Friends

Kad tikko sāku strādāt bibliotēkā vienā grāmatā atradu sacerējumu par pazudušu kaķi. Tā kā tā nav no populārajām lasāmvielām, es būtu varējusi viegli atrast īpašnieku pēc izsnieguma vēstures, taču nez kāpēc to citu darbu jūklī aizmirsu. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad šo lapiņu pēc trim gadiem ieraudzīju atkal, turklāt kads uzmanīgs lasītājs lapiņu bija ar skoču pielīmējis grāmatas vāka iekšpusē. Iespējams, ka tas ir kļuvis par tādu kā paralēlo stāstu. 

Tā kā man te komentāros bija mēģinājumi lauzt šķēpus par dzīvnieku tiesībām, lai gan ieraksts bija par ko citu, nedaudz arī par tām dzīvnieku tiesībām.

Es vienreiz antivegānu grupā lasīju diskusiju par rakstu, ka Latvijā bija uzieta ferma ar novājinātiem mājlopiem, kuri pie tam vēl arī dzīvoja lielā netīrībā. Ne pirmais, ne pēdējais šāds gadījums. Taču gaļas cienītāji bija diezgan sašutuši par šādu izturēšanos pret dzīvniekiem, un dažādās formās paustais vēstījums bija aptuveni vienāds – lai gan es ēdu gaļu, šis gan ir nepieņemami. Nekā pārsteidzoša, varbūt vienīgi personīga apņemšanās veikt fizisku vardarbību pret fermas īpašnieku bija nedaudz negaidīta. Katrā ziņā visas tipiskās dusmas, kas parasti tiek adresētas vegāniem, tika vērstas pret šo hipotētisko zemnieku.

Tas, ko es ar šo piemēru gribēju pateikt, ka mēs visi nenonākam pie vienādiem secinājumiem, kā cīnīties pret bezjēdzīgu cietsirdību pret dzīvniekiem, jo mēs operējam ar dažāda apjoma informāciju, apzinātības un pašrefleksijas līmeni, bet vairums tomēr apzinās, ka pat pārtikā lietojamam dzīvniekam nevajadzētu nodarīt ciešanas. Kaut kādā ziņā arī mūsu likumdošana liecina par kolektīvo vienprātību šajā jautājumā. Līdz ar to tā sabiedrības daļa, kas bez ironijas ir gatava attieksmi pret govi vienādot ar attieksmi pret gurķi, ir diezgan margināla. Nav jau tā, ka mūsu sabiedrība būtu izkāvusi zādzības, izvarošanas un slepkavības, bet tas nenozīmē, ka šīs parādības tiek uzskatītas par normālām. Un mans spekulatīvais apgalvojums ir tāds, ka ja pietiekami daudz cilvēku spētu pārskatīt savu attieksmi pret šo tradīciju, kur tradīcija ļoti bieži ir vienkārši plāksteris, ko uzlīmēt pa virsu ingorancei, mums potenciālu vegānu patiesībā būtu daudz vairāk, un tā nebūt nebūtu margināla grupa.

Ar to visu es nemēģinu apgalvot, ka tas ir neizbēgams nākotnes scenārijs, jo mēs īsti nezinām, kas notiks ar šo pasauli jau pēc desmit gadiem, bet daži pēdējie cilvēces attīstības gadsimti liecina par diezgan nepārprotamu empātijas pieaugumu pret citām būtnēm. Un nesen es dzirdēju viena pētnieka apgalvojumu, kurš principā pauda to pašu, ko es jau domāju, tikai ar lielāku eksperta autoritāti, ka vegānisms jau patiesībā ir mūsdienu parādība, kas izriet no tā, kā mēs esam izmanījuši pārtikas ieguves veidus. Mēs vai nu mainīsim savus paradumus, vai piespiedīsim tos mainīt tiem, kas tiešā veidā gūst labumu no dzīvnieku turēšanas, un sabiedriskais konsensus tomēr ir tāds, ka dzīvnieks ir jūtoša būtne, un tai ir tiesības būt pasargātai no bezjēdzīgām ciešanām.

