![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Video nosaukums “Plēsoņas varas struktūrās, kā tie slēpjas mūsu acu priekšā”
https://www.youtube.com/watch?v=fwYVzIC
Šis video, kā varētu teikt, ir obligātā literatūra, lai saprastu, kā strādā super plēsoņu prāts. Tajā dāma prezentē savu monogrāfiju šajā jautājumā. Viņa 5 gadu laikā veikusi grandiozu pētījumu par plēsoņām (viņa lieto tieši šo vārdu), to izturēšanās veidu. Viņa ir savākusi upuru liecības, plēsoņu darba kolēģu liecības un citus datus.
Gan Eiropā, gan Amerikā psihiatrijā ir tāda situācija, ka psihiatrijas rokasgrāmatās DSM un ICD ir apraksti par psihopātiem, kas ir vāji funkcionējoši. Tas nozīmē, ka viņiem nav impulsu kontroles, viņi nav spējīgi izkalkulēt, kura darbība novedīs viņus pie cietumsoda. Viņiem, tāpat kā augsti funkcionējošajiem plēsoņām, nav empātijas, nav tieksmes uz laimi, tieksmes meklēt draugus un domubiedrus. Šī grupa nonāk cietumos un saņem psihopātijas vai antisociālās personības traucējumu diagnozi.
Taču aprakstu par augsti funkcionējošajiem plēsoņām psihiatrijas rokasgrāmatās nav. Pat ja kādu no šīs grupas pieķer manipulācijās, melos, šantāžā, iebiedēšanā, smadzeņu skalošanā, tad viņiem uzliek diagnozi, kas nav saistīta ar psihopātiju. Piemēram, robežstāvokļa personības traucējumi.
Monogrāfijas autore pati ir ārste, tāpēc ir saskārusies ar to, ka pašu psihiatrijas vadītāju vidē daudzās valstīs ir plēsoņas, kas ir ieinteresētas, lai nebūtu tik viegli atpazīt viņu rīcību.
Pamata dzinuļi plēsoņām ir kontrole, sadisms, atriebība. Ir arī grupa, kura ir alkatīga, jo apzinās, ka liela nauda bieži vien dod lielu kontroli. Viņiem ir cita smadzeņu struktūra, un viņi nejūt bailes. Viņu mazie prieciņi var būt kādu parasto, mazo cilvēku novest līdz pašnāvībai vai sajukšanai prātā. Tā kā viņiem nav baiļu, tad viņiem arī nav kauna. Tāpēc viņi var veikt pilnīgi nenormālas darbības (no parastā cilvēka viedokļa), lai tikai iegūtu informāciju par savu upuri no tā sievas/vīra, radiniekiem vai darba biedriem.
Viņu taktika ir spēja šarmēt, pārliecināt, iedvest, melot pārliecinoši. Tad, kad otrs ir piekritis kaut kam praktiskam – kopējam bērnam, laulībai, biznesam vai kam citam, tikai tad plēsoņa parāda savu īsto seju. Spēja apburt un aplidot, solīt pilis un kādu laiku tās arī sagādāt, plēsoņām ir dabiska, un viņi šādu fasādi var uzturēt pat daudzus mēnešus, kamēr panāk, ka otrs notic šai “vilks aitas ādā” darbībai.
Plēsoņas izvēlas upurus, kuri ir izolēti vai garā vāji. Tos, kas tikko iebraukuši valstī, un ir bez ģimenes. Tos, kas ir finansiālās grūtībās. Tos, kam ir zems pašvērtējums. Tomēr ir arī
Plēsoņu grupa, kura gūst īpašu prieku salauzt it kā relatīvi stabilus cilvēkus.
Plēsoņām patīk strādāt darba vietās, kur ir iespēja iegūt lielu kontroli un autoritāti. Bizness, medicīna, reliģija, izglītība.
