki, un es drošvien pats savu pagātnes es varētu vairs nepazīt un nesaprast.