Ēna

" izplatīts mīts - bibliotekāres ir inteliģentas un lasa grāmatas."- tas no Twittera gmaliks. domāju, ka nepiekritīšu, bet, kad pats pirms dažām dienām aizgāju uz bibliotēku (gribēju lasīt tālāk Sokolovu, ko biju atstājis Rīgā), bibliotekāre man pārprasīja : "Kas tas tāds ir??? "'
NU gluži kā gmalikam twitterī : "sakiet, lūdzu, brodskis ir latviski izdots? nē, brockis mums nav."

Tas būs stāsts , kurš norisinājās garajās Līgo brīvdienās, vienā lauku viensētā, tālu prom no civilizētās pasaules. Pavadīju tur savu fizisko laiku, iegūdams lielas rezerves garīgajam laikam. Tur dzīvo mans bijušais kursabiedrs. Viņš mani pavisam negaidot uzaicināja līdzi. Viņš veda vecākiem atrādīt līgavu un arī līgavas vecākus, gribēja vēl kādu sabiedroto savā pusē, lai būtu līdzsvars)
Līgavas tēvs ir krievu tautības cilvēks, tas ir no tiem krieviem, kuri padomju laikā nemācījās latviešu valodu, domādams, ka mazas tautas valoda ir nevajadzīgs apgrūtinājums viņa smadzenēm, arī šajos laikos viņš iztiek tīri labi, jo strādā kādas rūpnīcas paspārnē nodibinātā SIĀ, kurā darbojas tikai krievvalodīgie. Un dzīvo labi. Latviski viņš prot pateikt tikai sasveicināšanās frāzes. Tas arī viss. Saprotot it kā vairāk. Bet nerunā.
Lauku mājās dzīvo vēl mana kursabiedra vecākais brālis. Vinš tāpat kā es nav skolā mācījies krievu valodu, es mazliet kaut ko saprotu vairāk, jo apgrozījos Rīgā, viņš tālāk par sava pagasta robežām nav braucis.
Nu tad tā, kursabiedra brālis grib jaunajiem radiem kaut ko interesantu parādīt)
Viņš diezgan neveiklā krievu valodā mēģina topošo radagabalu ieinteresēt, aicinot aiziet līdzi aiz kūts -
..:: Ja ņedavno kupil novije trusiki, poidjom, ja Vam pokažu
Līgavas tēvs diezgan samulsis skatās, kaut ko nesaprot, tad tomēr iet uz kūts pusi..
Pēc tam seko diezgan pamatīgi smiekli, bet čalis izbrīnējies, vai tiešam truši ir tik neparasti dzīvnieki, ka par tiem tā smejas??

Alus gan bija tikai piedeva tam, ko runājām.

Vakar bija tāds notikums, mana vārdadiena, ko parasti nemēdzu svinēt. . Bet tā, kā vakarā biju ar dažiem draugiem sarunājis iet uz Groduma piemiņas koncertu Vērmaņparkā, pirms tam satikāmies, lai mazliet pasēdētu pie alus kausiem, pareizāk sakot vienreizējas lietošanas 0,5 izmēra plastikāta glāzēm.
Pasēdēšana notika vienā no Esplanādes kafejnīcā, ne tajā, kur tūristi sēž atzveltnes krēslos, bet citā,pie pavisam parastas nojumītes izvietotiem gariem soliem bez atzveltnēm.
No mans vietas skats gan bija labs -tieši pretim latviešu dižgars Rainis.

Viena meitene, kura strādā reklāma aģentūrā, bija atnesusi līdzi fotogrāfijas,tas ir modeļu fotogāfijas, lūdza , lai mēs izsakām savas domas par reklāmsejām. Tās esot tik daudz, bet vajagot tikai dažas, kuras piemērot Addidas preču reklāmbildēm.
Meitnes tiešam bija ļoti daudz. Cita par citu skaistākas Meitene no reklāmaaģentūras prasīja,ko es domāju,kura būtu vispiemērotākā.
Es teicu, ka pēc bildes man ir ļoti grūti pateikt, kāds cilvēks patiesībā ir, jo tas ir raksturīgi visiem cilvēkiem,, tiklīdz tiek ieslēgta kamera, cilvēki sāk uzvesties māksloti, sāk iestudēt savs pozas, jo nezkāpēc ir iedomājušes, ka tā viņi izskatīsies vislabāk..
.tas jau redzams arī tepat draugos.lv profila bildēs.. samākslotas, neīstas, sazin kāda meitenes izskatās īstenībā..

Tad meitenes no reklāmas aģentūras man parādija vienu seju no bukleta, viņa domāja, ka tieši tā seja izskatītos labi reklāmas bilde. Seja pēc tautības esot lietuviete.Kā es domājot, cik viņai gadu??

es sacīju, ka tas ir bezgala grūti, pēc fotogrāfijas noteikt gadus. Un arī dzīvē tas ir grūti.
ir tā, sākot no 3.- 4. kursa,. tas ir kaut kur mana gadagā'juma līdz apmēram 36-37 gadiem viņas izskatās gandrīz vienādi.. Bet pēc 37 ļoti daudzas nezkāpēc sāk cacoties.Spilgti krāsojas,. valkā minisvākus, īsus šortus, zemo jostu džinsas,. Kļūst tādas kā žagatas. Viņas, acīmredzot, grib nokļūt atpakaļ tajā periodā, kāds NEKAD viņām VAIRS NEBŪS

TAd es pievērsos vienai citai meitnei reklāmas bukletā. MAn viņa patika. man patīk spāņu izcelsmes tipi. BEt viņa nekad nebūs manējā, to es pateicu skaļi.

Kāpēc? , jautāja meitene no reklāmas aģentūras.

Tāpēc, ka es viņai netieku klāt. Pārāk kruta...

BEt tai tur citai , arī glītai meitenei, reklāmbukletā es nemaz negribētu tikt klāt.

Kāpēc??

tāpēc, ka nevar jau zināt, kāda ir jūtu ķīmija. VArbūt , sēžot kopā ar šo meitenei, tā kā mēs tagad te sēžam,man nebūtu ar viņu par ko runāt. Mēs varbūt mīlīgi smaidītu, bet es apmazām apjēgtu, ka tas nav mans tips..

Bet varbūt ar šo , lūk, citu meiteni, man būtu labi, kas to lai zina.

KO vispaŗ var apteikt pēc bildes??
IT NEKO:))

Vakar es nopirku vienu grāmatu. Pats sev. Es neatceros, kad biju pircis pēdējo grāmatu. Pirms gada, diviem??Grāmatveikalos gan esmu bijis šo gadu laikā, bet tikai kā vērotājs.
Aizvakardien es pirku grāmatu omei par viņas naudu, tas neskaitās.

