Friends

Pasaulē lielākās mušas.

šodien biju malacīte: uztaisīju USG vēderam (viss labi), savakcinējos (beidzot, gribēju šito jau 10+ gadus) un aizbraucu uz Vecmīlgrāvi uzlaikot un nopirkt sandales. sandales kolosālas - ērtas, smukas, erti stūrēt un tagad esmu drusku bankrotējis, bet ļoti laimīgs zaķītis un gribu iečolēt, varbūt arī manā izmērā tādas ir krāsiņās, piemēram rozā! <3

un negāja waze, uz Grāvi braucu puslīdz pēc atmiņas un zīmēm. nosvīdu, protams, pilnīgi slapja. karsts. labi, ka humpalās nopirku harēmbikses, nereāli labs pirkums

Succumb to the sulfur.

nopirku sev gigantisku burku ar olīvēm, kas pildītas ar mandelēm

Viens no šodienas galvenajiem uzdevumiem - palikt nomodā pa dienu. Un tiešām arī būt aktīvai, darboties, darīt lietas, ko vajag izdarīt tā vietā, lai nogulētu lielāko daļu dienas un naktī ciestu no domām par nepaveikto. Jo tad, kad es beidzot jūtos kaut cik enerģiska, sāk vērt ciet veikalus. Patiesībā pat tagad būs mazliet jāiespringst, lai kaut ko paspētu. 

pamodos ar slapju segu
Dzintars pa nakti nav ticis uz tualeti un nolēmis pačurāt uz manis
es saprotu, ka ir nieru mazspēja, tikko mutes nekrozes operācija bez narkozes, bet šis nu ir 100% personīgi un statement čurājums

Mans pulkstenis nerāda pareizu laiku.

Simts kilometri uz Salacas upes atnesa jaunas pazīšanās ārpus ierastā burbuļa. Viena no tām sākās ar jautājumu: "Tu esi tas džeks ar suni?" Jā, es esmu pieradis pie tā, ka daudz kur es esmu tas džeks ar suni. Bet tanī brīdī, kad uzpeldēja "Dž" vārds, man bija mērens: "what the actual fuck?" Šos divus kontekstus šķir ne mazāk kā desmit gadi, un man prātā nenāks neviens normāls veids, kā "Dž" kontekstā es varētu būt tas džeks ar suni. Tas džeks, un šis džeks - tie nu jau ir diezgan dažādi cilvēki tādā burbuļu izpratnē. Ne tā, ka es pilnīgi anonīmi varētu ierasties kādā nebūt Zobenā un Lemesī, bet pēdējā krustošanās ar Zobenu un Lemesi ir bijusi kādu zināmu laiku atpakaļ, un jau tad es biju mazliet tāds kā baltais zvirbulis, kas nākamajā nedēļā pēc metāla festivāla dodas būvēt kaut kādu tur templi.

Sennheiser HD 280 PRO.

nē, nē, tu mani nesaprati pareizi. es teicu, ka es slikti atceros vārdus cilvēkiem, kurus esmu satikusi vienreiz vai tiem, ar kuriem nekad nepavadu laiku divatā vai svešiniekiem, vai karavadoņiem – tiem, kas paiet garām un man tā īsti nemaz nepieskaras. ir gan arī cilvēki, kas pieskaras, un es viņu vārdus neatceros. vārdi nav tik būtiski. no mutes tavas iznāk vārds, kas gan tas ir, ja ne labi trenēta un koordināta muskuļu deja un elpas rezonanse tai atsitoties pret miklo, silto šķērsli, tavu rīkli? ja mēs nerunātu vienā valodā, ja nebūtu nevienas valodas, kuru mēs līdzdalītu, mēs varētu teikt visus pasaules vārdus, un tie neko nenozīmētu.

