Ēna

Izrāde bija liels pārsteigums, jo notika tiešām mazā dzīvoklītī pagrabstāvā pašā Vecrīgas sirdī.

Sajūta, telpā ienākot, bija kā The Smiths dziesmā
"Take me out tonight
Where there's music and there's people
And they're young and alive"

jo visi bija priecīgi saspiedušies, istabā ap četrdesmit cilvēku.

Izrādes vadītāja apjautājās sanākušajiem, vai visiem ir silti un mājīgi. Aicināja ieliet sev tēju un paņemt cepumus.

Izrādes pamatā bija gruzīnu dziesminieka Bulata Okudžavas dziesmas, ko izpildīja soliste/izrādes vadītāja un ansamblis, kurš sastāvēja no ģitārista, čellista un akordeonistes.
Interesants elements izrādē bija tas, ka vadītāja no zāles izsauca skatītājus, lai tie izvēlas puzzles gabaliņu no puzzles, kurā bija attēlots pats Okudžava. Atbilstoši izvilktajam gabaliņam tika dziedātas dziesmas no kādas no tematiskajām grāmatām - par cilvēku, par mīlestību, par sievietēm, un vēl bija piecas citas grāmatas.

Pārāk aizrautīgas izrādes baudīšanas dēļ izrādes vadītāja arī mani izsauca uz skatuves. Sākumā lika izvēlēties numuru dziesmu grāmatai. Pēc tam izsauca otrreiz un lika nodziedāt kopā ar viņu vienu no Okudžavas dziesmām. Jāsaka godīgi, ka nebiju pārāk gatavs, taču citiem skatītājiem patika.

Okudžavas dziesmas man asociējās ar Džoniju Kešu. Viņi abi dzīvoja vienā laikā - no 1932. gada līdz gadsimta beigām.
Dziesmas un emocijas līdzīgas, tikai, saprotams, ka krievu mentalitāte ir atšķirīga no amerikāņu mentalitātes.

Lai arī mana krievu valodas prasme dažreiz bija par vāju, lai izsekotu ātriem dzejas rečitējumiem, kopumā man patika sirsnīgā atmosfēra, mazais "dzīvokļa izrādes" formāts.

Izrādei mīnusu bija maz - mikrofons apmēram divdesmit piecu kvadrātmetru telpai bija uzregulēts par skaļu. Par pašu Okudžavu bija dažas remarkas, to varēja būt daudz vairāk.

Gaišums, labsirdība un kopā sanākšanas prieks mājoja klausītāju sirdīs, tikai bija mazliet klātesoša sajūta, ka tiek dziedāts par kādiem aizgājušiem laikiem, kad šādu dziesminieku bija daudz vairāk, tos sauca par tautas māksliniekiem, tie bija lielā cieņā, taču tagad tos atceras vien šaurs loks entuziastu.

Sajūta kā latīņu dzejas vakarā. Varbūt tā šķita tikai man, jo es patiešām tajā laikā, kad Okudžava bija populārs, nedzīvoju.

Taču tieši tāpēc bija tik vērtīgi pabūt šajā atmosfērā un uzzināt.

Brīnums no teātra, brīnumu sezona ir sākusies!

"No heterosexual "Man" has a woman/women as a "Friend" . They only do it because they want something . Why a bloke would want to hang out with a chick hes not with and/or fucking is beyond me .

We have Zero in common, our brains function way differently, we have different interests, friend groups, employment, music taste ( Woman have The Worst taste in music) we typically eat different foods and the list goes on and On .

There's One thing they hang out with a woman for and that is they're Gay or they are waiting for that "Chance" and that is Beta behavior of Losers .

Throughout my Long life i have maybe met One chick that i could possibly hang out with for about an hr . If you're with a woman who hangs out with men.. there's a Problem.. especially if those men hanging with her are Your Friends . Run Away, Run far and dont look back ."

No video "The Reasons for Female vs. Male Infidelity Explained by Evolutionary Psychologist David Buss"

https://www.youtube.com/watch?v=0nTEfx44pws

No šī var izsecināt, ka man tipa nevajadzētu teikt, ka man 95% draugu ir sievietes. Daļai cilvēku tas izklausās Beta AF.