Es nezinu, vai būtu pircis to grāmatu. Es biju dzirdējis par grāmatu informāciju Lavijas radio1, raidījumā, kas skan pusdienlaikā, vai nu kultūras forums, vai kultūras rondo..
Pirmdienas rītā man bija diezgan slikts garastāvoklis, lai neteiktu vairāk.Es neteikšu, kas bija, kāpēc bija, tās ir dziļi personiskas lietas, par kurām nemēdz publiski runāt.
Un tad es nez kāpēc uzrakstīju vēstuli vienai personai. Un mēs apmainījāmies tajā rītā vairākām vēstulēm, un, pamazām mans garastāvoklis izlīdzinājās, pelēkais lauks it kā aizslīdēja prom, viss pārklājās ar vieglu gaišumu, varēju atkal normāli dzīvot, normāli , domāt, darīt..eksistēt
UN jau tajā brīdī es zināju,ka gribu izlasīt viņas dzejo\lu grāmatu, nevis tikai izlasīt, bet nopirkt to personīgi sev.
...""Tūja ir kā vieta, kas katram cilvēkam svarīga, vienalga, kur tā atrodas ģeogrāfijas kartē un vai vispār tur atrodas."..""tas mani uzrunāja..
vakar es nopirku grāmatu, man bija nedaudz laika līdz vienas ļoti nopietnas iestādes noliktajam apmekklējumam, es iegāju Bastejkalnā un nolēmu palasīt.
Bet kā vienmēr darbojas Mērfija likums.
Bija viss vajadzīgais - noskaņa, saule, neviens netraucēja.
Bet es izlasīju tikai divus dzejoļus.
"Ko Tu te kā pensionārs sēdi uz soliņa: Jāstrādā nemaz tev nav?? laba gan dzīve jaunnatnei))
Tā bija viena tante,kura dzīvo kaimiņos.
Noslēpu grāmatu, jo negribēju, ka viņa redz, ko lasu. Tante to nesaprastu. Viņa agrāk strādāja tirgū, pārdeva apelsīnus, citronus un tamlīdzīgus dienvidu augļus.
Labi, ka cilvēkiem patīk stāstīt par sevi. Viņa sāka žēloties, ka nevarot aatrast darbu, visur atsakot, tagad arī ejot uz biržu.Viņa izņēma no somiņas savu CV, teica, ka gadu dēl darbā neņemot, ko lai darot, izskatoties viņa labi, ne kā citas 60 gadīgās..?
Tā varbūt arī ir, ka viņa izskatās labāk nekā citas tantes.
Teicu, la neraksta CV gadus.
Viņa domāja , ka nedrīkst nerakstit.
ES teicu, ka tas nav obligāti, lai izlabo, tad viss būs kārtībā.
Viņa nesaprata, kā izlabot,
Ar delete nodzēst datorā....nu lai kādam palūdz to izdarīt..

Viss ir kārtībā.
žēl, ka paspēju izlasīt tikai divus dzejoļus. Mājās nebija noskaņas lasīt.
Domāju, gan radīsies atkal kāds brīdis, kad būs noskaņa. dzeju lasīt nevar tā kā laikrakstu, pie vakariņu galda..

Uzjautrinos. Pēcpusdienā atgriezos mājās, visa diena pagāja apmeklējot ļoti solīdas valsts iestādes, jurista kantori, notāra kantori, vēstniecību.
Draugos elvē draudzības uzaicinājums.
it kā Caca.

Lūk, sarunas atšifrējums.
ielūguma no cacas rakstīts tā ;

may be, ja esi brīvs, attraksti

es may be neesmu brīvs.
esmu sasiets vazās)
un mani apsargā velns ar 9 mācekļiem;

tiesamm neesi brivss??

cilvēks nekad nav brīvs. brīvība būs citā realitātē, tur, kur mēs vēl neesam bijuši)

nu bet tev draudzene ir??

man ir pazīstamas ļoti daudz meitenes, cita par citu smukākas)gan cacas, gan lauku meitenes, gan gudras filosofes)

Bet tev draudzene iir???

kas ir draudzene??

man nav naudas draudzenei:


nu meitene ar kuru tu saraksties sms visu laiku, ar kuru guli, bucojies utt...

es sarakstos ar vienu meitenei jau 2 gadus
es guļu viens)
bučojos es ar daudzām)


atbildes nebija.

Rezumē:


Caca domāja, ka neesmu normāls

Vakar biju iegriezies Molā.Precīzāk sakot, Mola Rimi. Man nepatīk supermārketi, tajos man zūd vietas identitāte,, klīstot pa daudzajiem plašajiem labirintiem, mani pārņem neesoša izjūta, ar kādu bērnībā modos no baismu pilniem sapņiem, kad klīdu pa mežu, nespēdams rast ceļu uz mājām.

Tad, kad esmu Liepājas Ostmalas Rimi,, šķiet, ka klīstu pa Alfas rimi,iebraucu Valgā, ieeju Rimi,bet jūtos, it kā maldītos pa Molu...

Vakar arī - šķita, ka esmu Liepājā, sāku jau domāt, ka varētu aiziet līdz Rožu laukumam uz Valtera&Rapas grāmatveikalu un nopirkt to, ko man pasūtīja ome. Tas ir grāmatu, ko vienā TV raidījumā ieteicis ārsts Pēteris Kļava.

Ome skatās tādu raidījumu - "Šeit un tagad". Bet skatās tikai tad, kad vada Kļava, kad vada sieviete(es nezinu viņas vārdu, jo neatceros ), agrāk bija tāda blondīne ar klusus balstiņu,tagad parasta tumšmate, tad ome neskatās, saka neesot interesanti, Kļava esot ļoti gudrs. Un viņa sarunu partneri arī esot izvēlēti līdzvērtīgi gudri.

es laikam dažas reizes esmu paskatījies, jo neesmu pūce, raidīums sākas vēlā nakts stundā, pēc 23. Es diezgan agri eju gulēt un agri ceļos. Man nepatīk naktīs kaut ko darīt.

Grāmatu nopirku Rīgas Valterā. VArbūt arī es kādreiz palasīšu.


P.s.vajadzētu kaut ko ierakstīt par Grodumu, bet tās būs tikai frāzes.. zaudējums.skumji..

es nezinu, ko teikt..

