Ēna

Pēc pārslodzes lielveikala grāmatnīcā un ilgās slimības lapas, tēva sieva ierosināja stāties Kultūras koledžā bibliotekāros. Studijas ir vieglas, nav pilna laika. Kopš maija esmu sācis strādāt bibliotēkā uz pusslodzi. Daudz kas tur man nav saprotams, reizēm jūtos kā pa birokrātijas labirintiem klaiņojošs Kafkas tēls. Vai mani kā kukaini beigās ieslaucīs miskastē? Tomēr priecājos satikt cilvēkus, kuriem bibliotēka ir sapņu darbs un aicinājums. Par sevi nezinu, neesmu tik ekstraverts. Vadītāja teica, ka puiši bibliotekāri parasti esot ļoti labi novadpētnieki.

Darbā nepatīkams atgadījums. Bibliotēkā iezvēlās pašapmierināts vīrietis ar palielu alusvēriņu. Tobrīd kārtoju plauktā grāmatas. Pēc laika pienāca pie manis un noteica: "Tautu gan protat notrulināt, nekā jums te nav!" Izlikos, ka nedzirdu un turpināju darbu. "Es prasu, jaunais cilvēk, jums te tiešām tikai sēnalas?" "Kas jums tieši interesē? Var gadīties, ka klasika ir krātuvē. Kolēģe jums palīdzēs."

"Skatos, ka jums te ļoti nabadzīgs fonds. No Lāma jums laikam nekā te nav?"
"Kā lūdzu?"
"VISVALDIS LĀMS. L-Ā-M-S. Ir tāds dzirdēts?
"Ar ko viņš tik īpašs? Nezinu tādu!"
"He! Ko dāmīte vispār zina? Ko meklējat bibliotēkā, ja grāmatas nelasāt? Jums izglītība vispār ir?"
"Beidziet kliegt un apvainot bibliotekārīti!" dzirdēju iejaucamies kādu lasītāju.
"Pamuļku māja, ne bibliotēka! Pieļauju, ka pat lasīt nemākat! Kur vadītāja?" Vecis auroja pilnā rīklē.
"Es esmu vadītāja! Ejiet prom, citādi izsaukšu apsardzi. Ar savu bļaustīšanos citiem traucējat!"
"Iešu. Nav nekāda prieka ilgāk uzturēties pie cilvēkiem ar zemu IQ. Nākamreiz jums savas grāmatas atnesīšu, lai cilvēki arī ko normālu palasa, nevis tikai mūsdienu glancētos draņķus! Kā var tādi cilvēki strādāt bibliotēkā? Kur visi vecie sakarīgie darbinieki palikuši?"


Atviegloti uzelpoju, kad satrauktais vīrietis bija izgājis pa durvīm. Neciešu kliegšanu, tā mani satrauc un paralizē. jutos vainīgs, ka nevarēju palīdzēt kolēģei. Viņa nav latviete, varēja arī nezināt, nenojautu, ka viņa atbildēs tik augstprātīgi.

Bet tā pārdomas par rakstīšanu mūžībai. Kādu literatūru cilvēki atcerēsies pēc 100 gadiem? Un kādu literatūru nodos makulatūrā? Tāds skumjš konveijers.