lellīte ir mājās!!!11 šodien vajadzētu pabraukt

vispār šodien jūtos gandrīz augšāmcēlusies - ceturtdien vakarā atslābu par mammu, sestdienu kaut kā ar Dievu uz pusēm, vakar nogulēju garšļaukus, bet esmu atgriezusies apritē - vakar jau šo to piekārtoju, iesaiņoju kolēģēm dāvaniņas - stacijas tunelī nopirku (1,30€) gredzenu pirkstu masāžai, kas ir kolosāla lieta visādos aspektos (sīkā motorika, apzinātība, mikrocirkulācijas uzlabošana, masāža muzkulīšiem, atslābina rokas, kas nereāli svarīgi ja strādā ar rokām, roku-smadzeņu veicināšana u.t.t.), tagad mazgāju jau otro veļas porciju, salikta vismaz vēl viena, nr.3 nomainīja gultasveļu, sīki izrotāja eglīti (vīrs no meža manā mikrobā ielika trīs (!!) eglītes

vēl ir plāni un darāmās lietas, bet drusku uznāca miedziņš :D

vot, ziema. nevaru noturēt acis. sapņos nevaru noturēt acis. vai nu ēd trīsreiz dienā un laicīgi ej gulēt tātad riktīgi iespringsti, vai nodarbojies ar radīšanu, atdod sevi tāpat kā mātes atdod savas miesas gabalus sīcim. kad es neēdu, es rakstu labāk, vnk empīrisks fakts.

Šovakar guļu tumšā istabā un klausos, kā kaut kur augšstāvā ik pa laikam atskan skaļas ovācijas, pat gaviles, zini, it kā kāds bērns tur būtu sēdināts krēslā un cilāts gaisā tik reižu, cik viņam paliek gadu. Liekas, tur kaut ko svin. Tas man šķiet savādi, jo te vienmēr ir ļoti klusi.

Es iztēlojos, kā te kāds iemaldās pie manis un es saku - te es dzīvoju, te ir mana klusā un tukšā dzīve, kuru man kauns kādam atklāt, bet tāda nu tā klusām ir raisījusies, dienu liekot pie dienas, it kā man nemaz nebūtu bijusi par to nekāda teikšana.

Nopirku divas tortē iespraužamas svecītes, kas saka 4 un 2. Uzcepšu sev kūku un ar drebelīgu roku uzrakstīšu uz tās savā putukrējuma rokrakstā kaut ko asprātīgu. "Dzīvs ir skaists" vai kaut ko tādu.

Jo vairāk internets piegādā Deivida Linča dzīves filozofijas citātus, jo lielāka plaisa veidojas starp to tēlu, kas man pusaudža gados ir izveidojusies par viņu no Tvinpīkas laikiem, un to priekšstatus, kas arvien vairāk nostiprinās šobrīd. Es pat teiktu, ka viņš varētu būt iedvesomjošākais kino režisors kino vēsturē (nejaukt ar "ietekmīgākais" un citiem epitetiem), un kaut kad eventuāli kļūt par tādu kā Alanu Votsu. (Latviešu valoda ir tāda jocīga lieta. Kāpēc jaudas mērvienība ir "vats", bet Alans ir Vots? Tas laikam tomēr ir saistīts ar "Watt" un "Watts".)

par dzīvnieciņiem. es aizvakar izlasīju, ka kaut kad pavisam nesen Rīgas Zoo sliņķu pārim Lelei un Lūkasam piedzimis sliņķu bēbītis. skatījos bildes un burtiski kaucu. un man var rādīt cilvēkbēbjus, cik uziet. nulle emociju, es neko no tā nesaprotu. bet šis. tāds sīks cukurzirnītis mammas spalvu biezoknī. un ķepa, ar kuru karāsies pie koka zara, jau tik gara - sak, nekas cits es būt nevarēšu, kā tikai sliņķis.

