mana dienasgrāmata

šoreiz pieticīgi, galīgi nebija veiksmes un tā rezultātā arī ondas (noskaņojuma).

lai atcerētos: pirms skrējiena nekad nevajag:
- iepriekšējā vakarā iet uz milongu un palikt tajā līdz pēdējai tandai (un tad paliek tikai 4.5h gulēšanai)
- celties pēdējā brīdī ar cerību izkasīties no mājas 45 minūtēs (lai arī ir pilnīgi skaidrs, ka bez 1:15 neiztikt, 2h - vēl labāk)
- paļauties, ka sabtransports pienāks uzreiz pēc pieturas sasniegšanas (un nevis pēc 20min)
- cerēt, ka sabtransports skrējiena dienā kursēs pēc maršruta un pievedīs pie starta (nevis brauks ar līkumu, izmetot tevi puskilometra attālumā)
- +10 (un arī +8) grādos zem skrienamkrekla papildus termokreklu vilkt ir vēl par agru, kādā 5. kilometrā gandrīz izkusu no pārkaršanas

tā rezultātā autobuss mani (un, man par laimi, vēl vienu, daudz pieredzējušāku skrējēju) izmeta 10 minūtes pirms starta puskilometru no starta punkta. Luiss (otrs kavējošais skrējējs) teica - "pārģērbjamies šeit un tad skrienam uz garderobi". minūtes laikā norāvu sev visu, kas bija savilkts pa virsu skrienamtērpam un sākām improvizēto iesildīšanos starta laukuma un garderobju virzienā. pie garderobēm rinda… saņēmu numuriņu, kad pēc mana pulksteņa skrējienam jau bija jāsākas, pilnā dukā desoju uz starta tuneli tajā (par laimi) nonākot apaļas 2 minūtes pirms starta - ne kārtīgi iesildījies, ne morāli sagatavojies un, protams, pašā tuneļa galā.

labi, saņēmos: 10-9-8-…1-0! priecīgi saucu kopā ar tūkstošgalvaino pūli un sāku lēnītiņām virzīties tuneļa izejas virzienā, kuru šķērsoju vismaz minūti pēc oficiālā starta. nice:( ar to visi prieki nebeidzās, jo skrējēju / trases platuma attiecība bija tik nelabvēlīga, ka vēl 2km vajadzēja lavierēt starp citiem skrējējiem, tos apdzenot. un tad jau arī visa skrienamonda bija pazudusi. skrējās it kā labi, bet "bez garšas". atskrēju 44:06 (pēc čipa būs ap 43) - tā ka mērķīšos iekļāvies esmu.

tagad 10K+ analogus sacensībās kādu brīdi neskriešu. plančikos 3 pusmaratoni Latvijā, septembra Buenosairesas pusmaratons un tad jau oktobrī redzēs.

uz tikšanos 19.jūnijā Ventspilī, mani draugi!

UPD: oficiālais rezultāts: 44:05 (@4:25), čipa laiks: 42:56 (@4:18). 5km sčots: 21:24 (itogo, spēki izskatās ļoti vienmērīgi sadalīti šoreiz; un es nepārguru ar' skrienot, kā 8km skrējienā)
atskrēju 357. no 2153 skrējējiem

aiz loga līst. Interneta termometrs rāda +11, RealFeel +9. pēc 3 minūtēm lec saule, pēc 76 minūtēm sākam skriet. - latvieti, nepadodies! - šāds klimats taču nav nekas neparasts, vai ne?

katrā ziņā karstuma dūriens laikam mani šodien nepieveiks.

tā, lai saņemtos rītdienai, piefiksēsim MĒRĶI un mērķīšus: rīdienas 10K skrējienā es būšu pilnīgi apmierināts ar jebkuru rezultātu starp 40 un 45 minūtēm. vairāk būtu tā kā nu jau nedaudz palēni. mazāk būtu tā kā pilnīgi nereāli.

rīt ziņošu par rezultātiem, priekā!

respektīvi, nedaudz izvēršot diskusiju pie smejmoon-a.

šodien noskrēju 10.6km @4:18/km. vēl pirms 2 nedēļām man tas būtu šķitis vienkārši lielisks rezultāts. diemžēl pēc 8km skrējiena @4:01 šis rezultāts vairs neiepriecina, un iekšējais grauznis saka: "A, tu vari labāk!". kad gan tas reiz beigsies?

bet visādi citādi maija revolūcijas 211. gadadienas skrējienam parīt jūtos gatavs. jā, jaunās skrienamkurpes arī iemēģināju, lieliski!

šī maršruta dēļ vien es vēlos (vēlētos?) skriet šo skrējienu. jāsaņemas, jāsaņemas, jāsaņemas!