Kā jau introverts cilvēks, nebiju sajūsmā, kad uzzināju par tēva sievas plānu viņam par godu sarīkot plašas dzimšanas dienas svinības. Viņas arguments: "Tagad, kad kovida ierobežojumi atcelti, beidzot visi varēs sanākt kopā un kārtīgi izpriecāties". Tēva dēļ piekritu Ingunas iecerei un palīdzēju uztaisīt nelielu viktorīnu par dažādām tēmām. Tas bija viegli salīdzinot ar to, ka būs jāiztur viesības. Parasti šādus pasākumus kaut kā pārciešu, nolienot malā un vērojot cilvēkus. Taču šoreiz pat tas nebija iespējams, jo tēva sieva bija izdomājusi programmu divu stundu garumā, kur visiem kaut kaut kas jādara. Viņas vārdiem runājot: "Lai ikviens viesis justos iesaistīts un gaidīts." No dažiem pasākumiem tomēr izdevās izvairīties, jo devos palīgā uz virtuvi. Nesot dzērienus, nopratu, ka sākusies viktorīna. Bija dzirdama skaļa kiķināšana pie jautājuma Kas ir Haklberijs Finns? Sāka birt atbildes. Aktieris! Nē, bet uz to pusi nedaudz ir! Mūziķis? Nu jau aukstāks. Kokteiļa nosaukums! Nē, nē. Saklausīju tēvu smejamies. Varbūt jahta? "Nu kamon, saņemamies, esam taču lieli gudrinieki!" tēvs centās uzmundrinat publiku. Tad kāds no bērniem nopūtās: "Laikam jau Marka Tvena grāmatas tēls." Bravo! Urrā! Beidzot pareizā atbilde. Interesanti, kāpēc pieaugušie nezināja, biju speciāli ielicis viņu paaudzes literatūru. Varbūt tiešām notiek tā, ka pieaugot, cilvēki pārstāj lasīt un visu aizmirst, jo jādomā par būtiskām lietām? Beigās pienāca klāt tēva sieva, izteica atzinību. "Labi pastrādāts. Bet nu par literatūru varēji nelikt un nemocīt viesus, tagad jau cilvēki klasiku nelasa, pats zini, cik grūti paturēt prātā tik daudz faktu. Tāds laikmets. Mūsu smadzenes nav domātas tik ātrai un liela daudzuma informācijas uzņemšanai. Bet nu bija labi, paldies tev." Jā, laba viela pārdomām. Biju viens no jaunākajiem tur, bet tajā brīdī sajutos tik vecmodīgs un neiederīgs. Bet šī sajūta nav sveša. Ceru, ka nākamgad tēvam būs mazas svinības, kurās sanāks citam ar citu normāli parunāties bez liekas uzspēlētības.

Biju uz Latvijas Literatūras gada balvas prozas lasījumiem. Rakstniece Laima Kota visus cienāja ar pašgatavotiem turku saldumiem, bahlavām. Iekšā bija zelts. Sākumā Gundega Repše negribēja lasīt sava darba fragmentu. Kad pasākums noslēdzās, vēlējās pierunāt Laimu Kotu, lai nebrauc prom un paliek Latvijā. Tur bija arī DJ Uldis Rudaks, taču mūzika neskanēja. Bija arī vīns, taču nedzēru. Anete teica, ka droši vien lētais paku vīns.

Biju domājis neiet ārā. No rīta klausījos Radio-1, nebija interesanti, pārslēdzu LKR, tur meitene eksaltētā balsī stāstīja par kustību IMG. Īsta mīlestība gaida, proti, par sexu pēc laulībām. Neinteresēju. Ieslēdzu radio-3. Skumīga mūzika, putenis aiz loga, palika drūmi, pārslēdzu Radio-1. Aivis Tomsons atbildēja klausītājiem, uzināju, ka dod pieci savākto naudu atdos reahbilitācijas ēkas atjaunošanai, nevis nometnēm vēža skartajiem. Bēdīgi. Cilvēki apmāniti. Kā krusta karā. Labi, ka neziedoju, jo man nebija naudas. Pēdējos piecus eiro negribēju dot. Tad atkal ieslēdzu LKR. Nepatika mūzika. Viduvēji hīti ar kristīgiem tekstiem angļu valodā. Ieslēdzu LKR televīziju un izvēlējos raidījumu par sahadži jogu. TT bija uziacinājis jogas kustības līderi. Kaut kāds idiotisms. Stulbums. Izslēdzu. Sēdēju klusumā. Tad gāju ārā.