Taču es neesmu vīrietis. Ja es būtu, tad man būtu draugu vīriešu vairāk. Ja es salīdzinu sevi ar savu labāko draudzeni, tad mums

1) ir līdzigs ģērbšanās stils
2) līdzīgas intereses
3) es nēsāju viņas izgatavotās rotas
4) Mums ir kopīgas paziņas citas sievietes
5) Es labprāt izgatavotu rotas no sudraba, ja to būtu apguvis tehnikumā, tā kā darbu es arī varētu darīt līdzīgu kā viņa
6) ok, mūziku es klausos pavisam citu
7) ēdienu es ēdu tādu, kā normālai baletdejotājai vajadzētu, viņa nē. https://coveteur.com/2018/01/23/ballet-dancer-meals/

Ja salīdzina ar to vidusskolas čomu, kurš noteikti mani uzskata par draugu

1) ģērbjamies mēreni atšķirīgi
2) Viņa intereses, kas ir datortehnika un datorspēles, ļoti daļēji pārklājas, jo es nespēlēju šaušanas spēles nemaz. Es spēlēju stratēģijas un tās RPG, kur var
smuki apģērbt savu varoni
3) Viņa darbs IT servisā man ir pieņemams. Pats es arī laboju, uzstādu, ierīkoju dzelžus
4) Mums nav kopīgu paziņu vispār
5) Mūziku viņš klausās pavisam citu
6) Viņš dzer viskiju un ēd bifšteku, kamēr es aizvien ievēroju diētas

Principā tas, ka mēs mācijāmies vienā vidusskolā, abi strādājam IT (man gan kā haltūras) un spēlējam videospēles, pa šiem 20 gadiem mūs ir noturējis kontaktos

Otrs paziņa/vīrietis, ar ko komunicēju gandrīz katru nedēļu, ir arī IT speciālists. Viņš gan meditē tāpat kā es, lasa ezotērikas info.
Trešais paziņa/vīrietis, ar ko komunicēju apmēram reizi divās nedēļās, ir kristiešu priesteris. Viņš spēlē datorspēles un strādā paliatīvajā aprūpē.

Mani ši rudens pūliņi iedraudzēties ar vēl vīriešiem ir rezultējušies ar vēl vienu IT speciālistu, kurš strādā kiberdrošībā, un vienu lidostas darbinieku.

Mērķauditorija varētu būt straight-edge mākslinieki, taču tādus es šautriņu klubā neredzu pagaidām.

Noteikti uzskatu, ka cieņa + racionāli argumenti ir pietiekami, lai vīrietis spētu būt darba/paziņu vai pat draugu attiecībās ar sievieti, ja viņiem
ir pietiekami daudz kopīgu interešu. Vienkārši sākumā vajag skaidri nodefinēt, kāpēc abas puses neizskata iespējamu jebkādu eventuālu romantisku kontaktu, un pie šīm robežām
tad arī palikt. Protams, ir daudz vieglāk, ja abas puses ir laimīgi precējušās, un viņām pat ne prātā nenāk par to domāt.

No Krievijas ienāk ziņas, ka Ziemeļkorejas karavīri pirmo reizi dzīvē izbauda internetu un tāpēc arī nenormālus pornogrāfijas apjomus.

Tā. Pirmdien no rīta, nosūtījis tulkojumu, biju noskaņojies brīvdienai. Nesteidzīgi dzēru kafiju un vēroju novembra gaismas gleznu aiz loga.Pēc vairāku nedēļu intensīva darba, acu un prāta atpūtināšanas nolūkos, biju iecerējis garāku pastaigu ar suni un grāmatas lasīšanu (Viktara Marcinoviča romānu "Mova" Māras Poļakovas tulkojumā).


Tā nu vēlīnā rīta saulē sēdēju uz lieveņa un lasīju. Griezīgs automašīnas troksnis un skaļa popmūzika atmeta mani atpakaļ ikdienā. Izrādās, ka bez brīdinājuma (un tā ir bijis vēl citas reizes) ieradies mans brāļadēls. "Nu, ko tik skābs ģīmis tev tik labā laikā? Vakar atbraucu no Spānijas. Atvedu tev suvenīrus!" Atmetu ar roku un piebildu: "Šodien nav laika." Vismazāk jau šodien, vienīgajā atpūtas dienā, man vajadzīga viņa uzspēlēti jautrā vāvuļošana. Taču puisis neatkāpās un piedāvājās doties līdzi pastaigā ar suni pa Mežaparku. Lai nu tā būtu, varbūt tomēr nevajag tā norobežoties un reizēm der ieklausīties jaunākās paaudzes redzējumā par pasauli. Galu galā vairākas nedēļas esmu strādājis pie rakstāmgalda dziļā vientulībā, ilgu laiku neesmu sazinājies ne ar vienu cilvēku, ja neskaita ar māmiņu pārmītās ikdienas pieklājības frāzes.