Grāmatas autore uzskata, ka Epšteina failu publiskošana ir klajš elites jautājums tautai, vai tauta spēj iemācīties atpazīt plēsoņas, vai spēj nodrošināt izglītību saviem bērniem, kas tos pasargātu, vai spēj izdarīt jebko. Tāpēc autores pašas misija ir izglītot parastos cilvēkus, kas vēl nav cietuši no augsti funkcionējošiem plēsoņām, lai tie spētu atpazīt šādu plēsoņu rīcības un domāšanas veidu attiecībā uz saviem mīļajiem un tuvajiem.
Tā kā plēsoņu domu gājiens ir pilnīgi necilvēcisks no parastā cilvēka skatpunkta, tad daudzi netic, ka plēsoņas un super plēsoņas ir nevis tikai miljardieru vidē, bet arī tepat, viņu valstī - slimnīcās, ministrijās, partijās, skolās, ģimenes ārstu praksēs.
Gan ASV, gan Eiropā parastie cilvēki nav informēti, ka sadisms, bieži vien, nenozīmē seksuālu perversiju, bet gan psiholoģisku manipulāciju, kuras rezultātā sadists gūst baudu par to, ka var izlemt/ietekmēt citu cilvēku likteņus.
Tajā pat laikā Eiropā ir novērota tendence, ka izvarotājiem piešķir aizvien maigākus cietumsodus, un recidīvisti tiek apcietināti atkal un atkal, jo tas izlaiž ārā, kamēr tie kādu nenogalina. Plēsoņas paļaujas, ka izvarošanu nav viegli pierādīt. Nesen Latvijā bija kuriozs, kur vīrietis apgalvoja, ka desmitgadīga meitene ir pati devusi piekrišanu.
Autore ir pamanījusi, ka Parīzes olimpisko spēļu laikā kāda kompānija rādīja pa TV reklāmu, kur salīdzināja plēsoņas (no savvaļas) ar sportistiem. Citiem vārdiem sakot, šī kompānija glorificēja cilvēkus, kam nav empātijas, kas cīnās līdz uzvarai, pārspēj citus visiem līdzekļiem. Viņa saka, ka pēdējo 2 gadu laikā plēsoņu atklātība sabiedriskajos mēdijos ir biedējoša. Ja kādreiz tika uzturēta fasāde, tad tagad plēsoņas ir aizvien nekaunīgākas.
Viņa arī piemin politiķu vēlmi dažās Eiropas valstīs legalizēt seksu ar pusaudžiem, samazinot vecumu, no kura mazgadīgais var dot piekrišanu aktam.
Šeit jāmin, ka, tā kā plēsoņām nav empātijas, morāles, tad viņu seksuālā orientācija nav ieliekama kādā rāmī – patīk savs vai pretējais dzimums. Viņiem seksualitāte saistās ar dominēšanu, un viņiem, bieži vien, ir vienalga, pār ko dominēt, ka tikai šī dominēšana sagādā baudu.
Šajā video arī tiek pieminētas grāmatas par Lielbritānijas okulto vēsturi, un to, ka Alisters Kroulijs vēlējās, lai “piekrišanas vecums” tiktu samazināts līdz 4 gadiem. “Interesantā” kārtā, Lielbritānijas likumdošana virzās tajā virzienā jau vismaz simts gadus.
Autore arī min, ka plēsoņas izvairās no atbildības, pametot valsti. Piemēram, viņa min kādu psiholoģi, kura novedusi vairākus pacientus līdz pašnāvībai. 22 liecinieki (cietušo radinieki) iesūdzēja viņu tiesā. Rezultāts – viņa pārvācās no Eiropas uz ASV un turpina “ārsta” praksi tur.
Viņa uzskata, plēsoņām nav neiroplasticitātes un viņu smadzenes nemainās pat pēc gadiem ilgas psihoterapijas. Viņa arī saka, ka paši plēsoņas izjūt pārākumu, jo apzinās, ka viņiem nav baiļu sajūtas, kamēr parastajam cilvēkam tā ir.