Lietaina diena. negribas neko darīt. Ja ņem vērā, ka vakar aizgāju ļoti vēlu gulēt un tikai pirms kādām 20 minūtēm izlīdu no gultas. Izlasīju gandrīz visu, ko vakar biju iesācis, vectēva piezīmes par laikaposmu 1976- 1979 gads.. Kaut kāda drūma aizvēsture, veikalos nav kafijas, rindas pēc kauliem zupām, nav rakstāmpapīra.viss tāds pelēcīgi drūms. tramvaji. cilvēki. lietus. pastaigas pa Valmieras ielu gar dzelzceļmalu..
.MAn drusku žēl, ka šos memuārus pirms dažiem gadiem iedevu palasīt vienam cilvēkam, kurš tos jau ir izmantojis savos blogos.. es pats tagad varētu lieliski savīt notikumus..
gribētos uz vienu dienu ielīst pagātnē, kurā nekad neesmu dzīvojis. Esmu dzimis atmodas laikā, man 70 gadi ir tikai vēsture, kuru vakarnakt līdz pat 3 izdzīvoju, izstaigāju līdzi....
http://www.youtube.com/watch?v=DGy9k31AHm0

viss ir savās sliedēs, varbūt ne pilnīgi viss, tā vajadzētu. Laiks tomēr dara savu, steidzas,aizmirstas lietas, kuras šķita bezgala svarīgas, piemirstas nesenie notikumi un kļūdas, kuras ir šo notikumu sekas.
Ļoti labi, ka viss noticis tā, kam jānotiek, citādi es daudz domāju, domāju, pārmēru domāju,šaubījos, tinos pārmetos, ka esmu ko nepareizu darījis.
Kastaņas patlaban pilnos ziedos, ziedi bāli dzelteni, izbārstīti pār pelēko ietvi, viss piebiris, laikam vējš norāvis no koka, kā pa tepiķi var soļoti Es gāju kājām no Purvciema līdz centram, lija lietus,es taupīju naudu , e-talona nav , jo ikdienā braukāju ar riteni, pa zaķi negribējās, jo nebija vajadzīgās koncentrēšanās, lai vērotu kontrolieru iespējamību,
Sajūta vienreizēji lieliska, lietū iet un justies brīvam,un just, kā mistērija pamazām izzūd lietū, pazūd, varbūt to saminu kājām kopā ar kastaņu ziediem..??
Lija lietus, sākumā nedaudz lija, sīks lietus, pēc tam, kad tiku jau uz tilta, kas iet gar Dominu, nogāza varena šalts, balts lietus, tiku izmēcēts,bet vienalga neiekāpu trolejbusā,kurš apstājās tilta pieturā, aizgāju līdz savām mājām..
Kas notika Purvciema kafejnīcā?
Šorīt bija Viņas zvans, aicinājums kopā pusdienot.Minēja Ozīrisu. Viņa atbrauca pie manis uz biroju. Bet tad mainīja plānus. Viņa sacīja, ka Purvciemā esot armēņu kafejnīca.
Laikam mans dreskods viņai nebija pieņemams,droši vien, justos neērti, ja satiktu kādu pazīstamu Rīgas centra ēstuvē ?
Mans dreskods??? man ir - šorti, padriskāti un tāda jaka ar kapuci.neesmu tāds kā kāzu dienā, kad satikāmies.. tāds ikdienā nestaigāju .Dāmai ir pāri 30. Un atbrauca ar 2009.gada opelu Corsa. Tāds pavadonis, noskrandis, viņas skatījumā..nu diez kas nav...Viņa, protams, aizbildinājās, dzīvojot Purvciemā, tur laba kafejnīca esot...par armēņu vairs nerunāja,minēja cit, pavisam klusu vietu, kur netraucēti parunāties.. nu varbūt arī būs laba klusa vieta mistērijai.
,
nebija par ko runāt.
Viņa runāja par Nāves jūras kosmētiku, kuru nopirkusi īpašajā piedāvājumā par 60 ls.
-es no tā neko nesaprotu. jo nezinu cenas.
Viņa runāja par to, ka nevarot neko prātīgu nopirkt vasaras sezonai, galīgākais bezcers veikalos.
- es neeju uz veikaliem un nezinu, kas ir veikalos.
Viņa runāja par to, ka vakariņām jānopērkot grieķu salāti, slinkums gatavot..
-es neesmu ēdis grieķu salātus, šķiet tie ir ar Fettas sieru, bet nebiju pārliecināts..
mani neinteresēja tas, ko viņa stāstīja.
es nezināju, ko ,lai saka, ko pateikt tādu, kas varētu vienot kopīgā sarunā, kad vārdi sakustu kopā tā, kā sakūst svina figūriņas Jaungada nakts zīlēšanas procesā??
es teicu, ka kastaņas zied, ka nezinu, kādi ir ziedi - balti vai gaiši dzelteni?
Viņa sacīja, ka grieķu zemenes esot garšīgas, esot apēdusi jau 5 kilogramus..
Ikdienišķā pasēdēšana vienā Purvciema kafejnīcā, izgaiņāja mistēriju, kura mani bija apņēmusi no visām pusēm, tā, kā migla, kad nezināju ceļu, bet maldījos.
Labi. šoreiz zināju ceļu. Man bija jāiet. Biju jau ilgi kavējis savu laiku.

