atkarība
Posted on 2011.03.19 at 19:29
Atkarība
Stāsts par atkarību, kurā izmantoju personīgās piezīmes, rakstītas laika posmā 2006-2010. Gads.
Kas ir mainījies? Es tagad jūtos brīvs, jo esmu pārstājis domāt par savām atkarībām, bet gan palīdzu citiem cilvēkiem tās pārvarēt. Negribu būt cēlais varonis, rakstot, ka dodot gūtais neatņemams, tomēr bildīšu labi zinām Raiņa frāzi no izrādes „Jāzeps un viņa brāļi” Ja gribi pilnīgs būt un sevi liels,
Tad neprasi, lai dod par darbu algu,
Par jūtām baudu un par sāpēm veldzi.”
„man tikpat kā nav draugu.
tik tuvu, lai uzticētos.
bijušie studiju biedri nav draugi.
tagadējie vēl nav iepazīti.
zem debess viesuļa
es spēlējos
ar kristāla sfērām balsis no mākoņiem/
leona brieža tulkojums.
interesanti”./ 2007/
„Atkarība ir visbīstamākais sindroms
Domāju, vai atkarība no vielām ir bīstamāka nekā atkarība no cilvēka??
Varbūt es arī kļūtu no kāda, kādas atkarīgs, ja līdzās nebūt ģimenes piemērs, kurš manī iznīcināja pieķeršanās sindromu jebkam (lietai, priekšmetam, notikumam, cilvēkam, parādībai,,,)
esmu cilvēks bez imunitātes izjust .
Es izjūtu, protams, bet visu daru piesardzīgi, lai netuvinātos itin nekam.
Lietām vispār nav vērts pieķerties. Tās ir tik bezpersoniskas tās var piederēt jebkuram. Var iegūt jebkuru lietu...
Cilvēkiem? Nezinu-vajag vai nevajag pieķerties...Varbūt tas sanāk pats no sevis, ja sajūti radniecīgu dvēseli. Bet viens gan-ir drausmīgi sāpīgi, ja esi pielaidis otru pārāk tuvu un tad sanāk šķirties... Gribas paturēt, bet nav iespējams.
es vairs nepieķeros lietām/
kādreiz man patika lietu pasaule.
kādreiz ļoti labi jutos savā mājā, kur aiz sienām nedzird kaimiņu trokšņus.
Māju pārdeva.”/2008/
Varbūt daudzi nesaprot to, ka cilvēks ātrāk var sajukt prātā nevis tad, kad esi viens, bet gan tad , kad viņam nav iespējas pabūt vienam...??
Gadi neko nemainīja manā dzīvē, nespēju iekārtot savu domāšanu savādāk, es tikos ar cilvēkiem, runājos, sarakstījos, mēģināju spēlēt virtuālas pieķeršanās spēles, bet viss beidzās ātri, es sapratu, ka tas viss ir nereāli, esmu izdomājis gan sevi, gan pretspēlētājus, viņi nav tie, kuriem uzticos, es savukārt neesmu tas, kurš raksta, esmu it kā cilvēks, kura nav vispār, kurš rīkojas pretēji loģikai. ES vairakkārt dzēsu savu profilu draugos, elvē, jo viss man šķita muļķīgi un stulbi.
„es bēgu no mīlestības.
izvairos.
es skatos mirkļos, kuri slīd man garām.
man ir viena draudzene, bet es negribu viņu paturēt sirdī.
lai viņa dzīvo savā būrī, es savējā.
tuvoties, tas ir sevi pazaudēt.
vilties, būs sāpīgi, es gribu paturēt sev, bet zinu, ka nekad to nevarēšu.
katrs mēs esam pats par sevi.
es negribu kļūt atkarīgs, līdzatkarīgs.
mana mamma bija atkarīga no mana tēva un ielika to būrī. savā mīlestības būrī un vairākām istabām, bērniem, baznīcu, no kurienes viņš netika ārā.
visa viņas dzīve bija mans tēvs.
kad viņš izlauzās no būra, mammas vairs nebija. viņa dzīvoja, bet tā nebija dzīve, tikai eksistēšana.
es tad aizbraucu uz Rīgu pie tēva”
/2009/
2010 gada pavasaris un vasara bija notikumiem pārpilns gads, man bija vairākas draudzenes, dažreiz pat vienlaicīgi divas, tas uzjautrināja, iekļuvu turīgu ļaužu apritē, lai neteiktu vairāk, iepazinu tur valdošos noteikumus un iekļāvos viņu spēlēs. Bet tas mani neapmierināja. Aktīvi veidoju savu internetdzīvi, rakstīju sviesta cibā, draugos blogus rakstīju, domubiedru klubos rakstīju, atvēru savu pasauli dažiem cilvēkiem, bet tad sapratu, tas ir pārlieku bīstami un nedroši, mēs atrodamies vienvietīgā laiviņš, ļoti dziļos ūdeņos, peldēt mēs neprotam, glābšanas riņķu mums nav, laivā ir vieta tikai vienai personai, patlaban jūra ir mierīga, bet rudeņos mēdz trakot...kas notiks??Negribas noslīkt, bet dzīvot. Atkal aiziešana no draugiem elvē, dzīvošana kādu laiku zem cita vārda.
