Ēna

I am dead for D-A-D-E-A-D

Ļoti skaista vasaras diena. Marija teica, ka vislabākā metode angļu valodas stundās esot debates. Bērni tā aizraujas ar argumentiem, ka nevar vien beigt runāt. Tātad cilvēkam visvairāk gribas runāt tad, ja vajag pārliecinātu kādu vai iebilst pret kaut ko?
Vēl aizpildīju Latvijas personības aptauju. Rezultāti nepārsteidza, lai gan nedaudz izbrīnīja augstais rezultāts atklātības skalā, savukārt saticība un dzīvesprieks daudz zemāka nekā domāju. Diez vai pildītu, ja tas nebūtu obligāti, bet vismaz uzzināju, ka interesi par kultūru un mākslu ierindo pie atvērtības pieredzei.

Ja tā padomā, manas bailes nenokārtot kādu eksāmenu ir tiešām iracionālas.

Mana rutīna pirms eksāmena ir sākt mācīties 4-6 dienas pirms tā pa 4h dienā.

Sāku studēt 2009. gadā Liepājā lat/eng skolotājos. Tad man bija bail nenolikt eksāmenus, jo es uzskatīju, ka valodas ir mana vājā
puse, jo latviešu valodā man bija 12.klasē 6. Rezultāts - eksāmenos dabūju caurmērā 7-9, bija 5 fonētikā.

2011.gadā turpināju lat skolotāju studijas Rīgā. Tādas bailes sesijā, ka psihiatre man izrakstīja trankvilizatorus. Es
drebēju, man bija auksti sviedri, trauksme milzīga. Rezultāts - 8 literatūras teorijā, 7-9 pārējos priekšmetos.

2015. gadā studēju matemātikas skolotājos. Bija grūti, jo sāpēja galva un bija invaliditāte. Taču programmēšanas eksāmenā tomēr daudz ko uzrakstīju un biju sekmīgs.
Nācās aiziet no studijām 2.grupas invaliditātes dēļ.

2019.gadā Klasiskajos filologos laikam stresa bija vismazāk, jo eksāmenos ļāva izmantot vārdnīcas. Galvenais bija zināt sengrieķu un latīņu valodu gramatiku, ko bija jāzina no galvas. Bija bail par sengrieķu valodu, taču eksāmenā un semestrī dabūju 8.

2020. gadā turpināju studijas mat. skolotājos. Bija Covid laiks un studijas bija attālināti. Bija lielas problēmas ar miegu. Eksāmenus nokārtoju sekmīgi.

No 2021. - 2023. gadam nestudēju. 2024. gadā turpināju studijas mat. skolotājos. Analītiskās geometrijas eksāmens šķita grūts, dabūju 4. Arī grafu teorijā - bija pirms tam
tāds bezmiegs un stress, ka eksāmenā biju samācījies teoriju, taču galva nestrādāja, lai atrisinātu uzdevumus. Dabūju 4.

2025. un 2026. gadā divus kursus apguvu pie RV1Ģ skolotājas un augstskolas docētājas Marutas Avotiņas. Viņai ir prasības, jo mums (topošajiem skolotājiem) ir jābūt zinošākiem
par RV1Ģ skolēniem, lai mēs paši varētu strādāt ģimnāzijās. Pirmajā kursā eksāmenā dabūju 6 vai 7, šonedēļ eksāmenā dabūju 5. Kaut nebiju gulējis piecas naktis normāli.

***


Lūk, tāda vēsture šajā dzīvē. Vai no tās ir racionāls pamats baidīties par eksāmeniem tā, ka sirdī dur fiziski? Ne, taču! Skolu pabeidzu ar 10 angļu valodā, 8 matemātikā,
8 latviešu literatūrā, 6 latviešu valodā. CE attiecīgi 92%, 86% un 85%, ja pareizi atceros.

***

Ne reizi, 13 gadus studējot, neesmu nenokārtojis eksāmenus. Taču bailes neatstājas. Tiešām plānoju aiziet pie psihiatra par šo parunāt.