Svētkos pie manis atnāca  daži draugi. Viena meitene strādā Sarkanajā krustā un joka pēc man kā Zsv. dāvanu bija atnesusi pārtikas paku, tur bija visādi sausie produkti. Pēc tam aizmirsu par paku, noliku virtuvē uz galda. Vakar ieradās tēva sieva paŗbaudīt, kāds izskatās dzīvoklis un, protams, ieraudzīja paku. Pēc viņas reakcijas es domāju, ka  viņa pakā atradusi beigtu žurku. Nolasīja garu lekciju, sākot ar Eiropas naudas izsaimniekošanu un nelietderīgu izmantošanu un nobeidzot ar bezkaunību, dīkdienību un absolūtu vienaldzību pret ekonomiski un politiski svarīgām lietām. Tad sekoja ieteikums paku aiznest pirmā  pensionāriem, kuri dzīvo pirmajā  stāvā, vismaz daļēji  paka būšot sasniegusi adresātus- vistrūcīgākās personas. Protams neaiznesu. Tas būtu muļķīgi.Šorīt atvēru cukura paku, jo cukurs bija beidzies.

Decembris.Piektdienas pēcpusdiena. Sniegs Rīgā sen nokusis. Tuvojas treša Advente. Eju cauri gājēju tunelim Gogoļa ielā. Tunelis pilns visādām drazām. Uz kāpņēm bariņš čigānu novēro garāmgājējus. Es eju ātri. Sagaidu autobusu. Braucu uz lidostu. Uz kādu brīdi došos atrast sniegu un darīt lietas, kuras sirdij tuvas. Sagaidu autobusu. Daudz brīvu vietu. Apsēžos un pie kājām nolieku lielo ceļasomu auz ritentiņiem. . Man pretm nostājās pensijas vecuma sieviete. Viņai rokās bez somas vairāki maisiņi. Var manīt, ka iepirkusies tirgū. Vienā maisiņā mazāks maisiņš, kurā redzama kaķu barība, egles zariņš vai vainags, apavu lāpstiņa. Sieviete nesēž', viņa savus pirkusmus sarindo uz autobusa sēdekļa. Brīvu vietu ir daudz. Man blakus apsēžas meitene, apmēram 7-9 gadi. Līdzās viņai stāv māte, arī viņai daudz iepirkumu, vairākas somas, kuras viņa novieto uz grīdas. Rucavas ielas pieturvietā vecā sieviete ar daudzajiem maisņiem taisās izkāpt. Viens maisiņš viņai izslīd no rokām, un pa autobusa grīdu sāk velties kartupeļi. Viņa neko nevar iesākt lietas labā, jo rokas pilnas ar citiem maisiņiem. Esmu iesprostots somu valnī, mana lielā ceļasoma, otras sievietes somas. Redzu, ka vienvietīgajā sēdeklī sēdoša dām noskatās, kā kartupeļi ripo pa auutobusa grīdu, jauns čalis nākamajā solā arī noskatās ar smīnu. Mazā meitene, kura man sēdēja līdzās pieceļas, autobsam strauji bremzējot, sasvārstās, māte pietur viņu aiz rokad, otrā rokā viņaai savas somas,reizē viņa arī palīdz pensionārei pacelt maisiņu, lai no tā neizbirtu pilnīgi visi kartupeļi,Viņas visas izkāpj pieturā ārā. Es sēžu un skaitu, cik kartupeļu palikuši autobusā. Saskaitu piecus. Ja pensionāre dzīvo viena, tās ir divas pusdienu reizes, varbūt mazāk. Tuvojas lidosta. Izkāpju. Tā ir cita pasaule, tur ir daudz cilvēku ar ceļasomām, visi steidzīgi, apņēmīgi, cerīgi.aurelijs33