***
Papildinājumi pēc atkārtotas video noskatīšanās:
Autore saka, ka sadisms universitātēs dažreiz tiek definēts pavisam citādāk, nekā reālajā dzīvē. Zinātniskajā literatūrā sadismu apraksta kā prieku par vardarbību pret otru, taču reālajā dzīvē vardarbība bieži vien ir psiholoģiska rakstura, nevis burtiska kāju vai roku noraušana. Tāpēc, pārbaudot cilvēku vardarbības pakāpi pret insektiem laboratorijā, nevar noteikt, vai viņi ir sadisti, vai nav.
Par sarkanajiem karogiem, kā atpazīt psihopātus –
1. Žesti un mīmika nesaskan ar to, ko viņi saka. Psihopāti apzinās, ka viņiem nav empātijas un, ka tas ir nenormāli. Tāpēc viņi piekopj mīmikriju, tas ir, kopē citus cilvēkus, lai iemācītos adekvāti reaģēt. Tomēr viņu “līdzjūtība” ir uzspēlēta, falša, kaut ko 100% nokopēt nav iespējams.
2. Viņu dusmas, kad viņiem atņem iespēj kontrolēt vai veikt sadistiskas darbības, ir kā zvēram, kuram no mutes izrauts gaļas gabals. Tādos brīžos viņu sejas izteiksme ir burtiski izķēmota ar dusmām.
3. Viņi tēlo raudāšanu brīžos, kad uzskata, ka tas ir pareizi. Viņi lieto mutautiņus, lai nosusinātu asaras, kuru nemaz nav. To psiholoģijā sauc par performatīvo raudāšanu, kad asaras izmanto manipulācijai, iežēlināšanai, lai izrādītu līdzjušanu, kaut tās nemaz nav.
4. Daļai no viņiem sejā, pat tad, kad tā ir neitrāla, ir smīns, kurš ir tikai ar vienu, kreiso, mutes kaktiņu. Šāds smīns ir raksturīgs cilvēkiem, kam ir atšķirīga priekšējā smadzeņu daiva un amigdala, salīdzinot ar parasto cilvēku. Šis nav 100% drošs kritērijs, taču tam ir vērts pievērst uzmanību. Šo sauc par sejas asimetriju.
https://www.youtube.com/watch?v=fwYVzIC
Šis video, kā varētu teikt, ir obligātā literatūra, lai saprastu, kā strādā super plēsoņu prāts. Tajā dāma prezentē savu monogrāfiju šajā jautājumā. Viņa 5 gadu laikā veikusi grandiozu pētījumu par plēsoņām (viņa lieto tieši šo vārdu), to izturēšanās veidu. Viņa ir savākusi upuru liecības, plēsoņu darba kolēģu liecības un citus datus.
Gan Eiropā, gan Amerikā psihiatrijā ir tāda situācija, ka psihiatrijas rokasgrāmatās DSM un ICD ir apraksti par psihopātiem, kas ir vāji funkcionējoši. Tas nozīmē, ka viņiem nav impulsu kontroles, viņi nav spējīgi izkalkulēt, kura darbība novedīs viņus pie cietumsoda. Viņiem, tāpat kā augsti funkcionējošajiem plēsoņām, nav empātijas, nav tieksmes uz laimi, tieksmes meklēt draugus un domubiedrus. Šī grupa nonāk cietumos un saņem psihopātijas vai antisociālās personības traucējumu diagnozi.
Taču aprakstu par augsti funkcionējošajiem plēsoņām psihiatrijas rokasgrāmatās nav. Pat ja kādu no šīs grupas pieķer manipulācijās, melos, šantāžā, iebiedēšanā, smadzeņu skalošanā, tad viņiem uzliek diagnozi, kas nav saistīta ar psihopātiju. Piemēram, robežstāvokļa personības traucējumi.
Monogrāfijas autore pati ir ārste, tāpēc ir saskārusies ar to, ka pašu psihiatrijas vadītāju vidē daudzās valstīs ir plēsoņas, kas ir ieinteresētas, lai nebūtu tik viegli atpazīt viņu rīcību.