"Tverdams miesīgi, taustāmi ikkatru minūti,
pieņemu nelaimi un nelūdzu Dievu, lai laiž
man to garām, jo kādēļ lai viņš man to aiztaupītu, ja
citiem neaiztaupa?"

Česlavs Milošs
Poētiskais stāvoklis

Par praksi beigās, semestrī, man izlika LU pasniedzēja 7.

Uz Baložiem vēl tikai 3 reizes jāaizbrauc - rīt, pirmdien un otrdien. Jāpalīdz un jāvada vasaras darbi matemātikā 7.klasei.

***

Šodien bija eksāmens.

Liels nogurums. Ceru sestdien izgulēties.

Atšķirībā no "Vasara 2025", šajā kārtējā ciklā jūtos patīkami enerģizēts. Nepārtraukti domāju par savu mūziku. Un šo dāvanu - iespēju to iemūžināt cilvēces zemapziņai tveramā formā. Albums taps gleznainā vietā Jaunciemā, prom no citām mājiņām, vietā, kas ir meža ieskauta, bet reizē netālu no ezera. Tur esošās mājas garažā ievākšos uz kādām 5-10 dienām ar Tascam 424 MKIII konsoli/4 ceļu magnetofonu, vairākām tukšām kasetēm, instrumentiem, SM57, efektiem un savu dzejuki
Kaut kādā ziņā esmu apbūris pats sevi. Vienmēr esmu sev uzticējies, taču slikto darba paradumu dēļ ir gŗuti bijis iekļauties pasaules rāmjos.
Tagad ir tāda silta un mierpilna sajūta, ka esmu izveidojis stabilu rāmi, informatīvo, kreatīvo un ideoloģisko bāzi, uz kā būvēt sev jaunu pasauli.
Kas labāka par veco.


Kā es vēlētos
kaut es spētu
Ar domu (vai vārdu) pamodināt kādu,
Kurš iemācīts
Nejust līdz kaulam,
Neraudāt līdz svētlaimei.
Un visas sliktās domas vienmēr paturēt sevī
Kā tādā svētnīcā
Ar uzrakstu "atkritumi"

Pirms lasi, atmet visus priekšstaus un emocionālās sasaistes ar manis lietotajiem jēdzieniem. 

Tavas valodas robežas ir tavas pasaules robežas.

- L.V.

Izjūtu eternālu fascināciju tais retajās reizēs, kad kāds ienāk manā simbolu dārziņā un pauž savas domas par tajā sastādīto augu kopām.

Pauž tās ar manieri, kas raksturīga, nezinu, paziņām kopš bērnības vai arī cilvēkiem kaut kādās hierarhiskās attiecībās? Es to nesaprotu. Bet es varu pastāstīt, ko es saprotu.

Saprotu to, ka es noķeru mazu kaifa vilni, tādas situācijas eksalējot ad absurdum. Proti, ja es tusējos pa savu dārzu, un kāds garāmgājējs piestāj pie žoga un izsaka savas domas par redzamo, - es viņa domas paņemu, iebāžu viņa paša tūplī un tad ar stangām izvelku caur viņa barības traktu ārā pa paša muti. Un tad ar veiklu pirkstu kustību iespiežu to visu atpakaļ viņa rīklē.

Es to saucu par... postpostmoderno komunikāciju.

Man arī bieži liekas, ka ikdienas valoda ir pārāk ierobežota, lai izteiktu realitāti pilnībā. Vai nav savādi, ka ir jāizkāpj no īstās pasaules un jādodas iekšā mūzikā, gleznā, filmā, izrādē vai labā grāmatā, lai pasauli piedzīvotu pa īstam?

Vēl izņēmums varētu būt nokļūšana robežsituācijā. Piemēram, cilvēka dvēsele ir tik nogurusi, ka tā jau raujas laukā no ķermeņa. Pazūd laiks un telpa, bet pēc brīža viņu atsviež atpakaļ, jo viss vēl nav piepildīts. Pēc šāda pārdzīvojuma uztvere varētu būt daudz skaidrāka, it kā redzētu un domātu daudz intensīvāk. Iespējams, ka pēc paviesošanās mākslas darbā varētu būt līdzīgi, pat ja apstākļi ir pavisam citi. "Vienīgais patiesais ceļojums, vienīgā atjaunojošā pieredze nav došanās uz svešām zemēm, bet gan spēja skatīties citādi, ieraudzīt pasauli ar kāda cita acīm."