Humoram, - mazs dialogs no tā gada notikumiem
„Draugos elvē draudzības uzaicinājums.
it kā Caca.
Lūk, sarunas atšifrējums.
ielūguma no cacas rakstīts tā ;
may be, ja esi brīvs, atraksti
es may be neesmu brīvs.
esmu sasiets vazās)
un mani apsargā velns ar 9 mācekļiem;
tiesamm neesi brivss??
cilvēks nekad nav brīvs. brīvība būs citā realitātē, tur, kur mēs vēl neesam bijuši)
nu bet tev draudzene ir??
man ir pazīstamas ļoti daudz meitenes, cita par citu smukākas)gan cacas, gan lauku meitenes, gan gudras filosofes)
Bet tev draudzene iir???
kas ir draudzene??
man nav naudas draudzenei:
nu meitene ar kuru tu saraksties sms visu laiku, ar kuru guli, bucojies utt...
es sarakstos ar vienu meitenei jau 2 gadus
es guļu viens)
bučojos es ar daudzām)
atbildes nebija.”/2010/
Mans draugs.
Mans zemūdens lauks.
Mans rododendra augs,
un viszinošs padomnieks,
kas sauks, kad jāiet vai nē, vienmēr kad dzirdu šo Pr.V dziesmu iekrītu tādā kā nelielā depreseijā, jo zinu, nav reāli..Līdz brīdim, kad izrādījās, ir gan. Reāli ir dot, neprasot pretim, kas man būs, palīdzēt cilvēkiem, no kuriem citi baidās, ir novērsušies , tas daļēji ir gluži vai brīvprātīgais darbs, atalgojums ir niecīgs, bet tas nav galvenais, galevenais ir brīvības izjūta...
Stāsts par atkarību, kurā izmantoju personīgās piezīmes, rakstītas laika posmā 2006-2010. Gads.
Kas ir mainījies? Es tagad jūtos brīvs, jo esmu pārstājis domāt par savām atkarībām, bet gan palīdzu citiem cilvēkiem tās pārvarēt. Negribu būt cēlais varonis, rakstot, ka dodot gūtais neatņemams, tomēr bildīšu labi zinām Raiņa frāzi no izrādes „Jāzeps un viņa brāļi” Ja gribi pilnīgs būt un sevi liels,
Tad neprasi, lai dod par darbu algu,
Par jūtām baudu un par sāpēm veldzi.”
„man tikpat kā nav draugu.
tik tuvu, lai uzticētos.
bijušie studiju biedri nav draugi.
tagadējie vēl nav iepazīti.
zem debess viesuļa
es spēlējos
ar kristāla sfērām balsis no mākoņiem/
leona brieža tulkojums.
interesanti”./ 2007/
„Atkarība ir visbīstamākais sindroms
Domāju, vai atkarība no vielām ir bīstamāka nekā atkarība no cilvēka??
Varbūt es arī kļūtu no kāda, kādas atkarīgs, ja līdzās nebūt ģimenes piemērs, kurš manī iznīcināja pieķeršanās sindromu jebkam (lietai, priekšmetam, notikumam, cilvēkam, parādībai,,,)
esmu cilvēks bez imunitātes izjust .
Es izjūtu, protams, bet visu daru piesardzīgi, lai netuvinātos itin nekam.
Lietām vispār nav vērts pieķerties. Tās ir tik bezpersoniskas tās var piederēt jebkuram. Var iegūt jebkuru lietu...
Cilvēkiem? Nezinu-vajag vai nevajag pieķerties...Varbūt tas sanāk pats no sevis, ja sajūti radniecīgu dvēseli. Bet viens gan-ir drausmīgi sāpīgi, ja esi pielaidis otru pārāk tuvu un tad sanāk šķirties... Gribas paturēt, bet nav iespējams.
es vairs nepieķeros lietām/
kādreiz man patika lietu pasaule.
kādreiz ļoti labi jutos savā mājā, kur aiz sienām nedzird kaimiņu trokšņus.