Trīs mīlestības ir Kronina romāns. Es lasīju to sen, tad, kad gāju vēl vidusskolā.Esmu lasījis arī citus romānus- "Citadele", Zvaigznes raugās lejup" Tas bija pirms gadiem 5-6. Esmu daudz ko piemirsis no aprakstīto varoņu domām un gaitām.
Mātes dienā mēs ar omi ēdām svētku pusdienas, pareizāk sakot vakariņas, runājāmies par vairāk svarīgām un mazāk svarīgām lietām, kas skar mūsu reālo dzīvi.Parunājām par to, kas jauns notiek pasaulē, mana ome ir cilvēks, kuru pārāk neinteresē politiskās kaislības,sports un bizness, bet vairāk mākslas un kultūras lietas.
Sestdien "Kultūras dienā" bijis raksts par amerikāņu modernās mūzikas komponistu Niko Mjūliju. Dažas nianses man patika, par to, ka Mjūlijs saka: Internets ir XXI gadsimta masku balle..Un Mjūlija jaunā opera esot mīlas stāsts, kura pamatā - teksti, kuru autorus neviens neredz, kur ikviens varonis melo par to, kas viņš patiesībā ir..
Tad ome vilka paralēles ar minēto Kronina romānu "Trīs mīlestības". Es biju piemirsis epizodi, kurā pustrakā Hokinga jaunkundze,kādreizējā mūzikas skolotāja, atlaista no darba slimības dēl, domā, ka viņā ir iemīlējies vietējā ciema mācītājs, kurš viņu mīlot tik stipri, no visas sirds un dvēseles. Hokinga jaunkundze nevar izlaist nevienu dievkalpojuma apmeklējumu, citādi mācītāja sirds salūzīšot kā zīmuļa grafits, ja neredzēšot savu VIENĪGO sēžam baznīcas solā..
Mācītājs vēloties viņu bildināt, bet nevarot sadūšoties..neesot pienācis īstais brīdis..
Protams tā nav, mācītājam ir cita līgava,viņš pat nenojauš par tādas ekscentriskas būtnes kā Hokinga jaunkundzes eksistenci. Kad viņš salaulājas, Hokinga jaunkundze sajūk pavisam prātā un nonāk trako namā un plēš tur avīzes lapas mazos gabaliņos.....
Ilūzija??? Māns? Ielaušanās sveša cilvēka neesošās jūtās kuras tiek projecētas uz sevi kā pašapmāns??
Ome vēl pastāstīja, ka skolas laikā, tad, kad mācījusies meiteņu ģimnāzijā, viņa kopā ar klasesbiedrenēm intensīvi apmeklējušas teātrus,pārsvarā gājušas uz Dailes teātri, gaidījušas aktierus pēc izrādēm pie dienesta ieejas, sekojošas viņiem.Iepazīties, protams, nav gribējušas. Reiz, vēlā nakts stundā pēc izrādes,sekošanas procesā, Ziedoņdārza rajonā, viens aktieris pagriezies un jautājis izbrīnas pilns: , meitenes, ko jūs vēlaties? Bet meitenes apmulsušas un aizbēgušas..
Viņas 10 reižu skatījušās vienu izrādi, kurā tēlojis viņu elks.. Tas bijis Harijs Liepiņš. citus uzvārdus neatceros..
Arī uz operām viņas gājušas, tur esot bijis vēl trakāk, meitenes reiz izsekojušas vienu dziedoni līdz par viņa personīgās mājas žogam, ielīdušas dārzā un nozagušas kreklu no veļas auklas, bet tad greizsirdībā to saplēsušas, jo nevarējušas sadalīt..
Viņas sūtījušas operdziedoņiem ziedus, jūsmojušas, arī sekojušas..Vēlāk vectēvs greizssirdībā par saplēsis viena dziedoņa bildi ar autogrāfu, kurš domāts speciāli manai omei.
Kāpēc to rakstu...??
Tāpēc, ka ilūzijas dažreiz ir skaistākas nekā reālā dzīve.. arī iedomas, iztēle..Atcerējos, reiz redzēju dīvainu sapni, kad bija galīgi nojukusi realitāte. Mēs ar mammu bijām kalnos, tādā dīvainā mājā , stiklotām sienām. Es teicu, vajag pielikt aizkarus, tomēr viss kā uz skatuves. Mamma teica, nevajag. Kāda skatuve! Kur tad skatītāji! Neviena nav! Tiešam, tas bija paša virsotnē, lejā spīdēja ciemata ugunis un bija vasaras nakts. Kur tas varēja būt? Tatros? ALpos? Bet varbūt vispār nekur? Citā pasaulē, citā realitātē?
Īstenībā bija ziema, tad, kad redzēju šo sapni, janvāra beigas, es - Rīgā, viņa Liepājas kapos..

...........varbūt reizēm pietiek ar skaistu sapni, lai justos labi, un realitāte diemžēl visu iznīcina..
un ir tā, ka mēs dzīvojam paralēlu dzīvi, vienu īsto,bet otru - iedomu..
Kura ir labāka??
Kā to izsvērt?
Ome teica, ja nebūtu bijis visa tā- romantisma, jūsmošana, platonisko mīlestību - viņa nebūtu dzīvojusi...
Pragmatiskiem cilvēkiem tas varbūt nav saprotams. Viņiem visu vajag šeit, tagad, tūlīt, aptaustīt, reālu cilvēku, nevis kaut kādu bildi internetā, kura ir tikai vienā plaknē..Viņiem nav vajadzīgas vēstules un iedomu sapņi, ilūzijas..
Romantisms XXI gadsimntā neatšķiras ar romantismu Kronina laikā, ar manas omes jaunības laikiem 20 gadsimta 50-gados..Romantisms, kurā platoniskās jūtas ir bezgala skaistas ar to vien, ka tās nekad netiks īstenotas un iejauktas reālās dzīves pusdienu katlā, cepešpannā un ģimenes mazdārziņa dobēs.
Nobeigumā kaut kas ļoti skaists. Imanta Ziedoņa dzejolis. ļoti skaists.
Imants Ziedonis
mīlestība
Ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass.
Bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi mans draugs
un ka es… tevi mazliet mīlu.
Tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkokos.
Es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, kas tevi… nu jā
un varbūt pat ļoti....

Pēcpusdienā aizgāju ciemos pie savas paziņas. Viņa strādā privātajā bērnudārzā. Prestiža iestāde, vecāki saviem mīluļiem ierodas pakaļ gan lexus luksos, gan audi A-4, gan džipos. Elitāra vide. Pie vārtiņiem dežurē apsargs, kurš svešus neielaiž . Man izdevās sarunāt. Pareizāk sakot, meitenei izdevās sarunāt, viņa ir smuka meitene, bet apsargs vīrietis. Ja būtu sieviete - apsardze, varbūt neielaistu..
Mēs aizgājām uz rotaļlaukumu. Spīdēja saulīte , jauks laiks.
Rotaļlaukums bija ļoti krāsains. dažādas konstrukcijas slidkalniņi, trepītes, krāsainas šūpoles, diezgan spilgts iespaids, ja salīdzina ar spēļu laukumiem jaunajos mikrorajonos.
Mani paziņai ir 3-gadīgo grupiņa. 6 bērni un divas audzinātājas+ viena auklīte, kā jau elitārā vidē. 3 puikas, 3 meitenes. Meitenes cepa smilšu kūkas, bet puikas apbrīnoja rotaļu džipu. smuka mašīna. krāsaina. darbināmas ugunis. Tēvs esot atvedis pirms brīža, atbraucis no komandējuma Itālijā, gribējis savu mīluli iepriecināt..
Pārējie divi arī bija iekārojuši džipu.
Bet īpašnieks nedeva. Nedeva un viss.
Mana paziņa pēc brīža slepus iedeva džipu otram sīkajam. Tas pārlaimīgi sāka stumdīt auto pa smilšu kastes apmali..
Bet īpašnieks nikns bezgala.
Skatās, tad saka audzinātājai; "Ti, suka, atdai"
Otrs metas aizstāvēt; ""Ņet, ona ņe suka..

trešais to visu vēro un lietiški konstatē: "Mašina suka")

Kārtīga vīru valoda)

šorīt aizdomājos par to, cik liela vērtība cilvēkam ir laiks. kaut kur lasīju, ka pastāv gan fiiziskais, gan arī garīgais, telpiskais laiks. Tie ir apzīmēti grieķu vārdiem.
Esmu aizmirsis šos vārdus.
Kairos ,šķiet bija viens no apzīmējumiem, kas attiecināms uz garīgo laiku, jo nozīmē "labi pavadīts laiks".
Kairos, dievišķš brīdis, kad laiks nobriedis, tas no atzinu rakstiem.
Sameklēju arī otro vārda skaidrojumu, jo tā vieglāk orientēties.
Hronos- nozīmē tekošo, mehānisko laiku, pulksteņa laiku...