liekas, ka nekad dzīvē neesmu redzējusi sikspārni. mamma stāstīja, ka reiz viņai tāds bija ieslēpies halāta krokās. es visu dzīvi esmu pavadījusi domājot, vai es tam ticu. katrā ziņā bieži tiku lūgusi mammai, lai izstāsta vēlreiz, kā viņa reiz pēc nakts pie vaļā atstātām balkona durvīm bija satikusi sikspārni.

vienlīdz ļoti gan pārbijies, gan izsalcis tumsas radinieks:
https://www.youtube.com/watch?v=6EqUqacEows

Es nezinu kā jums, biedri mirstīgie un bezgalīgie, bet man šī ir pēdējā reize. Čista. čista. Nē, bez varikiem. Nav variku. Variku nav. Visas tās mācības, kuras man jāapgūst – visas apgūšu šajā dzīvē. Es jūtu, ka nav palicis tik daudz. Tas būtu kā dabūt apmākušos dienu tikai tāpēc, ka atstāji uz šķīvja kartupeli un dažus krējumainus salātus, jo vairs nelīda iekšā. Nē, nepārprotiet, es neatbalstu visas porcijas izēšanu pārvarot sāpes. Tas ir necilvēcīgi. Pretīgi. Padarīt dzīvības augļus par kaut ko tādu, kas izraisa vemšanu. Es izmantoju šo analoģiju tikai tāpēc, ka tā ir vienkārša un gana atbilstoša. Bet dabūt šito visu pārdzīvot no jauna dievszin kādās kondīcijās tikai tāpēc, ka atstāji pāris mācībiņas, tikai tāpēc, ka noslinkoji, atslābi, atslēdzies…nuja, tas nav gluži tas pats, kas neizēst bļodiņu. Jo saule lec, kad viņai sagribās. Reizēm arī tad, kad neesi izēdis bļodiņu. Es to zinu, jo es sekoju līdzi notiekošajam. Tev arī vajadzētu pamēģināt.

Nu vo. Gribēju labot uz “nu tātad”, bet tie būtu meli, un nav briesmīgāku un bezjēdzīgāku melu par tiem, ko melo par sevi. Lūk. Ko es gribēju sacīt? Es neplānoju šo atkārtot. Nesen par šo stāstīju savai draudzenei, viņa arī lielākoties eksistē ārpus hologrammām. Mīkstā tukšuma telpa. Iztēlojos zemeslodi, kura patiesībā ir nevis apaļa, bet iespiesta, kā ball chair. Ar samta apdari, protams. Kā vakara sarunu šovos, krēslā atslīgst kūstošā dzīvsudrabā tērpta sieviete uz kuru nevar paskatīties, jo acis apžilbst aklas, kā lūkojoties tieši iekšā iedegtā spuldzītē, turot to sev pie deguna. Kad tā padomā, tādu es varētu iztēloties sauli un mēnesi. Daudzi cilvēki runā par sauli un mēnesi no ārkārtīgi garlaicīgām un klišejiskām pozīcijām, dēvē šos debess ķermeņus par mīlniekiem, piedēvē tiem dzimumus un īpašības. Manuprāt, tie ir nieki. Bet es fanoju par niekiem. Bet tomēr tās ir pasakas.