Māju pārdeva.”/2008/
Varbūt daudzi nesaprot to, ka cilvēks ātrāk var sajukt prātā nevis tad, kad esi viens, bet gan tad , kad viņam nav iespējas pabūt vienam...??
Gadi neko nemainīja manā dzīvē, nespēju iekārtot savu domāšanu savādāk, es tikos ar cilvēkiem, runājos, sarakstījos, mēģināju spēlēt virtuālas pieķeršanās spēles, bet viss beidzās ātri, es sapratu, ka tas viss ir nereāli, esmu izdomājis gan sevi, gan pretspēlētājus, viņi nav tie, kuriem uzticos, es savukārt neesmu tas, kurš raksta, esmu it kā cilvēks, kura nav vispār, kurš rīkojas pretēji loģikai. ES vairakkārt dzēsu savu profilu draugos, elvē, jo viss man šķita muļķīgi un stulbi.
„es bēgu no mīlestības.
izvairos.
es skatos mirkļos, kuri slīd man garām.
man ir viena draudzene, bet es negribu viņu paturēt sirdī.
lai viņa dzīvo savā būrī, es savējā.
tuvoties, tas ir sevi pazaudēt.
vilties, būs sāpīgi, es gribu paturēt sev, bet zinu, ka nekad to nevarēšu.
katrs mēs esam pats par sevi.
es negribu kļūt atkarīgs, līdzatkarīgs.
mana mamma bija atkarīga no mana tēva un ielika to būrī. savā mīlestības būrī un vairākām istabām, bērniem, baznīcu, no kurienes viņš netika ārā.
visa viņas dzīve bija mans tēvs.
kad viņš izlauzās no būra, mammas vairs nebija. viņa dzīvoja, bet tā nebija dzīve, tikai eksistēšana.
es tad aizbraucu uz Rīgu pie tēva”
/2009/
2010 gada pavasaris un vasara bija notikumiem pārpilns gads, man bija vairākas draudzenes, dažreiz pat vienlaicīgi divas, tas uzjautrināja, iekļuvu turīgu ļaužu apritē, lai neteiktu vairāk, iepazinu tur valdošos noteikumus un iekļāvos viņu spēlēs. Bet tas mani neapmierināja. Aktīvi veidoju savu internetdzīvi, rakstīju sviesta cibā, draugos blogus rakstīju, domubiedru klubos rakstīju, atvēru savu pasauli dažiem cilvēkiem, bet tad sapratu, tas ir pārlieku bīstami un nedroši, mēs atrodamies vienvietīgā laiviņš, ļoti dziļos ūdeņos, peldēt mēs neprotam, glābšanas riņķu mums nav, laivā ir vieta tikai vienai personai, patlaban jūra ir mierīga, bet rudeņos mēdz trakot...kas notiks??Negribas noslīkt, bet dzīvot. Atkal aiziešana no draugiem elvē, dzīvošana kādu laiku zem cita vārda.
Humoram, - mazs dialogs no tā gada notikumiem
„Draugos elvē draudzības uzaicinājums.
it kā Caca.
Lūk, sarunas atšifrējums.
ielūguma no cacas rakstīts tā ;
may be, ja esi brīvs, atraksti
es may be neesmu brīvs.
esmu sasiets vazās)
un mani apsargā velns ar 9 mācekļiem;
tiesamm neesi brivss??
cilvēks nekad nav brīvs. brīvība būs citā realitātē, tur, kur mēs vēl neesam bijuši)
nu bet tev draudzene ir??
man ir pazīstamas ļoti daudz meitenes, cita par citu smukākas)gan cacas, gan lauku meitenes, gan gudras filosofes)
Bet tev draudzene iir???
kas ir draudzene??
man nav naudas draudzenei:
nu meitene ar kuru tu saraksties sms visu laiku, ar kuru guli, bucojies utt...
es sarakstos ar vienu meitenei jau 2 gadus
es guļu viens)
bučojos es ar daudzām)
atbildes nebija.”/2010/
Mans draugs.
Mans zemūdens lauks.
Mans rododendra augs,
un viszinošs padomnieks,
kas sauks, kad jāiet vai nē, vienmēr kad dzirdu šo Pr.V dziesmu iekrītu tādā kā nelielā depreseijā, jo zinu, nav reāli..Līdz brīdim, kad izrādījās, ir gan. Reāli ir dot, neprasot pretim, kas man būs, palīdzēt cilvēkiem, no kuriem citi baidās, ir novērsušies , tas daļēji ir gluži vai brīvprātīgais darbs, atalgojums ir niecīgs, bet tas nav galvenais, galevenais ir brīvības izjūta...