Ēna

Kā jau introverts cilvēks, nebiju sajūsmā, kad uzzināju par tēva sievas plānu viņam par godu sarīkot plašas dzimšanas dienas svinības. Viņas arguments: "Tagad, kad kovida ierobežojumi atcelti, beidzot visi varēs sanākt kopā un kārtīgi izpriecāties". Tēva dēļ piekritu Ingunas iecerei un palīdzēju uztaisīt nelielu viktorīnu par dažādām tēmām. Tas bija viegli salīdzinot ar to, ka būs jāiztur viesības. Parasti šādus pasākumus kaut kā pārciešu, nolienot malā un vērojot cilvēkus. Taču šoreiz pat tas nebija iespējams, jo tēva sieva bija izdomājusi programmu divu stundu garumā, kur visiem kaut kaut kas jādara. Viņas vārdiem runājot: "Lai ikviens viesis justos iesaistīts un gaidīts." No dažiem pasākumiem tomēr izdevās izvairīties, jo devos palīgā uz virtuvi. Nesot dzērienus, nopratu, ka sākusies viktorīna. Bija dzirdama skaļa kiķināšana pie jautājuma Kas ir Haklberijs Finns? Sāka birt atbildes. Aktieris! Nē, bet uz to pusi nedaudz ir! Mūziķis? Nu jau aukstāks. Kokteiļa nosaukums! Nē, nē. Saklausīju tēvu smejamies. Varbūt jahta? "Nu kamon, saņemamies, esam taču lieli gudrinieki!" tēvs centās uzmundrinat publiku. Tad kāds no bērniem nopūtās: "Laikam jau Marka Tvena grāmatas tēls." Bravo! Urrā! Beidzot pareizā atbilde. Interesanti, kāpēc pieaugušie nezināja, biju speciāli ielicis viņu paaudzes literatūru. Varbūt tiešām notiek tā, ka pieaugot, cilvēki pārstāj lasīt un visu aizmirst, jo jādomā par būtiskām lietām? Beigās pienāca klāt tēva sieva, izteica atzinību. "Labi pastrādāts. Bet nu par literatūru varēji nelikt un nemocīt viesus, tagad jau cilvēki klasiku nelasa, pats zini, cik grūti paturēt prātā tik daudz faktu. Tāds laikmets. Mūsu smadzenes nav domātas tik ātrai un liela daudzuma informācijas uzņemšanai. Bet nu bija labi, paldies tev." Jā, laba viela pārdomām. Biju viens no jaunākajiem tur, bet tajā brīdī sajutos tik vecmodīgs un neiederīgs. Bet šī sajūta nav sveša. Ceru, ka nākamgad tēvam būs mazas svinības, kurās sanāks citam ar citu normāli parunāties bez liekas uzspēlētības.