Saules un mēness attiecību institucionalizēšana padarot tos par vīru un sievu ir tik naivi cilvēcīga un aprobežota. Kā ar ūdeņradi un skābekli? Molekulām ir miljoniem dažādu veidu savstarpējās attiecības. Molekulas dejo tuvāk, dejo tālāk, visi maziņie elementi viens no otra atšujas un pievelkas, sakārtojas ķēdītēs un citās figūrās, [..], [...] notiek vēl visādas lietas [..] un mēs esam šeit. Jo visas mazās daļiņas ļaujas kosmiskām kustībām. Neviens atoms nedomā par to, vai tas tiešām uzvedas kā atoms. Kā ābele var nebūt ābele? Kā cilvēks var nebūt cilvēks? Visi cilvēki ir cilvēki. Neviens negrib tā domāt, jo, ja pilnīgi visi cilvēki ir cilvēki, tad starp tevi un viņiem patiesībā nav īstas atšķirības.

Man šķiet, ka tāpēc visi ir tik apsēsti ar sērijveida slepkavām un maniakiem, viņi grib atrast problēmu smadzenēs, ģimenē, DNS, kaut kādu mutāciju, kaut kādu secību, skaidru secību, taciņu, pa kuru var aiziet un nokļūt, tad to iekartēt, lai neviens nekad pa to taciņu neaizietu. Bet problēma nav taciņa. Būt mežonīgam – arī tas ir cilvēka dabā. Cilvēki ir dzīvnieki. Cilvēki ir dzīvnieki ar ļoti ļoti attīstītām smadzenēm, saprātu. Bet cilvēki nav marsieši. Cilvēki ir pakļāvuši cits cita prātus simtiem, tūkstošiem gadu, un tāpēc šķiet, ka izrāvušies no dzīvnieciskā; ka aizgājuši gana tālu.

Nekur tālu nevar aiziet, ja vienmēr paliec tur pat. Mēs esam tepat. Daļa no mums aizvien dzīvo tuvu tiem mežiem, uz kuriem atnāca viņu priekšteči tūkstoš, divtūkstoš gadus atpakaļ. Zeme ir miesas sākums un gals. Zeme rada miesu, miesa baro zemi. Cilvēks, kas dzīvo betona mūros un ar basu kāju nav pieskāries sūnām ir tā pati nebrīvos apstākļos dzimusī Lauva, kas dzīvo Zoodārzā. Nežēlo ledus lāci un tīģeri, cilvēk, ja viņi redzētu, kāda ir tava dzīve, tad mestos tevi saplosīt, jo tev vēl ir sava brīvība, tu vēl neesi aiz restēm, staigājošs piemineklis savas dzimtas kokam.

Pēdējā laikā nenormāli bieži redzu dejavu. Man ir grūti par kaut ko padomāt, es jau redzu, kas notiek. Es nezinu, kas ir šī ticība manī, kas notur kā boja, bet tā ir spēcīga ticība. Es pat negribētu to saukt par ticību, man liekas, ka tā vienkārši ir apziņa. Dzīvība. Es nezinu, kas tieši ir dzīvība, bet tā ir īsta un viss pārējais ir māņi.

Es sapņoju par kādu vietu, es vienmēr esmu ilgojusies tur atgriezties. Man liekas, ka tā ir paradīze, īstā paradīze. Varbūt tāpēc šī ticība. Es zinu, ka ir paradīze, es to jūtu sev blakus, es esmu tur bijusi. Tur nevar nokļūt veicot kaut kādas secīgas darbības, ja kāds saka, ka var, tad viņš ir maldināts un apmaldījies. Nav pareizās darbības, nav nepareizās. Visādi mazi knibucīši dejo viens ap otru, saules apspīdēti putekļi istabā, ādas, matu, ēdiena gabaliņi, gabaliņi no manis.

Nepieķeries pasaulei, pasaule ir tikai putekļi. Pasaule nekur nepazūd, tā neizdzēšas, pagātne nav melna aka. Pasaule ir tepat, jo viss ir tepat.

Man patīk tas, ko stāsta Dons Huans, viņš arī to saprot. Viņš saka – patiesībā nav nekādas nozīmes, smieties vai raudāt, bet viņš smejas, jo tas ir patīkamāk.