Nonācu pie domas, ka cilvēki vairāk ir orientēti uz Hronos laiku, kurā dara savu maizes darbu, pelna nauda, kārto dažives lietas, nodarbojas ar praktiskām, derīgām lietām.
Hronos laiks aizņem gandrīz visas diennakts stundas, noskaitot nost tās, kuras atvēl miegam, kā nu kurš to dara, kā izvēlas (4,5,6,7, Es personīgi atvēlu 7-8.Jo citādi nejūtos izgulējies, nevaru radoši darboties, domāt, funkcionēt. Darīt savu maizes darbu.
Tātad man paliek 16 stundas hronos laika.
Kairos laiks turpretim ir jāsaplūdina ar hronos laiku, tas ir laiks garīgai domai - kā es labi pavadu laiku.
Kas ir labi pavadīts laiks?
Internets. draugiem.lv. Brain. Ferma.Zole. Playrau. Komunikācija. Domubiedru grupas. Tas varētu aizņemt dienas garumā stundas 2. tas ir 120 minūtes.. VArbūt citām dienām pat vairāk.
Vienlaicīgi to darot var klausīties mūziku. Bet tad mūzika kļūst par garāmslīdošu mirkli, piedevu, to nevar paturēt, sajust..
Grāmatas pēdējā laikā lasu ļoti maz.
Ir tikšanās ar draugiem, gan dažādos izklaides pasākumos, gan pavisam parastos tusos.
Tas arī viss.
Secinu, ka visvairāk laiku apēd internets. Mēģinu atradināties no spēlēm, kuras biju iesācis, pametu Āfriku, tagad šķiet, metīšu malā arī fermu. Par fermas fenomenu jau rakstīja divos laikrakstos, negribu atkārtoties.
Internetā nejūt laika aizplūšanu, šķiet minūtes darbojas ātrākā ritmā.
Atceros vislēnāk laiks vilkās tad, kad gulēju slimnīcā un biju ilgstoši nolikts mierā bez iespējas brīvi pārvietoties. Tas bija sen, pirms gadiem 5. Arī pavasarī. Tad vēl man nebija tādas lietas, ka Laptopa. Un mobilais bez interneta, tikai zvaniem un SMS. Gaidīju brīdi, kad tikšu mājās pie datora, lai aizpildītu laiku.
Jo sekundes škita divkāršojamies.
Lasīju arī grāmatas, mācījos, lai neatpaliktu no klases, tomēr laiks, tas ir Hronos palika pāri, arī Kairos nebija piepildits.
Tagad mans hronoss un kairos ir pārpildīts un drīz laiva var grimt.
Es nevaru vairs savā laikā prāmī uzņemt jaunus pasažierus, tas ir laika rijējus, ir jāmet pāri bortam daudzas vietnes no interneta. Tikai nevaru izšķirties.
Vienu vienīgu tikai atstāt - labu komunikācija.
Vārdi, tie bieži vien garīgi palīdz. Iepriecina. Liek pasmaidīt. Visdažādākās emocijas tiek piedzīvotas.
Pārējo, lai aprij jūra.....

vai jūsu laiks arī ir piepildīts??
Pārpildīts?
nepietiekami piepildīts??

