Friends

nopirku spilgtu fuksiju rozā matētu lūpukrāsu un milzīgus riņķu auskarus čūskas ādas krāsā

pārdevēja, izbesījusies par manu "nē, šis tomēr nebūs īstais tonis, kas man padomā", man novēl pavasari

bet īstā ziema tikai tagad sāksies

es priecātos, ja tuvojoties manai dz-dienai iestātos spelgonis

jo man patīk tas vārds - spelgonis

es vispār domāju, cik labi, ka pasaulē ir kaut kas tāds kā parunāšanās par laikapstākļiem

tās nekad nav garlaicīgas sarunas

ja vien tu pats neesi garlaicīgs cilvēks

manuprāt

bet, jā

sastādu sarakstu ar lietām, kas man atgādina par viņu

izrakstu šo to no viņa sūtītajām īsziņām

it kā tās būtu valstis un to galvaspilsētas, kas man ir jāiegaumē

bet visu laiku domāju, cik lieki tas viss ir

we could be nice to each other

nice to each other

sasaldēts dvielītis no maisiņa kurā ir sviesta paciņa (kur nolikt? atpakaļ saldētavā) tīri labi noder kad mazgājot traukus uz mazā pirkstiņa uzmet nazi un tas pirkstiņš pampst jau vismaz divreiz lielāks kā parasti. labi, ka nav pušu, bet nu bet

MI draudzenei atņēma darbu un viņa kamēr meklē ko normālu pašnodarbināsies. es zinu, ka manā cibā ir daudz tādu, varbūt varam sarunāt konsultāciju kas un kā tur notiek un kā to izdarit, jo man arī vajag/dzēs

Bija tas pētījums(?), kur cilvēkiem bija jāiztēlojas sava nākotne pēc desmit gadiem, un pēc tam prognozes tika salīdzinātas ar faktisko situāciju. Secinājums bija tāds, ka pieredze cilvēkiem nepalīdzēja nekļūdīties savās nākotnes vīzijās.

Vieni saka, ka vajag mācīties apgūt mākslīgā intelekta rīkus, lai paliktu relevanti, un varbūt pat vairot savu turīgumu, dzīvojot no pasīviem ienākumiem. Lai gan es saprotu, ka pasaule neizbēgami mainīsies, es mazliet nepērku šo naratīvu, ka mēs te visi dzīvosim no digitāla satura un influencēšanas. Viena lieta ir slaukt nabago darba augļus, pavisam cita lieta ir cerēt piesavināties viņu neesošo kapitālu ar digitālo saturu. Un, protams, otrā ierakumu pusē ir tie, kas brīdina par burbuli, kur sadrāzta globālā ekonimika arī ir fantastiska perspektīva. 2008. gadā man paveicās nokļūt vietā, kur par krīzi liecināja bezmaksas kafijas pazušana darbavietā. Nav nekādu garantiju, ka tā paveiksies arī šoreiz. Tagad šim visam pa virsu mēs vēl varam uzmest jauno koloniālisma globālo vilni. Tīri ģeogrāfiski mēs saprotam, kas mūs te apsegs ar savu gādīgo spārnu. Plānot nākotni šajos apstākļos ir ahūna aizraujoši.

diena kopumā tāda, it kā es klausītos kādā, kurš stāsta, kā brīnumainā kārtā pēdējā brīdī kāda pārpratuma dēļ nav iekāpis lidmašīnā, no kuras pāri palicis viens metāla puteklītis

sniegs aukstumu padara paciešamu

vientulīgums vismaz ir godīgs

daniel.mp3 - green to blue (slowed + reverbed)

nav nekā tāda, kas nebūtu pa spēkam pirmajam malciņam kafijas un pēc tam arī lēni noskrubinātam kruasānam ar mandeļu skaidiņām pa virsu

vienkārši nav

viss atkal ir labi
tumsa pamazām saruks

“With total rapture and delight he talks about the birds which he can see from his prison window, and which he had never noticed before, when he was a minister. Now of course, after he’s been released, he doesn’t notice the birds anymore, just as beforehand."