īrei pietrūkst vēl 100 eiro, parādu piedzinēji grib vēl simts.
ko es varu piedāvāt.

es varētu piedāvāt uzrakstīt par tevi stāstu 1-2 lapu garumā, ja man dotu specifisku informāciju. 30 eiro. kvalitatīvi.

varu arī staidzināt suņus. varu tavā vietā uzrakstīt eseju. pofig. varu visādas lietas. varu būt modele. gribu būt noderīga. man nav darba. man nav naudas īrei.

sen nav bijusi rubrika "kas manā somiņā". šorīt īpašā christmas edition. kā redzam, no ziemassvētku noskaņas šis tas tomēr ir - visu laiku nēsāju līdzi šo vienu kartiņu cerībā, ka atradīsies kāda kafejnīca, kurā apsēsties un uzrakstīt kartiņā obligāti uzrakstāmo, bet tāds brīdis vēl nav atradies... man jāpasteidzas... vēl kādu dienu pavazājos apkārt ar brīnumsvecītēm, jo ja nu pēkšņi noder? tā arī bija jauka sajūta. zināt, ka man somiņā līdzi visādiem gadījumiem ir arī brīnumsvecītes.

šorīt atkal braucu. nebiju braukusi gandrīz divas nedēļas un lai gan diezgan sūdīgi sanāca (par lēnu, pārsniedzot ātrumu, trajektorijas nepareizas, par ilgu lūrēju uz nepareizo pusi, vienā vietā uz Salu tilta stūre aizgāja līdzi galvai pār plecu skatoties, gribēju nogriezties kā no vienvirziena), tomēr nebija iekšā puņķis uz Krasta ielas un kopumā bija normāli kaut arī no rīta migliņa drusku un kaut kādi nokrišņi

nekas, būsim ar lellīti abas vienā pilsētā, varēšu vingrināties un trenēties cik kāds tiks man blakus pasēdēt. vī!

es nesaprotu, kāpēc vīrietis uzvalkā skaitās kaut kas labs

"not all those who wander are lost
most of them are just looking for coffee"

te ar viena tāda - ne īsti pazudusi, ne atradusies, bet šajā mūžīgajā pustumsā streipuļo pakaļ kafijai

es gribu tādu selfiju, kurā krāsas ir tādas kā endrju vaieta gleznās, bet man liekas, ka to tikai siguldā varēs dabūt rudenī, kad krāsainas pasaules priekšpēdējā minūte

man liekas, ka man otrdien raus to 6. zobu - dāviniet man riekstus un sausiņus, muahhhhahahahaaaaa

ā es stāstīju?

stāvu augstāk ir ievācies jauns kaimiņš, mats matā ralfa fainsa bārdainā versija

ak

tāpēc viss atkal ir labi

https://www.youtube.com/watch?v=JSdxe2hIvGI

Ceturtdienas vakarā pēc iznākšanas no kinozāles vēl ilgi bija sajūta, ka atrodos sapnim līdzīgajā filmā, pat ja tā bija nedaudz baisa. Taču vizuāli skaista un iespaidīga. Un vismaz bija kaut kāda izvēles brīvība atšķirībā no senākas Lusilas Hadžihalilovičas filmas Innocence. Pastaigā pa izgreznoto pilsētu šķita, ka gandrīz ikvienā rotājumā redzama vesela pasaule, pat neskaitāmas. Tikai varbūt ne tik cietsirdīgas un daudznozīmīgas. Tātad filmas vizualitāte uz mani bija iedarbojusies? Vai arī tas, ka sen nebiju bijusi kino? Hmm, tiešām pēdējo reizi kaut kad gada sākumā? Vai tā ir sakritība, ka šomēnes iemaldos stāstos, kur mazu meiteņu mammas izdara pašnāvību, un viņas jau no bērnības paliek pavisam vienas?