( paliela bilde oriģinālizmērā )

kāda nolaidība! - pieraksti liecina, ka pēdējais ~20K skrējiens ticis izveikts 23.aprīlī. šitā, dārgie draugi, mēs līdz Ventspilij neaizskriesim. skrienu labot šo kļūdu!

tā, izvirzītais mērķis optimums galīgi izrādījās nekāds ne optimums.

skrēju ar rokas pulksteni, distancē katrs km bija nomarķēts. jau pēc 1. kilometra šķita, ka kaut kas nav kārtībā, bija aizdomas, ka uzlikuši pirmā kilometra atzīmi par agru vai arī neesmu riktīgi lāgā saskatījis, ko rāda rokaspulkstenis (ar kājiņveida rādītājiem) vai arī neesmu pareizi piečekojis skriešanas sākumlaiku uz rokaspulksteņa. neatkarīgi no cēloņa, pirmā kilometra laiks ap 3:45 likās nereāls (jo sevišķi ņeot vērā, ka startā ap 20 sekundēm bija baisa zupa, kurai vajadzēja burtiski vilkties cauri). pēc tam 2. kilometru neieraudzīju un tad apnika dalīt minūtes ar noskrietajiem kilometriem. bet subjektivi skrējās kaut kā ātri - startā pieticīgi biju izejas tunelī tā patālu apstājies, tad nu es pirmos 2 kilometrus nepārtraukti apdzinu citu skrējējus. tā gadās, kā teiktu klasiķis. ap 4. - 5.km sāka durt sānos. viss, padomāju, laikam skrienu par ātru un pa reizei ieelpoju caur muti (ko es parasti nedaru). enforsēju ieelpu caur degunu.

cita starpā distancē divas reizes dzirdēju skrējējus vienu otram vaicājam - mēs te šodien 8 vai 10km skrienam? (es vienam, cita starpā, atbildēju 40K, viņš tā īgni uz mani nolūrēja;-)

otro reizi aizdomas, ka ar manu manu ātrumu kaut kas nav kārtībā, uzmācās pie 7. kilometra atzīmes, kad pulkstenis aīmredzami vēl nebija pārsniedzis pusstundu. un tad garām sāka skriet sieviete ar personīgo treneri uz divriteņa: "Sarauj Makī, 4:08, tu vari labāk", viņš viņai sauca. lai arī tas nebija man veltīts uzmundrinājums, es sapratu, ka ir iestājies pēdējais kilometrs un ka arī es varu labāk. atmetu elpošanu caur degunu un saku maukt pilnā tempā uz priekšu ar vienu vienīgu domu - "kaut nu nenolūztu 100m pirms finiša". tad es, jau galīgi izbesījies, pēdējā brīdī ieraudzīju finiša pulksteni, kurš nepielūdzami skaitīja 31:50... 31:55... 32:00... 32:05... 32:10 un tad tas pazuda no redzesloka... biju atskrējis... oficiālais rezultāts pēc čipa skrējēju kluba mājas lapā rīt.

bet, lai kāds arī nebūtu oficiālais rezultāts, koprezultāts ap 32:10 @4:01 neglābjami priecē. ak jā, 25.maijā jau pierakstījos uz 10K distanci, nez 10K arī šādu ātrumu ir iespējams noturēt, he?

nu un pēc tam pusmaratonu vasara Latvijā. vēl pēc tam - redzēsim ;-)

tā, man šodien pirmās skriešanas sacensības: http://www.ucema.edu.ar/maraton-ucema/pagina/recorrido

Piedāvātā distance gan tikai 8K (vai 3K, kas neskaitās nemaz), bet vienalga - PIRMĀS!

ja par mērķiem:
- mērķis optimums: 36:00 min (@4:30)
- bet ar @4:40 vai @4:45 es arī būšu apmierināts ==> 37:20 - 38:00

temperatūra +12, Realfels, tikai ap 9-10, tādā aukstumā es skriešu pirmo reizi kopš universitātes gadiem (kad jau 2-3km mani potenciāli nogalināja).


AIDĀ un turiet īkšķus - starts tieši pēc 90 minūtēm!!! mans numurs: 2246 (omg, cik daudz to skrējēju!)

P.S. Vienlaikus turu īkšķus par observer: http://klab.lv/users/observer/

svētdienas vakarā ar Malenu (argentīniete) un Danielu (vācietis) hostelī uzrīkojām nelielu Malenas atvadu ballīti - viņa pirmdien aizdevās atpakaļ uz Buenosairesu. kamēr mēs ar Danielu cītīgi gatavojāmies pasākumam - viņš gatavoja vakariņas, es griezu augļus clerico (baltvīna sangrijai) - izrādījās, ka ir aizmirsies nopirkt konjaku priekš clerico. tad nu Malena aizkāpa uz vietējo veici pēc konjaka. konjaks veicī bija tikai lielajās pudelēs, bet clerico vajag tikai nedaudz konjaka/brendija. tad nu Malena mums atstāja konjaka atlikumu ar novēlējumu, ka, to dzerot, mums jādomā par viņu.

urugvajiešu konjks nav nekāds argentīniešu konjaks, ko var dzert ar baudu, tas tāds pašvaks brendijs īstenībā ir, tā ka tīrā veidā dzert nepavelk.