Atgādinājums nākotnes sev: noorganizē lampu pastūžu apli, kur 10-20 cilvēki unisonā mauc vienu skābu smēri, kas savā repetīcijā pārtop par tikpat labi eņģeļu balsīm.

Iemīlējos šajā Britu ģimenes grupā. Lal & Mike Waterson. Es mīlu šādu folku, kur akcents ir radīt mūziku nevsis masturēt uz to, cik mums folciska skaņa vai cik tautiskus instrumentus lietojam. Mani interesē substance nevis pimpīšu mērīšanās sacenība.

Palaidu uz ģimnāziju iestājpārbaudījumu 9.klasei meiteni.

Tātad viņa nāca no februāra līdz aprīlim 1x nedēļā un tad maijā 2x.

Sākumā viņai šī iestājpārbaudījuma izmēģinājumā bija 57%, šodien pie manis viņa uzrakstīja uz 65%.

Astoņi procenti klāt 4 mēnešu laikā šķiet ļoti maz. Taču skolā RVKĢ viņa matemātiku mācās uz 6-7. Viņai tikt līdz 8-9 līmenim
par 4 mēnešiem nebija reāli.

Šogad konkursā uz ģimnāzijām ņem vērā iestājpārbaudījumu, matemātikas un latviešu valodas CE.

Pirms 2 gadiem cita skolniece tika iekšā RVKĢ kā gandrīz pēdējā ar 50% iestājpārbaudījumā, 80+ abos CE. Toreiz vēl bija angļu valodas CE, kurā arī viņai bija 80+ %.

***

Jūnija pašās beigās būs rezultāti.

Sajutos kā tāds postmodernās pasaules sūds, kad kādā klab.lv ierakstā, kur ir daudz komentāru, centos uzlikšķināt uz pirmo, lai kolapsētu visu sarunu (kas veidojas zem 1. komenta) un ātrāk tiktu pie zemāk esošiem komentāriem.

Ko viņa ieteica kā jaunāko latviešu vīrieša rakstīto latviešu prozu.

Tā ir grāmata par seksu, alkoholu un mēģinājums uzrakstīt lubu
romānu no vīrieša skatpunkta.

Ja tas ir labākais, ko 2024 - 2026.gadā kāds latviešu vīrietis ir uzrakstījis prozā,
tad ir ļoti, ļoti švaki.

Tad es kā latviešu literatūras skolotājs varu teikt, lai studenti lasa
"Zīmogs sarkanā vaskā" par viduslaikiem Latvijā.

Ja kāds cibā šo ir lasījis, man interesē viedoklis, kāpēc tā NAV makulatūra?

Atsaucoties uz manu ar claude.ai veikto gnostiskās filozofijas reduksu (jeb kā atgriezt/atgriezties "Pleromā"), ko, lasot caur "uz mirkli visu aizspriedumu atmešanas prizmu", lasītājs varēja iepazīties ar konkrētām instrukcijām, kā atgriezt kontroli savās rokās savu īpašo attiecību ar Dievu Tēvu ziņā. Attiecībām, kurām būtu jāpastāv ārpus institucionālās uzraudzības un kontroles. Attiecībām, kā ilgtermiņa rezultātā tava dvēsele nevis turpinātu pārdzimt un ģenerēt ciešanas (kas ir Arhontu "nektārs"), bet gan pamestu šo trulo reinkarinācijas ciklu, šo Cietuma Planētu.