Pirms dažiem gadiem Netflix bija jaunā spīdīgā lieta, bet viņi sen ir kļuvuši par savas veiksmes upuri, mēģinot atkārto to pašu formulu. Visas labās lietas, ko es varu nosaukt, kas ir atrodamas Netflix, nav mainījušās jau gadiem. Un nez kāpēc man rodas sajūta, ka jaunā spīdīgā lieta šinī nišā ir Apple TV. Viņiem bija pabriesmīgs saturs, kurā sāka parādīties labas lietas, un pēdējā laikā ir arvien vairāk lielisku lietu. Slow Horses bija fine, Murderbot man patika, bet Pluribus es jau sauktu par lielisku.

Es jau kādu laiku pamanīju, ka pieaug haips par šo seriālu, bet palasot aprakstus, es vēl nebiju gatavs investēties. Bet ja Drew Gooden man saka, ka tas ir labs, es tam sāku ticēt. Un jā, viņam atkal izrādījās taisnība. Sižets brīžiem paredzams, bet ne kaitinošā veidā, jo diezgan bieži ir grūti izspēlēt sižeta virzību citādāk. Nav jau Game of Thrones, kas apzināti tēmēja uz WTF, kas mani mostly atstāja vienaldzīgu. Tai pat laikā šo seriālu ik pa brīdim nākas apstādināt, lai pastrīdētos par lietām, un manuprāt tā ir laba pazīme. Tas nav absolūti tups, un nav nevajadzīgi pārgudrs, un par daudzām lietām ir iespējams casually parunāt.

Šī gada "lieliskās" ziņas tikai nostiprina pārliecību, ka absurdisms ir vienīgais racionālais ceļš uz priekšu. Šī būs lieliska disene, kamēr pārējo pasauli pārņems liesmas. Iespējams cilvēce dalīsies gandrīz divās atsevišķās cilvēku sugās. Varbūt trijās, ja mēs atsevišķu sugu piešķiram egomanjakiem ar resursiem.

"Ja kaimiņu vairs neredz logos, zvani logu firmai "Logoss"!" LEXICON PHILOSOPHICUM

es nezinu, kāpēc es vienmēr atduros pret vienu un to pašu sienu - es nedrīkstu neko vēlēties

izriju vannu ar salātiem: sarkanais kāposts, sāls, citrona sula, ķiplokdaiviņa un majonēze

iešu gulēt, te šovakar nekas vairs nenotiks, visa jautrība vienmēr ir citur

mīļkadrs no 36 filmiņkameras tvērumiem
tas ir čaka ielas skatlogs
apmēram pirms nedēļas ķerts mirklis
es nevarēju paiet garām
vairs tur šo sunīti neesmu redzējusi
tā bija pirmā un laikam arī paliks vienīgā reize
tur kādreiz bija veikals
tagad tur kāds mitinās
ik pa laikam tur parādās visdažnedažādākās kompozīcijas, aiz kurām aizķeras skatiens
un pēc kurām var spriest par attiecīgo gadalaiku, mēness fāžu ietekmi uz cilvēku vai ko citu, ko nu katram tajā labpatīk saskatīt
piemēram, šodien tur manīju rakstāmmašīnu, kurai bija pielikti brieža ragi
nezināju, ko domāt,
bet man sagribējās to paklabināt

viņš atrodas agrā 2. janvāra rītā, kad man trakoti sagribas atņemt sētniekam lāpstu, jo ir tik bezcerīgi, ka viņš nav piezvanījis visu dienu vakar, ka līdzēt varētu tikai slapja mugura, fiziska sevis nokausēšana.

viņa balsī ir uzpirkstenis no manas vecmāmiņas šujampiederumu lādītes.

viņam ir tāda kā "L" burta formas rēta zem acs, par kuras izcelsmi viņš izstāsta, taču šorīt es vairs nezinu, vai ticu tam stāstam, bet tas nav arī tā, ka tas būtu svarīgi vai ka man tik ļoti vajadzētu uzzināt īsto iemeslu. tas ir gana stindzinošs stāsts, man nav iemesla tam neticēt.

mēs vēl neesam satikušies, bet randiņejamās drēbes esmu atradusi un rūpīgi pārlikusi pāri krēsla atzveltnei, lai nesaburzās.