šodien atkal skrēju. bija besīgi karsts, vēja nebija, saule svilināja. taupījos, taupījos, bet sākotnēji iecerēto 30K vietā vairāk par 20K nesaņēmos: organisms teica, ka pretosies niknāk kā izgājšreiz. atskrēju un ķēros dzert savu iemīļoto laimūdeni, kad piepeši ievēroju, ka no brokastīm vēl kafija atlikusi. bet karsta (un saule vēl aizvien uz terases cepina). un negaršīga (kādas pāris stundas uz filtrējošā kafijas vārītāja nostāvējusi). tad nu tapa Café del Diablo - atspridzinošs, viegli alkoholisks dzēriens: 400ml kafijas pievienojam 100ml konjaka/brendija, piespiežam viena laima sulu. ja gribas nedaudz rūgtenuma, ne tikai skābuma, tad iemetam mikslī arī laima mizu un atstājam uz kādu stundu marinēties. iemetam 5-10 ledus kubiciņus, cukuru pievienojam pēc garšas (man prasījās 3 tējkarotes, saldummīļiem vairāk): dzēriens interesants (bet specifisks) - katrā malkā var vienlaikus izjust gan kafijas rūgtenumu, gan konjaka asumiņu, gan laima skābumu - man patika!

tā tapa Café del Diablo jebšu varbūt man to par Café Malén nosaukt?

vakar atkal skrēju, skrēju, skrēju un pirmo reizi mūžā noskrēju 30K (nu labi, 29.25km, bet droši vien tas nav tik būtiski).

un, līdzīgi kā pirmajā 20K skrējienā, pēdējie 5km nāca visgrūtāk. es pat teiktu, ka šoreiz tie bija visgrūtākie 5km manā mūžā. pirmos 20K taupījos un taupījos, skrēju uz 150 - 155bpm ar 5:45 un 5:57 min/km pirmo un otro apli atbilstoši. otrā apļa beigās jutos lieliski. jā, lēmumu pagarināt skrējienu vienmēr pieņemu pēdējā brīdī. protams, pirms izskriešanas pieļauju varbūtību skrējienu pagarināt, citādi jau nebūtu šim pagarinājumam taupījies (tradicionālais 20K bmp ir 165-170 un pace - 5:30), bet gala lēmums tiek pieņemts pēdējā brīdī.

tad, lūk, pēc otrā apļa jutos vienkārši lieliski un spēka pārpilns, kas gan tur vēl nieka 10km, jo sevišķi tādā skaistā, saulainā un ne pārāk karstā dienā kā vakar (un, protams, ar neapklusināmajām jūras šalkām fonā). sākumā pirmie 2-3km gāja ok - pulss 160, ritms, varbūt nedaudz lēnāks, bet arī ok. un tad sākās, jo sevišķi pēdējie 5km. laikam tā bija slavenā siena, kurā biju ieskrējis, bet kā spītīgs lopiņš (vērsis, btw), pat nepieņēmu domu, ka varētu pāriet uz soļošanu, bez tam nebija jau arī nekādas jēgas - bija aizskriets līdz apļa tālākajam punktam un pat soļojot būtu jāpieveic visi 5km; elpošana un sirds strādāja perfekti, nekas nesāpēja, vienīgais - ĻOTI ĻOTI negribējās skriet, bez jebkāda redzama iemesla. pusminūti dzerampauzē pasoļoju un pēc tam nācās pielietot visu pasaules gribasspēku, lai atkal atsāktu skriet. beigās atskrēju: pēdējā apļa ātrums vienkārši nožēlojams (6:40 min/km), kosmisks nogurums (nebija gribasspēka staipīties pēc skrējiena, izveicu tikai 2-3 pašus kritiskākos staipījienus), bija sajūta it kā viss organisms sāpētu (kaut arī tīri fiziski nesāpēja nekas). izdzēru pusotru litru šķidruma, atsaldēju ceļgalus, nodušojos un ievēlos gultā kā beigts. nogulēju 2 stundas un tikai tad beidzot sajutos daļēji kā cilvēks - nopirku litrīgo aliņu un aizgāju pavaļoties pie jūras, paklausīties tās šalkās ar aizvērtām acīm. vakarā ierasto 2-3 naktī vietā aizgāju gulēt jau pusdivpadsmitos. un šodien jau jūtos atkal svaigs kā gurķītis (nē, šodien neskriešu, pat 5km ne, jāatpūšas). bet patīkamā ziņa ir, ka, lai arī cik es vakar nebūtu izpumpējies un pārguris, šodien organisms ir jau gandrīz pilnībā atguvies, labi, man ir pārsauļots ģīmis, noberzti krūšgali un kājstarpe, izskatās, ka vēl viens kājas nags aizies pa pieskari, bet ceļi jūtas vienkārši brīnišķīgi un arī neviens muskulītis neliek par sevi manīt.

ja man agrāk vēl bija šaubas, tad tagad man ir skaidrs: oktobra Buenosairesas M. būs būt!

( even more technicalities )