Dienā, kad aizslēdzu savu profilu draugos.lv, aiz mani aizvērās stulbuma vārti

Nebiju ievērojis faktu, ka līdz ar neierobežoto sarunu pieslēgumiem Latvijas mobilo tālruņu tīklos, cilvēki vairāk sākuši runāt pa saviem telefoniem, turklāt arī vietās, kur it kā labais tonis liedz pļāpāt, ilgi preparējot privātās dzīves sīkumus.
Nesen braucu autobusā no Smiltenes uz Rīgu. Apmēram aiz Raunas pagrieziena iekāpa vecs vīrs, apmēram mana vectēva gados, atsēdās sēdeklī un tūlīt pat pielika savu veco Nokia pie auss. Viņam bija problēmas ar dzirdi,viņš runāja ļoti skaļi, apcerēja savu braucienu uz slimnīcu, sagatavotās aploksnītes un citus niekus. Viņš mani traucēja, tāpēc uzliku austiņas un klausījos mūziku. Tuvojoties Rīgai, apmēram pie Garkalnes, atslēdzos no mūzikas, brīnums, vecais onkulis vēl runāja par to pašu slimnīcas tēmu,tad beidzot iestājās klusums, laikam baterijas nosēdās.
Aizvakar braucu ar vilcienu līdz Saulkrastiem. Aiz manis sēdošais pusmūža vīrietis norunāja pa telefonu, braucot visu ceļa posmu.Tikai tas mani netraucēja, viņš runāja klusā balsī, pamatā tikai ņurdēja " mhmm.." Galvenais stāstītājs vai stāstītāja bija otrā galā.
Vakardienas gadījums bija šīs tēmas vērts, lai par to rakstītu. Braucu uz Liepāju. Autobuss pārpilns, visas sēdvietas aizņemtas. Sēdēju aiz sievietes, apmēram manas mammas vecumā. Arī viņa jau autoostā esot, iesāka itin naski čalot , runāja visādus sīkumus,kāds laiks Rīgā, kāds Saldū, kā ar dārza darbiem, kāda ogu raža utt...Mani šīs sievietes tērgāšana netraucēja, runāja klusi, es vispār neklausījos, apmēram tā, kā no krāna plūst ūdens, nenozīmīga čaloņa.
Pēkšņi noskanēja saērcināta vīrieša balss."
"Vai ilgi vēl te pļerkstēsiet?"
Paskatījos autobusa laikrādī. Bija pagājušas !5 minūtes, kopš atstājām autoostu.
Sieviete tūlīt sarunu beidza. Pēc brīža viņas telefons atkal iezvanījās, viņa biklā balsī atsaucās:'Tagad nevaru, esmu autobusā, kad būšu mājās, tev piezvanīšu".
Es nesaprotu vienu. Kāpēc viņa tā nobijās. Vai ir iebaidīta?
Un vecis, kurš uzbļāva? Neizgulējies? Varbūt slims?
Tomēr labāk bija tad, kad mobilo telefonu sarunas bija ar limitu un par maksu.

Pirms ilgāka laika noskatījos filmu Spožā zvaigzne par britu dzejnieku Džonu Kītu.

Džons Kītss ( John Keats); dzimis1795. gada 31. oktobrī miris1821. gada23. februārī) Tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem britu romantisma literatūras pārstāvjiem, lai arī viņa darbus sāka publicēt vienīgi četrus gadus pirms nāves.

Gribēju izrakstīties s no draugiem.lv, kaitināja dzīve istabā, kur logiem priekšā nav aizkaru, kur katrs var lūrēt un sekot manām gaitām,ielogošanās un izlogošanās laikiem, aktivitātēm, darbībai domubiedru grupās, kur lielākoties notiek spamošana vai tukšvārdīga gvelšana..;)Nebijis interneta, nebūtu zinājis, cik gan cilvēki ir aprobežoti un naivi;D
Pārdomāju. Izrakstīju savu otro ES.

Es zinu, ko nozīmē "KNIKSIS" ( vajadzētu latviskot šo vārdu).
Tā dara mazas meitenes, kad saņem dāvanu un pateicas. . Gribējās tikai sabiedrības viedokli, kaut sabiedrība šai grupā ir neliela, 68 ļaudis. Pieļauju varbūtību, ka runās par šo tēmu apmēram 10 aktivīsti. nekas. Pētījumam pietiks
Vai arī lielas meitenes drīkst darīt kniksi??

