Friends

man nesen kāds būtībā svešs cilvēks pateica, ka es viņam šķietot vēl ļoti dzīva. tā īsti nav sanācis dzīvē iepazīt citus cilvēkus. es neesmu kā mana mamma, kura bija žurnāliste un kurai ļoti padevās runāties ar citiem. man ir tāds ļoti savrups dzīvesveids - es izlienu ārā no mājas tikai naktī un ar saulesbrillēm uz deguna. :) savukārt pluss tam ir tāds, ka es diezgan labi pazīstu pati sevi. bet esmu arī sapratusi, ka cilvēki iedalās tikai peļķēs, dīķos, ezeros un jūrās. un tam nav nekāda sakara ne ar dzīvē sasniegto, ne ar izskatu, ne ar to, cik sabiedrisks kāds varbūt ir vai nav, vai arī ar ko citu, pēc kā kādu, iespējams, varētu vērtēt. dziļums tevī vai nu ir vai arī nav. to nevar notēlot.

katru dienu katrā brīvā brīdī ar Kaju skrienam pa mežiem, ielām, takām un grāvjiem un visu laiku viņam ir seja: maucam! es gribētu redzēt viņu kādreiz nogurušu. uzinstalēju beidzot soļu, km un cardio skaitītāju. viņš ir vienmēr labā garastāvoklī, vienmēr enerģisks un kaut kādā ziņā, bez pretenzijām visu laiku būt blakus.

man liekas, ka man visvairāk no vakardienas patīk tas, ka viss ir kā kādreiz, izņemot to visu, kas ir mainījies, kopš pēdējoreiz tikāmies

man patīk, ka tā māja tur atstutējas pret mežu, ko grūti nosaukt par mežu, bet tie ir vismaz kaut kādi koki

man patīk, ka atpakaļceļā mēs aizbraucam uz alfu un es viņu pazaudēju neatvadoties tā, ka vienkārši vienā mirklī viņa pēkšņi vairs nav man blakus, kamēr esmu iemaldījusies JR

es nopērku blociņu ar ziliem putniem uz balta fona nevis tāpēc, ka man to ļoti vajadzētu (patiesībā jau varbūt pat vajag), bet lai būtu kaut kas tāds, kas paliek atmiņā par 16. martu.

tagad skatos uz šo blociņu un domāju, ka tas ir viss, ko var gribēt no blociņa - papīrs ir līniju, īstā biezuma, blociņu kopā satur gumija, pēdējā lappusē rakstīts, ka "the Royal Dutch Delfware Manufactory "De Porceleyne Fles", established in 1653, is the last remaining Delftware factory from the 17th century. The world famous Royal Delftware is still entirely hand-painted according the centuries-old tradition".

Satiku M. Uzresninājis savu vēderu un joprojām nav nomainījis virtuves loga stiklu, plaisas ir plaisājušas un kāds laiks ir pagājis.
"Es domāju, ka es tevi vairs nesatikšu," es saku.
"Es arī esmu atgriezusies atpakaļ turpat, kur biju," es saku.
Es noraudu viņam plecu.
Viņš nesaka neko.
Viņš vispār ir tikai dažu vārdu cilvēks.
Mēs izskatāmies pēc tiem akrobātiem, kas atvelk elpu starp priekšnesumiem cirka aizskatuvē.
Ir tāda šaušalīgi šermuļaina glezna.
"The Resting Acrobats" - Glyn Warren Philpot
Tagad esmu mājās.
Ēdu stracciatella jogurtu.