- Es dievinu Sniega karalieni. Zinu šo stāstu no galvas.
- Kas tev tajā patīk?
- Viss. Jo īpaši karaliene, es mīlu karalieni, jo viņa ir nemirstīga.
- Viņa ir ļoti vientuļa.
- Jā, bet karalienei ir sava valstība. Un tā viņai būs vienmēr.
- Bet vai ar to pietiek?

no rīta novērsu Drāmu un uz pasēdēšanu skolā sīkiem aiznesām vīnogu un tomātu sulu, mērkaķa tempā otro kafiju un dušu un uz slimnīcu pakaļ mammai, palīdzēju dušā, sapaunojāmies un lēnā garā ar taksi mājās. aizskrēju uz veikalu, sapirku viņai ēdamos, uzvārīju auzu pārslu biezputru un žāvaugļu ķīseli, izņēmu no skolas skuķus, tad bija pakaļ šoferītis, iekrāmēju mašīnā, nomazgāju traukus, paēdu pusdienas, izmazgāju skuķu sporta un dejošanas tērpus, izbarināju sīkiem pusdienām paredzētos čipsus un esmu ļoti piekususi, bet vēl jāsameklē rītdienai svētku tērpi u.tml. un jāsataisās jo vīram šodien darba pasākums
Aaaa
Beigsies desmitos, kamēr vēl mājās a man rīt garā garā diena darbiņā un sestdien arī pavisam agrā braukšana. ļoti gribas izgulēties

"Tas nav nekas slikts, bet man liekas, ka sava temperementa dēļ viņš nekad dzīvē nebūs tā pa īstam priecīgs, vismaz uz āru ne. Viņš ir tāds filozofisks, daudz domā un vēro, ļoti dziļi daudz ko pārdzīvo. Un uz daudz ko atskatās ar nostalģiju."


Forši, ja vecāki ko tādu pamana un ļauj bērnam būt tādam, kāds viņš, jo neviens cits jau no malas nevar kādu padarīt superlaimīgu. Man šķiet, ka tāds varētu būt arī mans aptuvenais raksturojums, tikai vajadzētu izņemt vārdu filozofisks. Lai gan nav tā, ka es vispār nedomātu.

Diezgan nepārprotami ir pienācis brīdis, kad es sāku sajust savu mirstību, kas izpaužas fiziskas degradācijas simptomos. Es biju un joprojām esmu tajā optimistu grupā, kas saka, ka viss nav tik slikti, kā daudzi izliekas, bet optimisms neliek arī ignorēt faktu, ka kaut kur tas fiziskais pīķis cilvēka mūžā ir, un nu jau tas man ir aiz muguras. Es arī apzinos, ka šīs ir manas krokodila asaras, un man nekas netraucē un vēl ilgi netraucēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ja vien neiejauksies kādi traģiski notikumi. Bet interesantākais novērojums man ir tāds, ka tas mani tomēr satrauc.

Es gan norādīšu, ka mani nebiedē pats nāves fakts. Es kaut kad tā vienkārši izdomāju, ka es būtu gatavs arī nomirt. Ne tā, ka es gribētu nomirt, vai nebūtu gatavs nodzīvot vēl kādus stabilus trīsdesmit gadus, visdrīzāk arī ilgāk, bet tā, ka man nebūtu žēl par savu līdz šim nodzīvoto dzīvi, pat ja dzīvošanu es tā pa īstam esmu izbaudījis relatīvi īstu laiku. Un tomēr kaut kas šinī apzinātā ceļā uz fizisku iznīcību ir biedējošs, un es vēl neesmu sapratis, kas tieši. Varbūt neizbēgamība, varbūt lēnums, varbūt bailes par to, ka vienā brīdī negatīvais pārmāks pozitīvo. Who knows. Bet beidzot es sāku apzināties savu novecošanu. Lai gan iekšējais pusaudzis nekur nav pazudis, kurš iespējams ir bijis iemesls tam, ka šī apziņa nav nākusi ātrāk.