uz mana datora ekrāna ir parādījies melns akls apaļš laukums. es nekad neesmu bijusi pārāk rūpīga pret savām elektroierīcēm. es neesmu arī vardarbīga pret savām elektroierīcēm. es uzskatu, ka arī tām ir tiesības ieplīst un tikt materiālās pasaules ievainotām. katra jaunā trauma mana datora karkasā padara viņu man mīļāku. ja lādētāja vads izkustās, dators izslēdzas. mani tas netraucē. es iemācos būt uzmanīga. es iemācos nepieķerties atvērtiem failiem, kas vienā mirklī izdziest līdz ar monitora gaismu. es negribu perfektu ierīci, es nevēlos justies nepilnvērtīga ierīces priekšā. manai skaņu iekārtai trūkst labā tumbiņa, manu telefonu var lādēt tikai uz muguras, ne caur vada caurumu. reizēm laukā gaisma ir pārāk spoža un manas smadzenes sāk raidīt savādus signālus ķermenī, padarot mani nespējīgu iziet no istabas. reizēm mani pārņem savāds troksnis, reizēm mans ķermenis iekaist, deg, sūrst, uzpamst. Ja guļu trīsdesmit minūtes mazāk, kā vajadzētu, visu nākamo dienu zaudēju īstermiņa atmiņu. Es izjūtu tuvību ar savām ielūzušajām ierīcēm. Es nekad neesmu pirkusi telefonu. Visi mani telefoni ir dāvanas no cilvēkiem, kuri tikuši pie jauna telefona. Šie cilvēki ir mīļi un pasaule viņiem atmaksās viņu dāsno sirdi. Es negribu pirkt jaunu telefonu. Ar manējo viss ir kārtībā. Ar to var zvanīt, fotografēt, filmēt, tajā var lasīt, var rakstīt vēstules.

Es vienkārši izslēdzu vakar telefonu. Pat ne lidmašīnas režīmā, pat ne Do Not Disturb, nē, pavisam izslēdzu, guļ uz virtuves galda tagad ar tumšu ekrānu kā tāda beigta pele slazdā. Gadiem ilgi tā nebija darīts, paņemt un izslēgt. Ieslēgšu pirmdien no rīta. Ziniet, ļoti laba sajūta - būt nesasniedzamam. "Bet, ja, nu, kaut kas notiek?" "Tad es par to uzzināšu pirmdien no rīta."
Pēkšņi vakarā ļoti daudz laika, nebija grūti 1.5 stundu gatavot.

šodien, braucot no darba, redzēju pa ielu ejam vīrieti ar milzīgu gaiši rozā balonu pušķi, kurus viņš vilka pret vēju

Izmantoju Bites darbinieku priekšrocības un iegādājos Google Pixel 10a par īpaši izdevīgu cenu.

Man nav bail no droniem, jo manā pusē ir tas pats dievs, kas aizsargāja Daniēlu no lauvām.

"jā, reizēm kāds vārds aizmirstas
it īpaši, kad nākas runāt publikas priekšā
kad tu stosties un bezpalīdzīgi
lūkojies kādā pazīstamā sejā
cerot, ka pamukušo vārdu
kāds pateiks priekšā
pēcāk mulsi nosaki
nē, nevaru atcerēties
un maini sarunas tematu

bet parasti jau vārdu netrūkst
trūkst, ko teikt
trūkst kā tāda
ko patiešām būtu vērts pateikt
nemaz jau nerunājot par to
ko nedrīkstētu noklusēt
ļoti maz dzīvē tādu lietu
kuras nedrīkstētu noklusēt"

Ilmārs Šlāpins

Pazīme par to, ka sparingos man kaut kas sanāk labāk, ir tāda, ka augšstilbs man sāp nevis sānā, bet priekšā. Ironiski, ka sāpju neesamība varētu nebūt simptoms, ka es būšu iemācījies bloķēt spērienus, bet gan to, ka es esmu pārstājis staigāt uz treniņiem vispār. Pain is life!

Skater boy rocking up MTV.

Unwwwwwwwwwwwwwwwavering faith.