ES šobrīd jūtos vientuļi. Es gribu ar Tevi parunāties. Es zinu - Tu mani sapratīsi. Tu klausīsies, ko es runāju. Es zinu, ka tā būs, jo Tu vienmēr esi manī klausījusies un ieklausījusies. Un Tu vienmēr atceries, ko es Tev stāstu. Tu zini visus sīkumus par mani. Arī to, ka nesen aizbraucām piknikā bez sērkociņiem, nevienam nebija līdzi uguns, jocīgi, vai ne?? Un šašliks jau bija sadurts uz iesmiem...
Tu zini arī to, kas vēl būs, bet ko nezinu es..
Tu zini to, ka vēl aizvien es naktīs redzu vienu un to pašu sapni, par vilcienu, kurā nepagūstu ielekt un vilciens aizbrauc projām.. Man ir bailes no šī sapņa, es jūtu miegā tā tuvošanos, tas ir neizbēgami, vispirms parādās pelēka māja, tad trepes, dīvaini suņi, kuri staigā divkājās un tad stacija. Ja izdodas, es piespiežu sevi atmosties. Parasti tas notiek nakts vidū, ap pulkstens trijiem. Pēc tam es atkal aizmiegu un vairs neredzu sapņus..
Tu zini arī manus reālos sapņus.
Ceru, ka izdosies, ka tie piepildīsies, ka tie neaizslīdēs man garām kā zaļais elektriskais vilciens uz perona nakts sapnī..
Tikai mana nākotne nekad vairs nebūs kopā ar tevi. Un tas ir ļoti bēdīgi.
Es ļoti gribētu ar Tevi kopā aiziet atkal pastaigā, vislabāk uz jūrmalu, lēnām aizstaigāt līdz dienvidu molam un pasēdēt uz akmeņiem, pavērot kaijas.. Mēs sarunātos. Un man būtu daudz kas Tev stāstāms. Tas, ko citiem nemēdzu stāstīt. Jo zinu, nav vērts citiem stāstīt. Tāpat aizmirsīs un pēc maza brīža neko neatcerēsies.
Vai arī - dos padomus, kuri man galīgi neder. Es Tev varētu pastāstīt par vienu meiteni, ar kuru nesen iepazinos.
Bet vai viņa būs mana īstā meitene, to es nevaru vēl pasacīt. Droši vien, ka ne. Viņa dzīvo tālu no manām domām, viņas pasaule nesaplūst ar manējo, tā ir līdzās, bet es nevaru satvert viņas teiktos vārdus un sajust, kā šie vārdi atbalsojas manī. Vārdi ir kā bez atbalss. Tie izskan, iestrēgst kaut kur, varbūt pazūd alā?? Es tos nedzirdu atbalsojamies sevī..
Es visās meitenēs meklēju Tevi, bet neatrodu.
Meitenes laikam ir pārāk jaunas, lai tajās es ieraudzītu Tevi. Bet Tevi arī es vēl nepazinu, tad, kad Tev bija 20... Manis tad vēl nebija. Tu gan biji, tāda, kā tās meitenes, kuras tagad ir ap mani..
Nē, Tu nevari būt tāda kā viņas. TU esi Tu. Tu esi viena vienīga šajā pasaulē. Tavu atbalsi es dzirdu vienmēr. Pat tad, kad neko nerunāju, tikai domās esmu kopā ar Tevi..
Pēc pastaigas mēs ar Tevi dotos mājup, ietu gar zivju konservu rūpnīcu, pa mazajām ieliņām izietu uz Uliha ielas. Mēs varētu ieiet stūra konditorejā un iedzert saldējuma kokteiļus. Rīgā tik garšīgu kokteiļu nekur nav. Varbūt ir, bet es taupu savu naudu un nedzeru kokteiļus kafejnīcās. Bet mēs ar Tevi sēdētu mazajā saldumu kafejnīcā uz augstajiem ķebļiem pie loga, vērotu ielu, cilvēkus, kuri paiet garām un fantazētu par viņiem, kur viņi iet, ko darīs, tā, kā mēs mēdzām kādreiz ar Tevi to darīt..
Dažreiz man paliek ļoti skumji, jo mana iztēle saaug ar realitāti, es fiziski jūtu Tavu klātbūtni, jūtu Tavas smaržas, kurām nezinu nosaukuma, bet es atpazīstu tās sievietēs uz ielas, nereti sāku pat sekot šo smaržu īpašniecēm, līdz
atjēdzos un saprotu, ka tā, kurai sekoju, neesi Tu.
Tā ir pavisam sveša sieviete , kura neizpratnē uz mani paskatās.
Dažreiz savā telefonā es pēc atmiņas sakombinēju taustiņos Tavu numuru, bet tūlīt pat nospiežu sarkano taustiņu, jo zinu, atskanēs monotonā balss : "adresāts nav sasniedzams.."
Nekad nebūs sasniedzams. Bet to jau monotonā balss nezina. Viņa tikai automātiski atkārto savu sakāmo.
Šad un tad mēdzu iedomāties, kā tas būs, kad būs sasniedzams? Tad, kad mēs abi satiksimies?? Kā tas būs?
Vai tāpat kā toreiz, kad pirms 5 gadiem es satikos ar vectēvu? Tu jau zini, tas bija toreiz pēc tās nelaimīgās avārijas, kad gulēju slimnīcas operāciju zālē. Nezinu, tas bija sapnis, vai arī cita relaitāte.
Es biju ieklīdis mežā, bet tad meža ceļš pēkšņi aprāvās, tālāk bija dīvains tunelis, viss izausts skuju kokiem, caur biezajiem egļu zariem spīdēja zilgani blāva gaisma..
Es gāju tur iekšā, gāju,gandrīz jau tiku ārā, redzēju zilas debesis, bet tad ieraudzīju savu mirušo vectēvu, kurš bija ļoti dusmīgs un aizdzina mani projām, viņš neļāva man iet tālāk.; "Ko Tu te dari? Kāpēc Tu te esi atnācis?? Tu nedrīkst te nākt! Ej tūlīt atpakaļ!"
Un es arī pagriezos un gāju atpakaļ
Esmu vēl pagaidām palicējs šajā realitātē. Cik ilgi, to es nezinu.
Nu lūk, mēs aprunājāmies.. Man jau nebija Tev nekas jāstāsta vārdos. Jo Tu zini manas domas, manas sajūtas, manus sapņus..
Mēs vienmēr esam sapratušies bez vārdiem. Bet tagad jau savādāk nevar. Tagad vārd ir lieki.
Es Tev neapsolu, bet esmu iecerējis maija 2. svētdienā aizbraukt uz vietu, kura saistās ar Tevi, tur, kur cilvēki mēdz iet nolikt ziedus un atcerēties.
Man nevajag kapus.Man nepatīk kapi. Es varu atcerēties tāpat.
Bet es tomēr aizbraukšu. Jo ilgi neesmu bijis pilsētā, kurā esmu dzimis un arī dzīvojis. Un tad mēs satiksimies.
TU taču mani gaidi? Es zinu, ka gaidi.

Vakar pēcpusdienā uz ielas dzirdēju pavisam dīvainu sarunu. Tas bija netālu no teātra observatorijas, tāpēc domāju, varbūt aktrises, mēģina tekstu. Tomēr nē, es viņas neatpazinu. Sieviešu sejas šķita svešas.
Sievietes piepaceltās balsīs sarunājās. Pareizāk sakot, runāja viena, bet otra tikai klausījās.
Tā, kura runāja, man šķita stipri jocīga. Arī apģērba ziņā, tāds sīpolmizu efekts, tops virs topa, kaut kādi lanckari karājās pāri. Iespējams mākslinieces.
..""...Kādas zilas debesis, tādas vieglas, vieglas, kā plāns ledus,,tik zilas kā MOnē gleznās..gribētos iekāpt raķetē, kura nekad nenolaistos uz zemes...""..
Es zinu, ka MOnē ir impresionists. BEt neko daudz vairāk, lai salīdzinātu pavasara debesis ar tām, kuras viņš gleznoja. LAsīju, ka viņš sēdējis laivā un gleznojis. TAs arī viss. Bet vārdi par raķeti un neatgriešanos uz zemes man likās kaut kur dzidēti.
Tikai es nekādi nevarēju atcerēties, kur esmu tos dzirdējis.. sarunā,,grāmatā lasījis,,filmā,dziesmā..""
Zemapziņas mitekļos tie kaut kur bija, bet nedevās atpazīšanai.
Īsi pirms pusnakts tomēr atcerējos. Un kaut biju izslēdzis laptopu,tomēr iestartēju un iegriezos You Tube.
A streetcar named desire (1951), ar Vivjenu Li un Merlo Brandonu. Bet klipos to epizodi neatradu. Man bija filma ierakstīta diskā, tāpēc sāku skatīties. Tiku līdz vietai, kur izskan šie vārdi..par raķeti un debesīm..
Skatījos vēl tālāk, bet miegs pievarēja, tiku līdz epizodei, kur Stenlijs nokopj gadu ar vārdiem : KAtrs vīrieties ir karalis un šeit karalis esmu es..""
Skumja filma. Ļoti. PAr sapņiem, kuriem nav nākotnes. PAr sapņiem, kuru nekas nepiepiepieldīsies. PAr sapņiem tikai pagātnes formā. PAst..but not Future..
"I've always depended on the kindness of strangers."
esmu vienmēr bijusi atkariga no citu žēlastības..