Kā konstatējām iepriekš, materiālā pasaule un cilvēku fiziskie ķermeņi tiek uzskatīti par Pleromas dievišķās gaismas daļiņu (dzirksteļu jeb dvēseļu) "sagūstīšanas" vietu, kas ir zemākas frekvences dievību (Arhontu), kuri uzdodas par augstākām dievībām, roku darbs. Cilvēka dzīves darbs, viņa garīgais mērķis, ir atbrīvoties no materiālās pasaules važām, izmantojot šīs institūciju šaustītās, slēptās un postītās gnostiskās zināšanas un atgriezties savās patiesajās mājās - Pleromā. Arhontu dzīvība nektārs ir koncentrāts, kas rodas no mūsu dvēseles sagūstīšanas vietas (Pasaule) ģenerēto ciešanu kopuma. Jo vairāk ciešanas ir pasaulē, jo potentāks ir nektārs, kas baro Arhontus.

Gnostiķuprāt, kanonisko kristietības reliģiju tekstu slēpšana/pārrakstīšana, mainot jēgu, ir Arhontu ("zemākās frekvences" dievību, kas uzdodas par īsteno Dievu Tēvu) ietekmes rezultāts, darbojoties caur viņu kontrolē pakļautajiem cilvēkiem, ar mērķi slēpt patiesību, tādējādi uzturot šo cilvēces dvēseles reinkarinācijas cietumu. Kāpēc slēpt patiesību? Lai nolaupītu to enerģijas kūli, ko katrs indivīds "translē kolektīvajā ēterā", sekojot savas reliģijas rituāliem. Lai cilvēki pēc nāves nonāktu atpakaļ šajā trulajā dzīvības un nāves ciklā, un nekad to nepamestu. Jo vairāk cilvēku atrodas šajā mūžīgo ciešanu ciklā, jo lielāku "vērtību" tas ģenerē Arhontiem.

Teiksim, teoloģiskais koncepts "Lucifers". Cilvēkiem ir uzreiz konkrēta, falša asociācija. Kaut kāds tur kritušais enģelis vai kas tur. Nē, vārds "Lucifers" ir aprakstošs, nevis konkrētu vēsturiskas vai simboloģiskas būtnes identitāti nosakošs vārds. Ko es domāju ar "aprakstošs vārds"? Teiksim, cilvēks, kurš nēsā brilles, tiek nosaukts par "četraci" - tas ir aprakstošs vārds. Tāpat ir ar Luciferu (par to detalizētāka informācija pieejama tālāk).

Ir 2 veidi, kā var analizēt šos aspektus: no vēsturiskā skatu punkta un no Gnostiskās kosmoloģijas skatu punkta. Šajā rakstā fokuss ir vērsts uz pirmo.

Vēsturiski fakti runā paši par sevi. Laika gaitā reliģiskajos tekstos un liturģijā tika ieviests tādu metožu kopums un slēpti/dzēsti/pārrakstīti tādi sakrālie teksti, lai palielinātu laicīgās un garīgās varas institucionālo kontroli pār cilvēku prātu un miesu:

• Pirmais Nīkajas koncils (325 m.ē.) - Konstantīna I sasauktais Romas impērijas koncils konsolidēja impērijas baznīcas varu, ietekmējot kanonu, taču kopumā kanona veidošana bija ilgstošs, daudzpakāpju process, kas turpinājās gadsimtiem ilgi. Šī piemēra kontekstā runa mazāk ir par liturģijas un individuālās reliģiskās prakses ietekmēšanu, bet vairāk par milzu impērijas varas saglabāšanu, ieviešot vienotu izpratni par reliģijas niansēm, tādējādi degradējot informāciju, kas ļautu cilvēkiem piekļūt tai Dievišķajai dzirkstij sevī. Tolaik ļoti populārs kristietības novirziens bija ariānisms, kas mācīja, ka Jēzus Kristus ir Dieva radīta būtne, nevis līdzvērtīgs un līdzmūžīgs Dievam Tēvam, tādējādi noraidot Svētās Trīsvienības dogmu. Pēc pirmā Nīkajas koncila, ariānisms tika pasludināts par ķecerību, un ariāņi tika izmēzti no realitātes, tādējādi konsolidējot vienotas izpratnes reliģisko varu (kur Jēzus ir līdzvērtīgs un līdzmūžīgs Dievam Tēvam, nevis viņa radīta būtne).