Brāļa dēla stāstījums bija diezgan kolorīts. Tajā nebija nekādu kopētu frāžu no ceļvežiem, arī vietas zināja nosaukt konkrēti, nevis vienkārši apzīmējot - kaut kāds tur muzejs kaut kādā ielā. Muļķīgu joku arī bija mazāk, kā ierasts. Dzimtas mantojums tomēr liek sevi manīt. Pasmīkņāju pats par savu snobismu. Biju patīkami pārsteigts, ka man nav garlaicīgi. Te pēkšņi izdzirdēju valdonīgu, vilšanās pilnu sievietes balsi: "Nu liels paldies!" Pacēlu acis uz sportisko dāmu. "Es taču rādīju, lai ejat apkārt, kamēr filmēju!" Centos mazināt neveiklo situāciju un atvainojos, ka nepamanījām filmēšanu. Brāļa dēls iejaucās: "Ko atvainojies?" Tad pievērsās sievietei: "Kādā sakarā mums jābrien pa zāli, lai kundzei būtu ērtības? Vai ir saskaņots ar Rīgas domi, ka te nedrīkst staigāt filmēšanas laikā?" Sieviete kļuva nikna: "Nuja, uz sadarbību nav ko cerēt. Tādi jūs latvieši esat, pat saviem bērniem ēdiena vietā dosiet čūsku!" Līdzās esošais bērns vēl iesaucās: "Jūsu sunim būtu jāmācās krieviski, lai būtu gudrs!" Brāļa dēls noteica: "Stulbie vatņiki!" Jutos nelāgi par šādu pavērsienu. Vēlreiz atvainojos dāmai, novēlēju jauku filmēšanu un rosināju radinieku doties tālāk un vairs neturpināt dialogu. Nav nekādas vajadzības eskalēt jau tā saspīlēto situāciju. Lieki piebilst, ka šo asumu dēļ visa diena sabojāta. Acīmredzot, esmu traucēklis ne tikai elektriskajiem pārvietošanās līdzekļiem, kas brauc pa gājējiem paredzēto zonu, bet arī fotogrāfiem un filmētājiem. Brīva pastaiga iespējama tikai savas mājas pagalmā, lai gan varbūt arī mazākās radības neprot iebilst, ka traucēju.

Lasu grāmatu “21 lekcija 21. gadsimtam”. Latviešu tulkojumā, “Jumava”. Lai cik taupīgs izdevējs būtu Visockis, bet grāmatas sākumā bez tulkotājas Ingrīdas Kevišas ir norādīti arī atbildīgā redaktore Liene Soboļeva, zinātniskais redaktors Juris Lorencs un korektore Sandra Krēķe. Četri cilvēki saņēma, lai arī, iespējams, niecīgu, bet tomēr atalgojumu. Un tad tur ir, piemēram, lapaspuse, kur ir gan minētas da Vinči kaut kādas “Pēdējās vakariņas”, gan kaut kāda Hobesa dabiskais stāvoklis.

"Brands". Tā kā es vandījos pa pasauli, kad šī "Spēlmaņu naktij" daudz nominētā izrāde bija karsta aktualitāte, tad, iespējams, par šo visu jau publiski ir daudz kas izrunāts, bet nu no manis novēlotie pieci centi. Man izrāde kopumā nepatika. Arī manai meitai nē. Bet pēcgaršas pārdomas raisīja. Gan jau, ka Kairišs kaut kur vēl bez programmiņas bija vairāk paskaidrojis šābrīža aktualitāti destruktīvam maksimālismam, un to, ka tāda vairāk piemīt sievietēm, visitcamāk, prototipi ir divas organizācijas Latvijā – partija "Progresīvie" un pētnieciskās žurnālistikas centrs "Re:Baltica". Vai Langa uz izrādes iestudēšanas brīdi jau uzdarbojās? Nu no ideoloģiskā spektra otra gala varbūt viņa vēl ierakstās. Bet nu tas, protams, tāds trausls ledus, lai piedāvātu šādu interpretāciju un nenonāktu nil-konstantīnismā. Man liekas, ka Kairišam izdevās korekti. Bet, ja par iestudējuma kvalitāti kopuma, nu, bļaģ, tā dailīte! Kad Dzelzīša fogts saka "čigāni, jeb nu labi, romi", vienkārši vemt gribas. Un visu laiku galvenie aktieri tikai bļauj un šķobās, bļauj un šķobās. Kā jau dailīte to dara 100 gadu garumā, un neko netaisās mainīt.

šodien biju uz difterijas vakcīnu. to vēlējos izdarīt jau pagājušajā gadā pēc ziņām par no difterijas mirušu jaunu sievieti. man tas likās tik nelāgi - nomirt no kaites pret kuru ir vakcīna. māsiņa jautāja, kura roka vajadzīgāka, tajā nepotēs, jo pāris dienas var sāpēt. nezināju, ka vakcinējoties pret difteriju, savakcinē arī pret stingumkrampjiem. tagad droši varēšu griezt vēnas ar sarūsējušu žileti.