http://www.youtube.com/watch?v=BsVxmk9pq2Y&feature=player_embedded

......
mana 11. aprīļa svētdienas pēcpusdiena pierīgas vasarnīcā visnotaļ smaržoja pēc grilētas gaļas, tas ir šašlika+steika, latviešu mūzikas iedvesmoti klātesošie pieēdās.. onkulis ar divām džusēm,, laikam rezerves variants, ja nepatiks viena, tad paliks otrā,,mana ome, kura visu vēroja, un es arī tāds bezgribas variants, kad nekur negribejās iet un negulētā sestdienas nakts darīja savu, bezgala nāca miegs, alus uzdzina vēl vairāk miegu.. Atceļā vilcienā gulēju..
vēlāk gan uzzināju, ka viena bija māte, otra meita , acīmredzot, neprotu novērtēt sieviešu vecumu robežās 25-45...
šopēcpusdien pavisam nostalģisks ir noskaņojums, kad dienas gājumā vairākas reizes pieķeru pie domas, ka daru savu maizes darbu galīgā 'autopilotā un nākas visu no jauna pārlikt..
Vai pavasara atnākšana un tam sekojošais dreskoda izmaiņas pilsētas ielās ir radījis šo sapņainību, vai arī kaut kas abstrakts, kam vēl pagaidām nezinu skaidrojuma???
http://www.youtube.com/watch?v=O8TTTjbC80Q&feature=player_embedded

Nejutu gandarījumu šodien. Pārāk daudz krāsaina visapkārt, zaķi, šokolādes olas, marcipāna olas, pilsētas laukumā (atrodos patlaban vienā no Brēmenes piepilsētām) drasē ēzelīši, kuri vizina bērnus, var noīrēt arī ēzeli par 5euro, paņemt pavadā un apiet apkārt dievnamam. viss ir pārāks skaisti un krāsaini saposts, arī šūpoles. ciku-cakām kā tādas lauku tortes.
gribējās kaut ko nopietnāku.\
Atradu intenetā.
LELB mājas lapā. Arhibiska Lieldienu vēstijumu.To var katr izlasīt.

http://www.lelb.lv/lv/?ct=lelb_zinjas&fu=read…

bet es pēc domāju..par to, ko raksīja Vanags..
PAr akmeni un kapu.
Jēzus kapam priekšā aizveltais akmens ir ir durvis mūsu cietumam.
Tātad es esmu šajā cietumā.
Un kurš novels akmeni no manām durvīm?

Ja Kristus ir aiz akmens, kur sievas viņu meklē, tad mēs esam tie, kas paliekam ieslēgti nāves un elles cietumā???

Kur ir mani spēki, kur ir manas domas?? Vai tās nemaldās par tumsu un kapu?? vai tās var reiz izkļūt brīvībā??
Citētais Psalms bija labs.
man patika

Tu esi ap mani no visām pusēm.
Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi. Ja es nogultos ellē, Tu esi arī tur.
Ja es ņemtu ausekļa spārnus un nolaistos jūras galā -
Ir tur tava roka mani vadīs un tava labā roka mani turēs.
Ja es sacītu: Lai tumsība mani apklāj un par nakti lai paliek gaisma ap mani -
Ir tumsība tavā priekšā nebūs tumša un nakts spīdētu kā diena..........

ir grūti dzīvot pasaulē, kontaktēties ar cilvēkiem, dažrei tīri nevainīgas lietas sagādā vilšanos, kaut vai tīri sīkumi, Lieldienu apsveikumi no draugiem draugos lv.. var taču uzrakstīt katram atseviški, kaut dažus vārdus, nevis uzspiest pārsūtīt,,..un tad sanāk lasīs šos textus :
---------- Pārsūtītā vēstule ----------
No:...............X personas)
Temats: Fwd: Fwd: Fwd: JAUKU Lieldienu gaidīšanas laiku
Kad: 03.04.2010 14:48
TAd vēl tas pats, tikai tā ir persona Y
un es nezinu, kura persona tad īsit man vēl X, Y. A. Z...
skumji,,
laikam palikšu vēl cietumā.
nav spēka novelt akmeni..

Pirmdien aizbraucu liidz centram un tad aizgaaju uz katedraali , jo nezinaaju , ko dariit.
Nebiju veel izleemis, kurp doties.
Man viens gudrs (laikam) cilveeks deva shaadu padomu, aiziet uz pareizticiigo bazniicu un pasedeet.
Padomaat.
Taapat vien mediteet.
Tur nebuushot jaaklausaas, ko runaa maaciitaajs.
Es taa arii izdariiju, pie katedrales bija dazhi profesionaalie ubagi, bet viniiem es neko nedevu. Jo zinu, ka taada veidaa vinji nopelna savu algu. Es neesmu tik bagaats, lai vinjus sponsoreetu.
Nopirku 2 sveces, es zinu, ka sveces liek pie sveetbildeem, tur ir jaapaarmet krusts, jaapaklanaas. Bet vispirms gaaju malaa seedet un
domaat.
Bet nekaada apskaidriiba nebija. Katedralee bija daudz cilveeku, arii tuuristi. Turklaat melnaas tantes(melnaa apgjeerbaa un melnaa lakataa), laikam mukjenes, /nezinu/, slauciija griidu, kartoja sveces pie ikonaam.
TAd es gaaju apskatities ikonas. ES taas nepaziistu.
. Zinu tikai Dievmaati un Jeezu.Pareejie sveetie man ir sveshi. Es nezinu vinju simbolus. Nezinu, ko vinji pasargaa. Bet es zinu. ka vinji kaut ko sargaa. Ir aizbildnji. es negribeeju prasiit to nevienam, kas vinji ir.
MAn patika viena sveetbilde pa kreisi no Jeezus bildes, otraa pa kreisi . Tas bija jauns cilveeks un vinjam bija smaidoshas acis. parejie vechi man nekaadu uztiicibu neiedvesa. Tas jaunais smaidija un mani uzmundrinaaja . Un vinjam /tas ir ikonai/ dega visapkaart daudzas sveces. Un tieshi vinja tuvumaa izleemu, kurp doties.
Un jutos briivs. Un zinaaju, ko dariit talaak.
Prieciigas LIeldienas visiem

"Es strauta malā slāpēs eju bojā,
Un ugunskura tuvumā man salst,
Es esmu dzimtenē, bet jūtos tālu projām,
Es uzliesmoju tikai ledū kalts
Un, pliks kā tārps, kā valdnieks esmu stalts.
Es raudot smejos, bezcerībā ceru,
No tukša kausa līksmību es dzeru,
Un savā lielumā es esmu sīks,
Un dzīvi dzīvojot es tajā neiederos,
Es visur aicināts un izraidīts. "

es Shajaa nedeljaa nebuushu sasniedzams apkaartnei.
es naktii ilgi domaaju par to un izleeemu.
es veelos pavadiit laiku meditaacijaas un paardomaas.
jo tas, ko domaaju, daru, juutu nav saskanjaa at to , ko gribu. KAs ir pareizi.
domaas, vaardos un darbos esmu bijis nepatiess pret sevi un citiem.
man ir jaatiek valjaa no dazhaam vaajibaa, kas traucee.
izsmeldams sevi virtualitaatee, es to nevareeshu.
man ir japadomaa un jaapienjem leemumi, ko dariit.
Saakaas KLusaa nedelja.
Tas ir noziimiigs posms.
Varbuut tiksimies peec Lieldienaam!

