Friends

Man ir kārdinājums šodien aiziet uz Mayhem un Marduk. Tai pat laikā man ir bažas, ka tā varētu izrādīties diezgan garlaicīga pieredze. Un tā nav grupu vaina, mani vienkārši vairs neķer tā mūzika tā, kā tai vajadzētu. Es izlasīju interviju ar Attilu, un likās diezgan interesanti, kur šie vecie kungi ir pavirzījušies savā pasaules skatījumā. It makes some sense. Bet es noklausījos jauno albumu, un nekur jau nav pazudis fakts, ka dziesmu tēma ir kaut kur norakta zem neartikulētas ķērkšanas. I mean, mūzikai nav ne vainas, lai gan varbūt varēja būt drusku interesantāk, bet tas ir par formu, ne saturu. Vai man pietiks ar formu, un man atkal nenāks rēka par visu to sātanisko pozerismu? Ir bažas. Tā nu es te sēžu uz sētas. Jāpaskatās, vai šis pasākums nekonkurē ar kādu labu filmu, tīri tā, lai beigās nesanāk, ka es atkal izvēlos sēdēt mājās.

jauns rīts - tās pašas problēmas ;]

vai viss uzņem ātrumu jeb tā esmu tikai es, kura sabremzējas? kaut kāds tāds pilnīgs, nesatricināms visa liekā atbiršanas miers šorīt.

reizēm tā padomāju par visu, it kā stāvētu atstatus. reizēm tā sanāk. bieži tā nevajag domāt, bet reizēm var un pat vajag, manuprāt.

vakarā varbūt nopirkšu sev meloni, nomizošu, sagriezīšu gabaliņos un lēnām apēdīšu, skatoties kaut ko stulbu youtube

un ja man pēc tam nekļūs priecīgāk, tad vismaz varēšu paklapēt sev pa plecu, jo būšu apēdusi kaut ko labāku par cielaviņu ;]

https://www.youtube.com/watch?v=NnzSkIjrtQ0

piespiediet taustiņu 1 un mēs jums nekad neatzvanīsim

Kāpēc atkal jāmostas no tādiem murgiem? Apkārtne līdzīga Gogoļa ielas tunelim, tikai tumšāka un nereālāka. Mani sargāja liels melns kaķis, viņš bija kā liela ērta soma, kurā ielīst, noslēpties un netraucēti vērot apkārtni. Kaut kas bez sejas meklēja dzīvnieciņus, bet visi aizbēga. Tad no kādas ēkas iznāca divas blondas sievietes ar maziem bērniem. Tad viena balss teica: "Mirs mazā meitene!" Es izlēcu no sava drošā patvēruma un teicu: "Nē! Es varu iet viņas vietā!" Tā sargājošais kaķis pazuda un man ļoti sāka sāpēt kakls, it kā mani žņaugtu. Likās, ka smoku, un tā pamodos. Tāda sajūta, it kā tiešām būtu izlīdusi no kāda stulba bojevika. Turklāt ne ko tādu skatījos, ne lasīju. Gribētu pārmaiņas pēc šonakt nosapņot kaut ko skaistu.

šodien beidzot atjaunoju to Smart-ID (bija palikušas 3 dienas līdz termiņam) un biju uz matu procedūru. dārga, bet esot laba - paņem gabaliņu ādas no aiz auss, ieliek aparātā, kas saskalda un izfiltrē un tad tur, kur trūkst, iepotē atpakaļ cilmes šūnas. sapirku visu vajadzīgo matiem, aizgāju uz Baltijas papīru pēc mapes mākslas skolas darbiņiem (kā man patika tajā veikalā! Krāsas!!), aptiekā beidzot izņēmu savu recepšu D vitamīnu, sapirkos bērniem Omegas (līdz 28.02. A aptiekā ar klienta karti labas atlaides, arī kosmētikai), miniRimi nopirku olas, mājās nācu pa smuku puteni, iedzēru kafiju, ielīdu gultā un viss būtu labi, jo reāli jūtu kā man pilnīgi miegs nāk no tā, ka esmu atslābusi jo tas garām, bet sabrēcu uz vīru un tagad esmu dusmīga un bēdīga

liekas, ka mūžība pagājusi kopš manas pēdējās ziņas Tev. "we're a match, he's just in my bone marrow," noņaud Lana del Rey un iebāž galvu cepeškrāsnī gluži kā Silvija Plāta.

es nevienam to īpaši nesaku, bet mīlu tikai Selīnu Dionu, tikai viņa manās acīs ir dziedātāja, kura šī vārda cienīga, un šorīt klausos viņas Falling Into You.

falling like a leaf
falling like a star

vilina doma par gavēni, bet vēl neesmu apēdusi visas bulciņas. nu, kad apēdīšu, tad arī domāšu.

vakar vintage humanā nopirku krekliņu ar fredija merkūrija bildi. ieraudzīju un pateicu sev , ka tikai joka pēc uzvilkšu, jo gan jau, ka nederēs. tas bija tik savādi, jo tas krekliņš bija it kà gaidījis mani, derēja kā uzliets.

beidzot izskalojos "visi svētki nosvinēti" krastos.

jaunas kapučjakas meklējumos...

noskatījos džeimija olivera versiju par banana pancakes... varbūt rīt, jo banāni nepieciešamajā gatavības stadijā. ja atradīšu tādus pilngraudu miltus.

kopš izdzēsos no feisbukiem un atgriezos pie radio Klasika klausīšanās, pie manis atgriezušies sapņi.