Sieviete - tribologs.

Šodien uz šaha nodarbību neviens neieradās.

It kā jau bija gaidāms, bet nu būtu forši, ja kādam
bērnam šahs šķistu svarīgāks par svētku svinēšanu.

Šodien atkal runājos ar augstskolas pasniedzēju par to, kā piesaistīt
sponsorus matemātikas atklātajai olimpiādei. Es tiešām ceru, ka
kāda no manām idejām nostrādās:

1) Jāmeklē starp to bērnu vecākiem, kuru bērni paši tajā olimpiādē piedalās
2) Jāmeklē nevis 2.5 mēnešus iepriekš, bet vismaz pusgadu iepriekš. Biznesā ir ceturkšņi un pusgads/gads grafiks uz priekšu
3) Jāmeklē caur paziņām, LV tā daudz kas aizvien notiek
4) Jāmeklē caur RV1Ģ absolventu salidojumu. Tā skaitās krutākā skola, kuras beidzēji mēdz būt lielu biznesu līdzīpašnieki.

Rīt piecas nodarbības, četras pēc kārtas. Augstskolā profesore saka, ka jau pēc 2 lekcijām augstākās matemātikas trešajā viņa sāk pielaist neuzmanības kļūdas.
Man, ja esmu labi izgulējies, sanāk ok, taču viņai tā ir augstākā matemātika, man tikai vidusskolas. Un viņa ir par ap 15 gadiem vecāka.

Es to rakstu drīzāk tāpēc, lai sev atgādinātu, ka, ja viņa regulāri saka, ka viņu vajag izlabot, tad man nav ko kaunēties, ja privātskolēnu
klātbūtnē kļūdos.

Novembrī būs silti, būs ļoti daudz darba, taču pirmais semestris ir jau pāri pusei. Turklāt, ja uzraksta pēdējo kd. kombinatorikā decembra vidū, tad decembra 3.nedēļā var dabūt
matemātiskās spēles, mums vismaz tā solīja.

Šautriņu mešanai laika paliek aizvien mazāk, jo es ļoti gribu kvalitatīvi noprezentēt par matemātikas filozofiju otrdien. Manai prezentācijai atvēlētas 15 minūtes.

Lasu daudz zinātnisku tekstu par to. Latvijā, varbūt, tikai Šuvajevs ir ko tajā jomā pētījis. Lai tur pētītu, it kā vajag vismaz divus grādus, vienu katrā nozarē, un tā ir reti kuram.

Man ir ievads filozofijā nokārtots vairākas reizes, turklāt vienu rudeni studēju filozofijas bakalaurā. Taču tā ontoloģija un epistemoloģija ir viena sarežģīta padarīšana.

Edit - Kārlis Podnieks, LU informātikas profesors, ir šo un to uzrakstījis.

bija mums, tātad, kolēģu jahtas izbrauciens pirmdien. bija baigi jauki un tā. mūsu offiss bija sarūpējis tikai alu no alko dzērieniem. mēs ar vienu kolēģi izdomājām paņemt savu vinčuku līdzi, jo alu negribējās. es nopirku 3 mazas (375 ml) pudelītes vīna - divas balta un vienu sarkana. sarkano atdevu priekšnieka sekretārei, balto mēs ar vienu citu kolēģi divatā izdzērām.
un tad vakardien satiku otrā mūsu viesnīcā (uz kuru trešdienās tikai braucu uz sapulcēm) vienu kolēģi, kurš nebija pasākumā. sasveicinamies un apmaināmies ar vispārpieņemto pieklājību. un tad seko - es tā dzirdēju, ka jums tur uz jahtas jautri gājis, tu esot trīs pudeles vīna izdzērusi!
njā. 3 pudeles pat tik rūdītam alkoholiķim kā man būtu krietni par daudz divu stundu pasākumā :D bet nu lai jau tauta runā, vai man žēl. es gan vēlāk paskaidroju, ka tilpums bija airplane-size. varbūt nevajadzēja

kolēģis ieveļas ofisā un skatās uz mani, kā spoku (haha, helovīni, ja?)
bet skatās uz mani tādā jautājuma-zīme-sejas-vietā manierē.
pēc dažām sekundēm un manu roku noplātīšanas žestā "wtf?!", viņš man jautā - tu esi te?!
es vēl vairāk apstulbu - jā, kā redzi. wtf?!
viņš (sāk pēkšņi smieties) - es tikko uz ielas garām braucu vienai mašīnai, gribēju uzgonkot un pīpināju, domāju, ka tā esi tu! :D
es - lol, nē, es jau pirms stundas te, ofisā, sēdēju.
viņš - nu, ok. es tad kādu citu blondīni uz izbrīna paņēmu :D