• Nag Hammadi teksti (viens no gnostiskās kristietības pirmavotiem) tika aprakti ~350 m.ē. Daži zinātnieki ir spekulējuši, ka informācija tika aprakta saistībā ar Aleksandrijas bīskapa Atanāsija 367. gadā pasludināto oficiālo Bībeles kanonu Ēģiptes baznīcai, kurā uzskaitīti tieši tie 27 Jaunās Derības teksti, ko mēs pazīstam šodien. Vēstulē viņš tieši pavēlēja iznīcināt vai nodot visus tekstus, kas šajā sarakstā nav iekļauti. Reliģijas un vēstures pētnieki uzskata, ka kāds, visticamāk tuvējā Pahomija klostera mūks, reaģēja uz šo pavēli, aprakdams šos svētos tekstus keramikas traukā klints pakājē, lai tos glābtu no iznīcināšanas. Tomēr šī saikne starp Atanāsija vēstuli un apbedīšanu ir ar spekulatīvu raksturu - tiešu pierādījumu nav. Neatkarīgi no apbedīšanas iemesla - fakts, ka šie teksti tika sistemātiski vajāti un ka kāds riskēja, lai tos saglabātu, pats par sevi ir spēcīgs arguments, ka tajos bija kaut kas, ko vara uzskatīja par bīstamu.

• Sv. Hieronīma Vulgāta jeb kristietības reliģisko tekstu standartizētais tulkojums latīņu valodā, kas pielāgots tā brīža modernajai latīņu valodai (kas gadsimtu gaitā arī mainījās kā jau jebkura valoda). Šajā tulkojumā var iepazīties ar faktu, ka "Lucifers" sākotnēji nebija īpašvārds - tas bija nicinošs apzīmējums, līdzīgs iesaukai. Vārds parādās tikai Jesajas 14:12, kur pravietis izsmej Babilonas ķēniņu Nebukadnēcaru II, salīdzinot viņu ar Babilonas mitoloģijas dievību. Oriģinālā ebreju tekstā rakstīts "heylel ben shachar" - "spožais, rīta ausmas dēls", kas ir atsauce uz Venēras planētu (pēdējā redzamā planēta pirms saullēkta).

• Svētie teksti "Pistis Sophia", "Tomasa evaņģēlijs", "Jāņa apokrifs" - visi sistemātiski izslēgti no Bībeles kanona, jo tie runāja par to, ka pestīšana ir iekšēja un tieša - bez starpnieka, bez institūcijas, bez rituāla. Tā bija sistēma, kas māca cilvēkiem, ka viņi var atrast dievišķo sevī. Līdz ar to šādi cilvēki nevar tikt pakļauti institucionālai kontrolei. Tā ir tā pati Arhontu loģika - ne obligāti kā sazvērestība, bet kā sistēmisks reliģijas pašsaglabāšanās un cilvēces kontroles mehānisms.
• 
  

Turpinājums sekos, kad es gribēšu, lai tas seko.

Ilgas pēc aizgājušām pasaulēm. Dokumentālā īsflma "Ritms un kustība mākslā" (1969). 

"jā, reizēm kāds vārds aizmirstas
it īpaši, kad nākas runāt publikas priekšā
kad tu stosties un bezpalīdzīgi
lūkojies kādā pazīstamā sejā
cerot, ka pamukušo vārdu
kāds pateiks priekšā
pēcāk mulsi nosaki
nē, nevaru atcerēties
un maini sarunas tematu

bet parasti jau vārdu netrūkst
trūkst, ko teikt
trūkst kā tāda
ko patiešām būtu vērts pateikt
nemaz jau nerunājot par to
ko nedrīkstētu noklusēt
ļoti maz dzīvē tādu lietu
kuras nedrīkstētu noklusēt"

Ilmārs Šlāpins

Šī ir mana publiskā pateicība kochka par manis apgādāšanu ar mūzikai un inspirācijai nepieciešamo literatūru. Paldies, ka esi!