Jaunākajā SNL bija Harry Styles. Tas ne tikai radīja vēlmi iečekot viņa jaunāko daiļradi, pēc piezīmēm spriežot tā atšķiras no senākas viņa daiļrades, bet es uzzināju, ka šis dude mēdz uz pasākumiem vilkt visādus ekstravagantus tērpus. Pats par sevi tas nav netipiski slavenībām, bet man patika sketčs par to, ka random dude ikdienā nevar atļauties uzvilkt to, ko var atļauties Harijs Stails uz sarkanā paklāja. Sketčs, protams, bija pārspīlēts, un tam nebija arī pienākums sniegt kontekstu šai "problēmai", bet tas iekļāvās tipiskā SNL un pārējās popkultūras diskursā par seksīgo lampu. Apakšžanrs tam, ka visas sievietes iekārto Džeisonus Momoa vai Maiklus B. Džordanus, ir sieviešu neapstrīdama fanošana par saldajiem zēniem. Un te man rodas jautājumi par tādu kā divkosību, kas iespējams ir kaut kāds pašcenzūras un savu jūtu apspiešanas produkts. Ja vien mēs neejam tādā primitīvā cilvēku dalījumā skaistos un ne tik skaistos, no kura mēs saprotam, ka Harijs Stails būs pievilcīgs arī krokšos un netīrā t-kreklā, tad no kurienes nāk šis apbrīns par viņa dzirkstošo personību, kamēr average Joe mēģinājumi tapt vizuāli mazliet vairāk interesantam ir izsmejami. Protams, visi mēģinājumi kaut kad atduras pret neveiksmēm, bet tā vien šķiet, ka vairumam nepienākas kredīts pat mēģināt. Man varbūt pietrūkst queer eye, bet man Harijs Stails šķiet vienkāršs dude, lai gan es māku lietot gūgli, un redzu arī viņa ļoti pārproducētos foto, bet tādu netrūks jebkura izskata slavenībai. Ar šo visu es gribēju teikt, mēs paši par sevi varētu justies labāk, ja kolektīvi iemācītos dot sev brīvību darīt lietas, kā arī ar labticību un mīlestību mācētu gan izteikt, gan pieņemt kritiku par to, kas tomēr neizskatās baigi labi, un tad arī ne tik veiksmīgās lietas nekļūtu par tādu kā spīta spēli, kur cilvēks ir uzdrošinājies pamēģināt vienu lietu, un tad nu viņam ir jāiet uz visu banku.

šodien esmu nogājusi 1,6 km un nobraukusi 235!! turklāt viena pati un lielu daļu pa A9 un A7!!

Norvēģijā lašus baro ar burkāniem.

tāda

nekāda

tuntuļojos joprojām kažokā

man patika tā vieta, tās lapām apbirušās kāpnes

Vidzemes tirgū redzēju pirmo taureni - milzīgu, pūkainu, miegainu kameni. bija iestrēgusi narcisē, dibentiņš vien rēgojās ārā, droši vien vasara būs samtaini zumoša, un man iebildumu nav, paldies, derēs, bye.

"rabindranors tagore ar ezīša cepurīti brauc ar traktorīti strādāt, cītīgi strādāt." - punkts

es neesmu iemīlējusies, bet gribētu būt.
es pat nezinu, vai man patīk tā sajūta, jo tā saistās ar pēkšņumu, kas man dzīvē drīzāk nepatīk, kad runa ir par visu citu, kas var būt pēkšņs, bet zinu, ka no tās nekad nevairos.
kā kaut kad bērnībā, kad vienkārši varēju skatīties uz tapetēm, kā tur saule spēlējas ar ēnām.
kolēģe piezvanīja un pajautāja, vai man gribēšoties dziju pārpalikumus, jo viņas mammai pirksti vairs neklausot... jau sen domāju par tādu no fragmentiņiem kopā salīmētu topiņu... ar adītām lencītēm. un bantīti pa vidu, protams.

“There are those who stay at home and those who go away, and it has always been so. Everyone can choose for himself, but he must choose while there is still time and never change his mind.” - no T. Jānsones mumingrāmatu sērijas tāds fragments

(es noteikti esmu kāda, kura paliek tepat)

mums nesen mainījās darba laiks. kādreiz strādājām no plkst. 6 līdz 14. tad bija sajūta, ka visu varu paspēt. manā rīcībā bija visa dienas otra puse. tagad, kopš darba diena sākas 8, liekas, ka visa mana dzīve ir tikai darbs, darbs, darbs. eju gulēt vēlāk vai arī mostos agrāk, lai saķertu dienu aiz astes, tā nu cieš mans miegs...

vai tev pienākas arī tāda greznība kā pusdienas laika pārtraukums, viņš vakar pajautā. tas ir tik savādi, ka jautājums ir tieši tāds. it kā viņš lasītu manas domas, jo tieši esmu grasījusies viņam rakstīt, ka pat tāds man nepienākas, kaut gan tādās dienās kā šī ir viegli iztēloties, kā noskrienu tepat lejā pa kāpnēm un lēnām sakošļāju savu līdzpaņemto mazmaizīti kādā klusā, krēslainā iekšpagalmā līdzās baložu dūkošanai. un, ja varu to iztēloties, tad tas ir gandrīz vai tas pats, kas īstenība.

viņš ir tikai kāds, kurš ielauzies manā dzīvē ar saviem "vai tu kopumā vari saukt sevi par laimīgu cilvēku?" jautājumiem... pirmajā brīdī man ir šķitis, kāda bezkaunība ir šāds jautājums. bet, ja tā padomā... es nekad nemēdzu domāt ne par ko tādu.
viņš skaisti glezno.