Man patika Ilmāra Šlāpina atziņa, ka gavēnis tagad ir kļuvis par tādu kā modes lietu,cilvēki izvēlas, ko darīt - atteikties no kafijas, filmām, grāmatām...
Es arī ,šķiet, pēc Pelnu dienas biju tajā apvērsumā iekšā, kad aizvēru draugus.lv un aizbraucu projām. Tagad saprotu, ka Gavēnis ir kaut kas nopietnāks, ne tikai atteikšanās no lietām, bez kurām var arī normāli dzīvot un eksistēt neatkarīgi no gavēņa esamības.
Vakar biju aizgājis uz Baznīcu. Nebiju Baznīcā bijis vismaz 4 gadus, ja ne vairāk. Kaut esmu kristīts un iesvētīts.Un bērnības dienās kārtīgi apmeklējis Svētdienas skolu. Bet tas bija sen.'Es speciāli nokavēju, lai nebūtu jāsasveicinās , ( kaut, maza iespēja, ka kādu pazīstamu tur ieraudzīšu). Rīga ir liela. Nosacīti liela. mani draugi uz baznīcām neiet. iet daži radinieki, bet es nezinu uz kurām draudzēm...
Apsēdos sānu malā, kur nebija neviena cilvēka,. Es zinu Dievkalpojuma kārtību, pirms Sv. vakarēdiena būs jāsveicinās miera sveicienam. Dieva miers ir ar tevi. Es to negribēju. ne tāpēc, ka nevēlētu Dieva mieru šiem svešajiem cilvēkiem, bet man negribējās nevienam dot roku.Ne tāpēc, ka varētu vēl papildus kādu vīrusu dabūt, nē,', es negribēju cilvēku tuvumu.
Es nedzirdēju, ko svētrunā runāja mācītājs, jo vārdi aizslīdēja gar ausīm un manas domas bija citur.Pie personīgām lietām, es domāju, prātoju, kas ir gleznojis gleznu , kura atradās altāra malā..es domāju par to, ka esmu tālu no Dieva un neglābjami pazudis. ka daru sliktu, ne to, kas tīkams un godājams....
Pēcpusdienā ome man prasīja, ko mācītājs labu stāstija, es jutos neomulīgi, jo neatceros it neko. Teicu, ka runājis par Dievu....

Sakramentu negāju saņemt, jo mācītājs no kanceles paziņoja; "" pie svētā vakarēdiena aicināti visi tie, kas ir kristīti un iesvētīti, evanģelisko luterisko draudžu locekļi...""Pirmie 2 punkti attiecās uz mani, bet 3. punkts ne. Es ,šķiet ,neesmu vairs loceklis, automātiski svītrots, jo 6 gadus neesmu maksājis draudzes nodokli...."
Aizgāju prom, pirms tika nodziedāta pēdējā dziesma, jo negribējās sveicināties ar mācītāju. kaut nezinu, kā ir pieņemts šai baznīcā, var būt te nesveicinās..
Bet vai es jutos tīrāks pirms? Varbūt domās. Bet grūti ir dzīvot tīru dzīvi...

Atcerējos uzjautrinošu notikumu pirms kādiem 16-17 gadiem. Man tad bija apmēra 5-6 gadi. šodien braucu garām operas baltajam namam un atcerējos. Sāku smietie skaļā balsī, tā ka izraisīju apkārtējo interesi. tantes domāja, ka esmu sajucis, sievietes, ka salietojies. jaunie droši vien, ka klausos mp3 kaut ko interesantu;))
Tad vēl dzīvoju Liepājā, braucām ciemos pie omes uz Rīgu. Māsas jau gāja skolā. Rudens brīvdienās ome bija mūs 3 bērnus paņēmusi pie sevis paciemoties pa Rīgu, veda uz ZOO, leļļu teātri un muzeju. Vienu dienu braucām garām operai, tāpat kā es tagad, ome skaļā balsī teica, : redzi, Arturiņ, tā ir opera, tur tavs tētis ar mammu gāja operas klausīties( laikam palepoties citu pasažieru ppriekšā gribēja), bet es no vectēva biju dzirdējis, ka viņš vienu solistu sauca ļoti neglītā vārdā "Resnā dirsa", tad es omei pretim teicu : " ā, zinu gan, tur, kur resnā dirsa dzied:))DDD
Un omei mute ciet. Un kauns. izgāzās kā veca sēta;)D

šodien jutos diezgan slikti, iesnas, kakls sāpēja..saaukstēšanās, neizbēgama. negribu dzert šķistošos pulverus. pretīgi. Uzrakstīja man viena kundze | ::::
"Pret saaukstēšanos silti iesaku ingvera saknes tēju. Ātri un efektīfi, labāk par tiem ķīmiskajiem pulveriem. ja nu galīgi bez tiem nevar-kas sāp vai ir temperatūra, tad labāk Nimesil pulverīti uz 1/2 glāzi ūdens.
bet ingveru uzvāri (nelielu gabaliņu sīki sagrieztu), atšķaidi ar ūdeni, jo citādi neželīgi stiprs, pieliec mazliet medu un vairākas reizes dienā izdzer. Ja ir piparmētras, labākai garšai var pielikt arī tās. Ātri būsi uz pekām. Pārbaudīts personīgi. Vēl tikai Tev jāsaņemas aiziet uz veikalu pēc saknes, es tā pieļauju """"

Saņēmos un aizgāju, nekādi dižie supermārketi tuvumā nav, vilkos kalnā uz IKI. Apelsīni bija, citroni arī, banāni, vēl vis kaut kas,, ingvera saknei nepazīstu, arī nevarēju izlas\it. domāju esmu atradis, tie bija mārrutki laikam nederēs. Nu nekas.
jāiztiek bez tā.