Pamata dzinuļi plēsoņām ir kontrole, sadisms, atriebība. Ir arī grupa, kura ir alkatīga, jo apzinās, ka liela nauda bieži vien dod lielu kontroli. Viņiem ir cita smadzeņu struktūra, un viņi nejūt bailes. Viņu mazie prieciņi var būt kādu parasto, mazo cilvēku novest līdz pašnāvībai vai sajukšanai prātā. Tā kā viņiem nav baiļu, tad viņiem arī nav kauna. Tāpēc viņi var veikt pilnīgi nenormālas darbības (no parastā cilvēka viedokļa), lai tikai iegūtu informāciju par savu upuri no tā sievas/vīra, radiniekiem vai darba biedriem.
Viņu taktika ir spēja šarmēt, pārliecināt, iedvest, melot pārliecinoši. Tad, kad otrs ir piekritis kaut kam praktiskam – kopējam bērnam, laulībai, biznesam vai kam citam, tikai tad plēsoņa parāda savu īsto seju. Spēja apburt un aplidot, solīt pilis un kādu laiku tās arī sagādāt, plēsoņām ir dabiska, un viņi šādu fasādi var uzturēt pat daudzus mēnešus, kamēr panāk, ka otrs notic šai “vilks aitas ādā” darbībai.
Plēsoņas izvēlas upurus, kuri ir izolēti vai garā vāji. Tos, kas tikko iebraukuši valstī, un ir bez ģimenes. Tos, kas ir finansiālās grūtībās. Tos, kam ir zems pašvērtējums. Tomēr ir arī
Plēsoņu grupa, kura gūst īpašu prieku salauzt it kā relatīvi stabilus cilvēkus.
Plēsoņām patīk strādāt darba vietās, kur ir iespēja iegūt lielu kontroli un autoritāti. Bizness, medicīna, reliģija, izglītība.
Grāmatas autore uzskata, ka Epšteina failu publiskošana ir klajš elites jautājums tautai, vai tauta spēj iemācīties atpazīt plēsoņas, vai spēj nodrošināt izglītību saviem bērniem, kas tos pasargātu, vai spēj izdarīt jebko. Tāpēc autores pašas misija ir izglītot parastos cilvēkus, kas vēl nav cietuši no augsti funkcionējošiem plēsoņām, lai tie spētu atpazīt šādu plēsoņu rīcības un domāšanas veidu attiecībā uz saviem mīļajiem un tuvajiem.
Tā kā plēsoņu domu gājiens ir pilnīgi necilvēcisks no parastā cilvēka skatpunkta, tad daudzi netic, ka plēsoņas un super plēsoņas ir nevis tikai miljardieru vidē, bet arī tepat, viņu valstī - slimnīcās, ministrijās, partijās, skolās, ģimenes ārstu praksēs.
Gan ASV, gan Eiropā parastie cilvēki nav informēti, ka sadisms, bieži vien, nenozīmē seksuālu perversiju, bet gan psiholoģisku manipulāciju, kuras rezultātā sadists gūst baudu par to, ka var izlemt/ietekmēt citu cilvēku likteņus.
Tajā pat laikā Eiropā ir novērota tendence, ka izvarotājiem piešķir aizvien maigākus cietumsodus, un recidīvisti tiek apcietināti atkal un atkal, jo tas izlaiž ārā, kamēr tie kādu nenogalina. Plēsoņas paļaujas, ka izvarošanu nav viegli pierādīt. Nesen Latvijā bija kuriozs, kur vīrietis apgalvoja, ka desmitgadīga meitene ir pati devusi piekrišanu.
Autore ir pamanījusi, ka Parīzes olimpisko spēļu laikā kāda kompānija rādīja pa TV reklāmu, kur salīdzināja plēsoņas (no savvaļas) ar sportistiem. Citiem vārdiem sakot, šī kompānija glorificēja cilvēkus, kam nav empātijas, kas cīnās līdz uzvarai, pārspēj citus visiem līdzekļiem. Viņa saka, ka pēdējo 2 gadu laikā plēsoņu atklātība sabiedriskajos mēdijos ir biedējoša. Ja kādreiz tika uzturēta fasāde, tad tagad plēsoņas ir aizvien nekaunīgākas.