Nesen ievēroju zem vienas profila bildes uzrakstu
"lielas meitenes kniksi netaisa".
.
Tas ir konstatējums.
Apmēram tā, ja es būtu uzrakstījis.
PIeauguši vīrieši nečurā podiņā.
Lapsenes ziemā nelido.
Pajautāju sieviete, kāpēc tāds uzraksts.

Viņa atbildēja, ka atsevišķos gadījumos kniksi taisot arī pieaugušas sievietes un tas izskatoties stulbi.
Un "kniksis" ir domāts kā sinonīms- pieļaut visādas pašcieņu pazemojošas lietas, ieskaitot skriešanu pakaļ vīriešiem un teikšanu "jā" un "protams, mīļais", kaut arī tas ir sievietes būtībai nepieņemami. ..

Vai tas tā ir, sievietes?????

Pēdējā galerijā "VIentulība" mani paraksti zem bildēm ir no Čaka dzejas. Nepierakstīju klāt, domājot, ka cilvēki sapratīs, jo lasa dzeju. Pats gribu tālu projām tikt: 2. Es visu lūpās manu Vienu īgnu smīnēšanu. 3. Kur miglas elpā lauki gaist, 4. Viens iešu es bez stājas. 5. Grib ceļu manas kājas Kā suni sev pa priekšu laist, 6. Līdz atrastas būs mājas, 7. Kur klusums pāri klājas. 8. Tur palikšu es sevī viens Līdz galam visu mūžu. 9. Kad mieru reiz sev gūšu, 10. Kā trakā svelmē kaltis siens 11. Tik tīrs un viegls būšu, 12. Pilns smaržu un pilns žūžu.

es katru rītu izeju no mājām vienā un tajā pašā laikā. Es eju uz darbu pa vienām un tām pašam pašam ielām, nemainot virzienu, nevadoties pēc straujiem impulsiem manos domu izvirdumos..
Varētu justies gluži kā Imanuels Kants, pēc kura gaitām vadoties., Kēnigsbergas iedzīvotāji regulēja savus pulksteņus. TIkai es zinu citu , to, ko Kants nezināja. To, ka manā pilsētā ir jūra.
No Bolderājas līdz jūrai var aiziet pat kājām, nekur nav jābrauc. Tikai jāaizbrauc ar 3 autobusu līdz galapunktam. Tas ir tāls brauciens. labāk tad iesēsties vilcienā un braukt uz Vecāķiem.
Rīt mani plāni mainīsies. Es neiešu uz darbu. Es neiešu arī uz skolu.
Es braukšu uz vietu, kur sen neesmu bijusi
Bet, kur es braukšu, to es jums neteikšu;))

Atkarība

Stāsts par atkarību, kurā izmantoju personīgās piezīmes, rakstītas laika posmā 2006-2010. Gads.
Kas ir mainījies? Es tagad jūtos brīvs, jo esmu pārstājis domāt par savām atkarībām, bet gan palīdzu citiem cilvēkiem tās pārvarēt. Negribu būt cēlais varonis, rakstot, ka dodot gūtais neatņemams, tomēr bildīšu labi zinām Raiņa frāzi no izrādes „Jāzeps un viņa brāļi” Ja gribi pilnīgs būt un sevi liels,
Tad neprasi, lai dod par darbu algu,
Par jūtām baudu un par sāpēm veldzi.”