I had a thought - and then it was gone.

galdā brainrot dzēriens ar rabarberu garšu

izlasīju dažus rakstus pēc tam, kad redzēju influencerus un jau otro dienu pēc kārtas kāpu pa kāpnēm dauzot kājas pret pakāpieniem un masējot kaulus. pirms un pēc darba pastaigāju un savācu tos 5,5 km tīrās iešanas un arī nākamajā dienā jutos labāk. pirms Lielās Vemšanas pagājušajā nedēļā arī atspiedos pret sienu un visādos citādos mazos veidos ik pa laikam drusku kačājos, vajadzētu atsākt, jo nu labākais ko šodienas es rītdienas esam var izdarīt ir tādas mazas smieklīgas lietas, kas krietni samazina risku dabūt alcheimeru un citas nelāgas vecuma herņas, turklāt nav dārgi, sarežģīti un reāli uzlabo jušanos arī šodienas esam

mani tipi ir femboys & sigma males

bet laikam es pati esmu sigma, citādi "šo visu" nevaru izskaidrot, "cannot relate", biežāk jānorij, lai nerastos iedomīga cilvēka iespaids, it kā es stāvētu kaut kam pāri, bet es nestāvu pāri, mani dabiski neuztrauc lietas, kas cilvēkiem mēdz maitāt miegu, vai arī uztrauc tikai tehniska sarežģījuma formā (piemēram, naudas vai panākumu trūkums). tomēr, gurrlll, if you only knew my struggles... arī to biežāk noriju, jo tur ir lietas, kam jūs tikāt pāri jau vidusskolā

VISS IR OKEI, TĀDS LIKTENIS, SATURNA NEPTUNA UN PLUTONA KOMPLEKSS

¡Feliz jueves!

Ekskursijas vadītājs ebreju sinagogā Peitavas ielā gandrīz uz visiem jautājumiem atbildēja ar pretjautājumiem. Tajos tad meklējama daļēja atbilde. Ja tā padomā, diezgan saprotami, jo realitāti jau nemaz tā nevar ietilpināt un saspiest vienā atbildē. Man patīk šāda pieeja.

bērns beidzot grib, pat ir ar mieru sākt ar zobu higiēnu. kā tur bija - valsts apmaksā 1 vizīti gadā, viss cits pašam, ja sagaida to mistisko rindu?

I just got terribly homesick for June

Neviens no maniem mērķiem nekad nav bijis saistīts ar materiālo pasauli, bet es ļoti gribētu tādas pērlīšu priekškara durvis, kādas ir filmā Autumn in New York.

Man pirmajā brīdī patīk dziesma, kuru šogad sūtīsim Eirovīzijai, patīk melodija, bet es nevaru iejusties dziesmas vārdos, nevaru to tekstu attiecināt uz savu dzīvi, tie šķiet ārkārtīgi muļķīgi vārdi un man rezultātā paliek kauns, ka to vispār esmu klausījusies.

Es pēdējā laikā bieži humpalās pieeju pie kastēm, kur visādi sīki bērniem domāti vājprāti - plastmasas sūdiņi. Iemērcu roku, cik dziļi varu, un neskatoties izvelku vienu. Un man trāpās pliks rozā trollis ar zaļu matu ērkuli. Sasmaidos, dodu tam vārdu - Ainars. Kā Mielavs. Kā Tu teici, ka Tevi saucot.

pie Daugavas stadiona blakus ir divi mazi pārtikas veikaliņi, tieši pie sabiedriskā pieturas. viens tāds parasts, ar bulciņām, kafijas automātu, niekiem un drusku alkohola. otrs līdzīgs, vecāks, nobružātāks, turklāt pilns ar akvārijiem! viens skatlogā, citi mazā istabiņā. tur laikam var gan pienu, maizi, aliņu, cigaretes wc papīru un kaķbarību, bet arī (labu) sienu grauzējiem, kombikormu papagaiļiem un zivtiņas! :D <3

Šodien dzirdēju, ka mūsdienu askētisms ir pilnīgi pretējs tam, ar ko to saprata senāk. Jaunais askētisms ir tad, ja spēj atlikt malā darbus, pārgudrās tehnoloģijas un iziet garā pastaigā. Un atceries kārtīgi paēst, pagulēt un citas ikdienas lietas.

Vai, sakot "visi ir noraizējušies", ir pieklājīgs veids, ( kā pateikt, ka patiesībā tie visi esi tu pats? )