Viņa arī piemin politiķu vēlmi dažās Eiropas valstīs legalizēt seksu ar pusaudžiem, samazinot vecumu, no kura mazgadīgais var dot piekrišanu aktam.
Šeit jāmin, ka, tā kā plēsoņām nav empātijas, morāles, tad viņu seksuālā orientācija nav ieliekama kādā rāmī – patīk savs vai pretējais dzimums. Viņiem seksualitāte saistās ar dominēšanu, un viņiem, bieži vien, ir vienalga, pār ko dominēt, ka tikai šī dominēšana sagādā baudu.
Šajā video arī tiek pieminētas grāmatas par Lielbritānijas okulto vēsturi, un to, ka Alisters Kroulijs vēlējās, lai “piekrišanas vecums” tiktu samazināts līdz 4 gadiem. “Interesantā” kārtā, Lielbritānijas likumdošana virzās tajā virzienā jau vismaz simts gadus.
Autore arī min, ka plēsoņas izvairās no atbildības, pametot valsti. Piemēram, viņa min kādu psiholoģi, kura novedusi vairākus pacientus līdz pašnāvībai. 22 liecinieki (cietušo radinieki) iesūdzēja viņu tiesā. Rezultāts – viņa pārvācās no Eiropas uz ASV un turpina “ārsta” praksi tur.
Viņa uzskata, plēsoņām nav neiroplasticitātes un viņu smadzenes nemainās pat pēc gadiem ilgas psihoterapijas. Viņa arī saka, ka paši plēsoņas izjūt pārākumu, jo apzinās, ka viņiem nav baiļu sajūtas, kamēr parastajam cilvēkam tā ir.
***
Papildinājumi pēc atkārtotas video noskatīšanās:
Autore saka, ka sadisms universitātēs dažreiz tiek definēts pavisam citādāk, nekā reālajā dzīvē. Zinātniskajā literatūrā sadismu apraksta kā prieku par vardarbību pret otru, taču reālajā dzīvē vardarbība bieži vien ir psiholoģiska rakstura, nevis burtiska kāju vai roku noraušana. Tāpēc, pārbaudot cilvēku vardarbības pakāpi pret insektiem laboratorijā, nevar noteikt, vai viņi ir sadisti, vai nav.
Par sarkanajiem karogiem, kā atpazīt psihopātus –
1. Žesti un mīmika nesaskan ar to, ko viņi saka. Psihopāti apzinās, ka viņiem nav empātijas un, ka tas ir nenormāli. Tāpēc viņi piekopj mīmikriju, tas ir, kopē citus cilvēkus, lai iemācītos adekvāti reaģēt. Tomēr viņu “līdzjūtība” ir uzspēlēta, falša, kaut ko 100% nokopēt nav iespējams.
2. Viņu dusmas, kad viņiem atņem iespēj kontrolēt vai veikt sadistiskas darbības, ir kā zvēram, kuram no mutes izrauts gaļas gabals. Tādos brīžos viņu sejas izteiksme ir burtiski izķēmota ar dusmām.
3. Viņi tēlo raudāšanu brīžos, kad uzskata, ka tas ir pareizi. Viņi lieto mutautiņus, lai nosusinātu asaras, kuru nemaz nav. To psiholoģijā sauc par performatīvo raudāšanu, kad asaras izmanto manipulācijai, iežēlināšanai, lai izrādītu līdzjušanu, kaut tās nemaz nav.
4. Daļai no viņiem sejā, pat tad, kad tā ir neitrāla, ir smīns, kurš ir tikai ar vienu, kreiso, mutes kaktiņu. Šāds smīns ir raksturīgs cilvēkiem, kam ir atšķirīga priekšējā smadzeņu daiva un amigdala, salīdzinot ar parasto cilvēku. Šis nav 100% drošs kritērijs, taču tam ir vērts pievērst uzmanību. Šo sauc par sejas asimetriju.