„man tikpat kā nav draugu.
tik tuvu, lai uzticētos.
bijušie studiju biedri nav draugi.
tagadējie vēl nav iepazīti.
zem debess viesuļa
es spēlējos
ar kristāla sfērām balsis no mākoņiem/
leona brieža tulkojums.
interesanti”./ 2007/

„Atkarība ir visbīstamākais sindroms
Domāju, vai atkarība no vielām ir bīstamāka nekā atkarība no cilvēka??
Varbūt es arī kļūtu no kāda, kādas atkarīgs, ja līdzās nebūt ģimenes piemērs, kurš manī iznīcināja pieķeršanās sindromu jebkam (lietai, priekšmetam, notikumam, cilvēkam, parādībai,,,)
esmu cilvēks bez imunitātes izjust .
Es izjūtu, protams, bet visu daru piesardzīgi, lai netuvinātos itin nekam.
Lietām vispār nav vērts pieķerties. Tās ir tik bezpersoniskas tās var piederēt jebkuram. Var iegūt jebkuru lietu...
Cilvēkiem? Nezinu-vajag vai nevajag pieķerties...Varbūt tas sanāk pats no sevis, ja sajūti radniecīgu dvēseli. Bet viens gan-ir drausmīgi sāpīgi, ja esi pielaidis otru pārāk tuvu un tad sanāk šķirties... Gribas paturēt, bet nav iespējams.
es vairs nepieķeros lietām/
kādreiz man patika lietu pasaule.
kādreiz ļoti labi jutos savā mājā, kur aiz sienām nedzird kaimiņu trokšņus.
Māju pārdeva.”/2008/

Varbūt daudzi nesaprot to, ka cilvēks ātrāk var sajukt prātā nevis tad, kad esi viens, bet gan tad , kad viņam nav iespējas pabūt vienam...??
Gadi neko nemainīja manā dzīvē, nespēju iekārtot savu domāšanu savādāk, es tikos ar cilvēkiem, runājos, sarakstījos, mēģināju spēlēt virtuālas pieķeršanās spēles, bet viss beidzās ātri, es sapratu, ka tas viss ir nereāli, esmu izdomājis gan sevi, gan pretspēlētājus, viņi nav tie, kuriem uzticos, es savukārt neesmu tas, kurš raksta, esmu it kā cilvēks, kura nav vispār, kurš rīkojas pretēji loģikai. ES vairakkārt dzēsu savu profilu draugos, elvē, jo viss man šķita muļķīgi un stulbi.

„es bēgu no mīlestības.
izvairos.
es skatos mirkļos, kuri slīd man garām.
man ir viena draudzene, bet es negribu viņu paturēt sirdī.
lai viņa dzīvo savā būrī, es savējā.
tuvoties, tas ir sevi pazaudēt.
vilties, būs sāpīgi, es gribu paturēt sev, bet zinu, ka nekad to nevarēšu.
katrs mēs esam pats par sevi.
es negribu kļūt atkarīgs, līdzatkarīgs.
mana mamma bija atkarīga no mana tēva un ielika to būrī. savā mīlestības būrī un vairākām istabām, bērniem, baznīcu, no kurienes viņš netika ārā.
visa viņas dzīve bija mans tēvs.
kad viņš izlauzās no būra, mammas vairs nebija. viņa dzīvoja, bet tā nebija dzīve, tikai eksistēšana.
es tad aizbraucu uz Rīgu pie tēva”
/2009/
2010 gada pavasaris un vasara bija notikumiem pārpilns gads, man bija vairākas draudzenes, dažreiz pat vienlaicīgi divas, tas uzjautrināja, iekļuvu turīgu ļaužu apritē, lai neteiktu vairāk, iepazinu tur valdošos noteikumus un iekļāvos viņu spēlēs. Bet tas mani neapmierināja. Aktīvi veidoju savu internetdzīvi, rakstīju sviesta cibā, draugos blogus rakstīju, domubiedru klubos rakstīju, atvēru savu pasauli dažiem cilvēkiem, bet tad sapratu, tas ir pārlieku bīstami un nedroši, mēs atrodamies vienvietīgā laiviņš, ļoti dziļos ūdeņos, peldēt mēs neprotam, glābšanas riņķu mums nav, laivā ir vieta tikai vienai personai, patlaban jūra ir mierīga, bet rudeņos mēdz trakot...kas notiks??Negribas noslīkt, bet dzīvot. Atkal aiziešana no draugiem elvē, dzīvošana kādu laiku zem cita vārda.
Humoram, - mazs dialogs no tā gada notikumiem
„Draugos elvē draudzības uzaicinājums.
it kā Caca.
Lūk, sarunas atšifrējums.
ielūguma no cacas rakstīts tā ;
may be, ja esi brīvs, atraksti
es may be neesmu brīvs.
esmu sasiets vazās)
un mani apsargā velns ar 9 mācekļiem;
tiesamm neesi brivss??
cilvēks nekad nav brīvs. brīvība būs citā realitātē, tur, kur mēs vēl neesam bijuši)
nu bet tev draudzene ir??
man ir pazīstamas ļoti daudz meitenes, cita par citu smukākas)gan cacas, gan lauku meitenes, gan gudras filosofes)
Bet tev draudzene iir???
kas ir draudzene??
man nav naudas draudzenei:
nu meitene ar kuru tu saraksties sms visu laiku, ar kuru guli, bucojies utt...
es sarakstos ar vienu meitenei jau 2 gadus
es guļu viens)
bučojos es ar daudzām)
atbildes nebija.”/2010/