"A book to me is like a friend, a shelter, advice, an argument with someone who cares enough to argue with me for a better answer than the one we both already have. Books aren’t just a door to another world — each book is part of a door to the whole world, a door that always has more behind it. Which is why I still can’t think of anything I’d rather do more than read." 

Rīga ar svētku gaismiņām sniegputenī tik skaista! Vecrīgas tunelī džekiņš tik skaisti spēlēja klarneti, ka atkal sāku raudāt
Dienvidu tilta estakāde (tā, kas uz Krasta ielu) putenī šausmīgi briesmīgi drausmīga, aizžmiedzu acis un aizturēju elpu cik ilgi varēju

otrdien no rīta braucu uz darbu pa sniegu (no mājām) un Dienvidu tiltu, naktī aiz šausmām nevarēju aizmigt. rīt atkal agrā braukšana (sevis žēl, bet jāņem tie laiki, kuros vispār tieku, ja reiz piedāvā) bet lai arī Sniegs, gan jau šonakt gulēšu kā susuriņš.

Es nezinu, vai es savas atlikušās dzīves laikā tikšu tālāk par "God is a DJ" filozofiju, bet man patīk svinēt šo jocīgo tradīciju piešķirt cipariem pārdabisku nozīmi kopā ar weird ass cilvēkiem. Cienījama disene.

es vairs nekad negribu šitā justies

vakar snigšana skaistāka par jebkuru no redzētajiem salūta sprakšķiem

ilgi staigāju, atgriežoties kāds kāpņutelpas nīkstošo palmu bija aptinis ar krāsainām gaismiņām, tā padarot skatu vēl skumjāku

šorīt ledusskapja magnētiņkalendāru nomaiņa un sajūta, ka varu beidzot apsēsties

janvāris būs ilgs un grūts, jo darbi

ja manā dzīvē kaut kur ir kārtība, tad darbos

vakar tētis pie jaunumu plaukta šķirsta Ingas Ābeles "Mīlamā", un man gandrīz jāatzīstas, ka es būtu darījusi tāpat

A. stāstīja, ka sapnī bija redzējusi, ka tētis nopircis zirgu, samaksājis par viņu 5 tūkstošus, lai tiktu pāri grāvim

man vakar tik ļoti patika palīdzēt sagriezt sastāvdaļas R. uz ballīti līdzņemamajai picai

es visu laiku jautāju, ko vēl varu palīdzēt sakapāt, man joprojām ir sajūta, ka es gribu kaut ko sagriezt sīkos gabaliņos

varbūt tā arī darīšu

"On Twilight" by Mary Ruefle

I read the poem of a student and in the poem God wandered through a room picking up random objects - a pear, a vase, a shoe - and in bewilderment said, "I made this?". Apparently God had forgotten
making anything at all. I awarded this poem a prize, because I was a judge of such matters. I was not really awarding the student, I was awarding God; I knew someday the student would pick up his old
poem and say in bewilderment, "I made this?", and at that moment his whole world would be lost in the twilight, and when you are finally lost in the twilight, you cannot judge anything.

biju ciemos pie tēta

kur viss ir tik pārdomāts un kur man vienmēr sakrīt uz nerviem, kā A. pret tēti izturas

līdzīgi man riebjas, kā daža laba radio personība uzrunā visus, kas piezvanījuši uz tiešo ēteru, uz Tu

man riebjas tāda tutošanās

kas tev tas cilvēks ir? tu ar viņu kopā esi cikturtos pudus sāls izēdusi?

to laikam neciešu vairāk par visu

bet, jā

bijām staigāties uz mežu, bija tāda saulaina diena, beigās man apnika iet, bet es ievēroju, ka tēta gaita līdzinās omiņas soļu likšanas manierei

viņš tieši tāpat iet salicis rokas aiz muguras, mazliet gāzelēdamies

un promejot tētis iesāka dziedāt kaut ko un es sāku dziedāt līdzi, jo tā bija tik zināma melodija, bet es nezinu, kas tas tāds bija

man jāpiezvana tētim un jāpajautā

tramvajā kādam zvana melodija bija no ilgais ceļš kāpās

es vēl tagad nevaru sasilt

"A huge amount of freedom comes when you take nothing personally." - Kate Moss