Lielajos kapos jau atkal sniegpulkstenīši kā no gultas izspiedušās atsperes

un šodien iznākušais Irreversible - Vessel

iespaidīgs

tik iespaidīgs, ka kāpjos atpakaļ, galvu atgāzusi, cenšos saskatīt, kur gals, kur mala. Kā daudzstāvenei augšu. Skaitu stāvus, bet gala nava un nava. Man vajadzēja noklausīties reizes sešas, lai aptvertu. Blāķis vs struktūra

"Es nezinu. A tu zini?"

Kur lai apstājas

Esmu izšķīdusi

Esmu visur

Es jūtu sevi

Viss ir kārtībā, tikai tagad ir tik plaši

Es nezinu, no kura gala to visu pierakstīt

Tas ir tieši tāpat, kā ar sapņiem

Arī tie ir tik plaši un daudzos slāņos, tajos ietverts tik daudz laika un telpas, man nav ne jausmas, kā lai to pieraksta

Kā lai šo visu piefiksē, kā lai to

Jo vajag, ir dziņa un nepieciešamība to padarīt par kaut ko

tikai cilvēks šovakar, tāda otrādi apkritusi vabole, kas spirinās, jo nepiekrīt, ka taisnība ir tikai visiem citiem.

nopirku šokolādes, jo rīt jānes grāmatvedei, kura parādīs, kur jāsaliek ķeksīši, bet apriju pati. nebija garšīgas. nezinu, kas man uznāca. saldumi mani parasti atstāj vienaldzīgu.

reizēm liekas, ka man noderētu kāda kripatiņa skaidrības, tiešas valodas, bet tas ir tā, it kā tie laiki būtu pagājuši, un tagad visu laiku jādzīvo melos, pārpratumos, riņķī un apkārtrunāšanā, no kā nevaru izsijāt neko savu.

mūzika joprojām laba, pāri visam stāvoša.
esot tikai trīs lietas, kas nekad negaida.
laiks, nāve un caureja.

Refleksija par robežu atveidojumiem mākslas terapijas laikā.


"Te ir mana telpa un brīvība, bet tur, kur saceltas lielās sienas un mūri, pat netuvojos un eju garām ar lielu līkumu. Tie šķiet kā asas aizsardzības adatas."
"Bet varbūt, lai notiktu patiesa saruna, reizēm robežas ir jāpārkāpj?"
"Tas ir riskanti, cilvēks var apvainoties un vēl vairāk noslēgties, ka neciena viņa privātumu."
"Jā, risks pastāv vienmēr. Arī klusēšana ir riskanta. Bieži vien vislabākās sarunas notiek pastaigas laikā, tad ir vieglāk runāt atklātāk"
"Tad jau Aristotelim un peripatētiķiem bija taisnība, ka vislabākās mācības ir sarunas pastaigas laikā."

A7 pie stūres man nepatika, lai gan darba dienas vidus bija tīri o.k. un pilnīgi frontāli tur, kur 90 man pretī brauca tikai trīsreiz. Final Destination mirklis bija braukt aiz veca merša kravenieka ar pilnu kuzavu malkas, minūtes desmit izturēju līdz apdzinu. tabors uzvedās jēdzīgi un viss bija normāli, pa mazpilsētu braukt vispār kā divus pirkstus apčurāt

tagad tik jāaizbrauc pēc ēdamā lai jaunā paaudze nenomirī badā kamēr es ar māti pie ārstiem un uz darbu un cerams uz kino

grāvis, kas vispār ir upīte senākos plānos pirms zemi dabūja zemnieks, ļoti pilns, bet vēl nepludo, straume gan riktīgi kustina kārklus un vītolu, kaimiņu zivju dīķis pilngs gandrīz līdz pašai augšai