Mans draugs.
Mans zemūdens lauks.
Mans rododendra augs,
un viszinošs padomnieks,
kas sauks, kad jāiet vai nē, vienmēr kad dzirdu šo Pr.V dziesmu iekrītu tādā kā nelielā depreseijā, jo zinu, nav reāli..Līdz brīdim, kad izrādījās, ir gan. Reāli ir dot, neprasot pretim, kas man būs, palīdzēt cilvēkiem, no kuriem citi baidās, ir novērsušies , tas daļēji ir gluži vai brīvprātīgais darbs, atalgojums ir niecīgs, bet tas nav galvenais, galevenais ir brīvības izjūta...

Vai gribi ar mani doties nelielā ceļojumā uz Nekurienes zemi?? Mēs tur būsim tikai divi vien. Tā būs vakarējā diena, pasaule turpinās dzīvot šodienā, viss notiks, tikai mēs ar tevi divi vien izkrituši no aprites, vakardienā....ielaid mani savā dārzā, es Tev atļaušu ieiet savas mājas bēniņos, kur viss noputējis un glabājas nederīgi krāmi; tu varēsi pasēdēt vectēva pītajā krēslā, ieelpot drēgno smaržu un pasapņot kopā ar mani..tu savukārt parādīsi man vasaras terasi mājas kreisajā pusē, kur tu novakarēs parasti dzer tēju...bet es Tev parādīšu savu jumtistabiņu, kurā glabājas mani papīra lidmodeļi, kuri nekad nepacelsies debesīs...nebaidies..neuztraucies, tas viss notiks lēnām, vienas dienas laikā, kura mums atvēlēta, viss izdosies...tu man parādīsi savu sapņu istabiņu, kurā spēlē flautu, parādīsi man enģeļa figūriņu viesistabā, nē, ne engeļa, labāk dēmona, kurš mums atdos visu, ko vien gribēsim... rozā pīlādžu zars ir tavā vāzē, tas sniedzas pat līdz Madridei... tad mēs kāpsim kalnos, barosim zvirbuļus, es būšu Tavs Kalafs, tu princese Turandota..,,Tu būsi Sniega karaliene, nē, Saulcerīte stikla kalnā, es Antiņš..viss, vilciens jau iebraucis šodienā, vispirms izkāpsi tu, tad vilciens mani aizvedīs līdz Rīgai, es izkāpšu centrālajā stacijā un došos uz savām mājām...

