Ēna

ES šobrīd jūtos vientuļi. Es gribu ar Tevi parunāties. Es zinu - Tu mani sapratīsi. Tu klausīsies, ko es runāju. Es zinu, ka tā būs, jo Tu vienmēr esi manī klausījusies un ieklausījusies. Un Tu vienmēr atceries, ko es Tev stāstu. Tu zini visus sīkumus par mani. Arī to, ka nesen aizbraucām piknikā bez sērkociņiem, nevienam nebija līdzi uguns, jocīgi, vai ne?? Un šašliks jau bija sadurts uz iesmiem...
Tu zini arī to, kas vēl būs, bet ko nezinu es..
Tu zini to, ka vēl aizvien es naktīs redzu vienu un to pašu sapni, par vilcienu, kurā nepagūstu ielekt un vilciens aizbrauc projām.. Man ir bailes no šī sapņa, es jūtu miegā tā tuvošanos, tas ir neizbēgami, vispirms parādās pelēka māja, tad trepes, dīvaini suņi, kuri staigā divkājās un tad stacija. Ja izdodas, es piespiežu sevi atmosties. Parasti tas notiek nakts vidū, ap pulkstens trijiem. Pēc tam es atkal aizmiegu un vairs neredzu sapņus..
Tu zini arī manus reālos sapņus.
Ceru, ka izdosies, ka tie piepildīsies, ka tie neaizslīdēs man garām kā zaļais elektriskais vilciens uz perona nakts sapnī..
Tikai mana nākotne nekad vairs nebūs kopā ar tevi. Un tas ir ļoti bēdīgi.
Es ļoti gribētu ar Tevi kopā aiziet atkal pastaigā, vislabāk uz jūrmalu, lēnām aizstaigāt līdz dienvidu molam un pasēdēt uz akmeņiem, pavērot kaijas.. Mēs sarunātos. Un man būtu daudz kas Tev stāstāms. Tas, ko citiem nemēdzu stāstīt. Jo zinu, nav vērts citiem stāstīt. Tāpat aizmirsīs un pēc maza brīža neko neatcerēsies.
Vai arī - dos padomus, kuri man galīgi neder. Es Tev varētu pastāstīt par vienu meiteni, ar kuru nesen iepazinos.
Bet vai viņa būs mana īstā meitene, to es nevaru vēl pasacīt. Droši vien, ka ne. Viņa dzīvo tālu no manām domām, viņas pasaule nesaplūst ar manējo, tā ir līdzās, bet es nevaru satvert viņas teiktos vārdus un sajust, kā šie vārdi atbalsojas manī. Vārdi ir kā bez atbalss. Tie izskan, iestrēgst kaut kur, varbūt pazūd alā?? Es tos nedzirdu atbalsojamies sevī..
Es visās meitenēs meklēju Tevi, bet neatrodu.
Meitenes laikam ir pārāk jaunas, lai tajās es ieraudzītu Tevi. Bet Tevi arī es vēl nepazinu, tad, kad Tev bija 20... Manis tad vēl nebija. Tu gan biji, tāda, kā tās meitenes, kuras tagad ir ap mani..
Nē, Tu nevari būt tāda kā viņas. TU esi Tu. Tu esi viena vienīga šajā pasaulē. Tavu atbalsi es dzirdu vienmēr. Pat tad, kad neko nerunāju, tikai domās esmu kopā ar Tevi..
Pēc pastaigas mēs ar Tevi dotos mājup, ietu gar zivju konservu rūpnīcu, pa mazajām ieliņām izietu uz Uliha ielas. Mēs varētu ieiet stūra konditorejā un iedzert saldējuma kokteiļus. Rīgā tik garšīgu kokteiļu nekur nav. Varbūt ir, bet es taupu savu naudu un nedzeru kokteiļus kafejnīcās. Bet mēs ar Tevi sēdētu mazajā saldumu kafejnīcā uz augstajiem ķebļiem pie loga, vērotu ielu, cilvēkus, kuri paiet garām un fantazētu par viņiem, kur viņi iet, ko darīs, tā, kā mēs mēdzām kādreiz ar Tevi to darīt..
Dažreiz man paliek ļoti skumji, jo mana iztēle saaug ar realitāti, es fiziski jūtu Tavu klātbūtni, jūtu Tavas smaržas, kurām nezinu nosaukuma, bet es atpazīstu tās sievietēs uz ielas, nereti sāku pat sekot šo smaržu īpašniecēm, līdz
atjēdzos un saprotu, ka tā, kurai sekoju, neesi Tu.
Tā ir pavisam sveša sieviete , kura neizpratnē uz mani paskatās.
Dažreiz savā telefonā es pēc atmiņas sakombinēju taustiņos Tavu numuru, bet tūlīt pat nospiežu sarkano taustiņu, jo zinu, atskanēs monotonā balss : "adresāts nav sasniedzams.."
Nekad nebūs sasniedzams. Bet to jau monotonā balss nezina. Viņa tikai automātiski atkārto savu sakāmo.
Šad un tad mēdzu iedomāties, kā tas būs, kad būs sasniedzams? Tad, kad mēs abi satiksimies?? Kā tas būs?
Vai tāpat kā toreiz, kad pirms 5 gadiem es satikos ar vectēvu? Tu jau zini, tas bija toreiz pēc tās nelaimīgās avārijas, kad gulēju slimnīcas operāciju zālē. Nezinu, tas bija sapnis, vai arī cita relaitāte.
Es biju ieklīdis mežā, bet tad meža ceļš pēkšņi aprāvās, tālāk bija dīvains tunelis, viss izausts skuju kokiem, caur biezajiem egļu zariem spīdēja zilgani blāva gaisma..
Es gāju tur iekšā, gāju,gandrīz jau tiku ārā, redzēju zilas debesis, bet tad ieraudzīju savu mirušo vectēvu, kurš bija ļoti dusmīgs un aizdzina mani projām, viņš neļāva man iet tālāk.; "Ko Tu te dari? Kāpēc Tu te esi atnācis?? Tu nedrīkst te nākt! Ej tūlīt atpakaļ!"
Un es arī pagriezos un gāju atpakaļ
Esmu vēl pagaidām palicējs šajā realitātē. Cik ilgi, to es nezinu.
Nu lūk, mēs aprunājāmies.. Man jau nebija Tev nekas jāstāsta vārdos. Jo Tu zini manas domas, manas sajūtas, manus sapņus..
Mēs vienmēr esam sapratušies bez vārdiem. Bet tagad jau savādāk nevar. Tagad vārd ir lieki.
Es Tev neapsolu, bet esmu iecerējis maija 2. svētdienā aizbraukt uz vietu, kura saistās ar Tevi, tur, kur cilvēki mēdz iet nolikt ziedus un atcerēties.
Man nevajag kapus.Man nepatīk kapi. Es varu atcerēties tāpat.
Bet es tomēr aizbraukšu. Jo ilgi neesmu bijis pilsētā, kurā esmu dzimis un arī dzīvojis. Un tad mēs satiksimies.
TU taču mani gaidi? Es zinu, ka gaidi.