Ne mans vērtējums, bet gan noklausīts TV pārraidē.
1. Ar roku rakstītas vēstules

vēstules raksta sms veidā, e-pasti utt..
nav nākotnes
2. Atklātnītes
pastāv doma, ka neizzudīs, iestādēs sekretāres ap gadu miju tiekot ieraktas kartiņu kalnos)
3. Fotogrāfijas
vairums cilvēkiem tās pastāv tikai digitālā veidā, vairāk fotografē, mazāk skatās..
4. Audio kasetes
izmirstoša vērtība, pastāvēs kā kolekcija, līdzīgi skaņuplatēm..
5. DVD
tam nepiekrīt, 3 D kino neiekaros skatītāju tik ļoti, lai piemirstu par DVD.
6.. Taksofoni
aizvien retāk tiek izmantoti, jo visiem ir mobilie sakaru līdzekļi..
7. grāmatas
e-grāmatas ērtāk un ātrāk lasīt, arī materiālā ziņā izdevīgāk..
8. BIkšu pogas
par tām sen aizmirsts, varbūt vienīgi vectētiņiem tādas ir.
9. Reāli draugi
būs tikai virtuālie draugi, virtuālie sakari, virtuāla mīlestība;D

10 vairs neatceros, varbūt var papildināt??

Veselu mūžību nebiju tur bijis, pirms Ziemassvētkiem reiz cauri tirdziņam izgāju, tagad būdiņu konstrukcijas novāktas, laukums pelēkā sniega ēnā vientulīgs un tukšs. Pie radiomājas pavecs muzikants spēlēja flautu, to pašu veco, labo Elvisa gabalu, kuru jau piemirsts biju paspējis.
LOve me tender, love me sweet...

Esmu domaaajis par faktu, kas ir kultuuuras naacija.
Biju iebraucis Rigaa, gramatnicaa visaadi drankji topaa, saakot ar LATO lapsas murgiem un sievieshu romaaniem. Kultuuras krize neizbeegama.

Bet vai cilveeki lasa nopietnas gramatas latviski, saka neesot veerts tulkot, taapat valodas nezinot..

Laiks ir karsts un cilvēki masveidā brauc uz jūrmalu dzesēties. Elektriskie vilcieni ir pārpildīti. es tajos nebraucu. Dažas reizes pa veloceliņu aizminos līdz Lielupei, tur nedaudz mazāk cilvēku.
Jūrā, pareizāk sakot līcī, ūdens silts kā elektriskā tējkannā būtu sasildīts. Turklāt netīrs. vai nu ļaušu masas piečurā to, vai arī ūdensaugiem sācies ziedēšanas process.
Jūrā peldējās ģimene, tēvs, māte un apmēram 5-6 gadus vecs bērns. Bērns bija uzlikts uz peldriņķa. Vecāki bērnu bija iestūmuši 2 sēklī, kur bērnam ūdens noteikti sniedzās pāri galvai. Bērns nelabā nalsī ķērca. M\atte meirināja, vīrietis klusēja, pēc komentāra: Genadijs arī ir tepat blakus.", sapratu, ka tas ir mātes vīrietis,nevis tēvs.
Bērns kliedz tālāk. Māte neizturēja: "Što arjoš, kak jebanutaja
Bērns kliedza tālāk.
LAtviskoju to vārdu, bet nekas sakarīgs nesanāca.

manuprāt latvietes tā nerunā.
Arī krievietes nebiju līdz šim tā dzirdējis. varbūt kādas blozgas autoostas tunelī tā runā. Bet māte ar bērnu, vai tas nav jocīgi??

Atpūta beigusies. Visam reiz pienāk beigas. nekas nav mūžīgs. Karstums turpinās, Centrā ielas it kā nosiltinātas, asfalts sakarsis, dzīvoklī vēl kaut cik ciešami, veci mūri saglabājuši vēsumu. Mans logs ziemeļu pusē. skats uz pagalmu. un pretējās 6 stāvenes logiem, kuri atvērti pusvirus, dažs līdz galam. Pagalms kā izmiris. soliņš, kur parastati sēž un kūko tantes- tukšs. Nāk sieviete ar lieliem iepirkumu maisim, uz kuriem rakstīts maxima. sānos iespiedusi vēl tualetes papīra 2 iepakojumus. Seja nosvīdusi. Acīmredzot nākusi tepat no ģetrūdes ielas maximas. klausos mūziku un dzeru aukstu everestu ar ledu.