Sadzīviskais murgojums
Pēc vairākiem strīdiem, nē, diskusijām esmu nomierinājusies. Tā doma par viedokļu atšķirību vēl gruzd manī, bet es esmu samierinājusies. Pagaidām, jo pašlaik tas nav aktuāli, lai bojātu savus un mīļotā nervus ar nemitīgām diskusijām par to, kas būtu, ja būtu.

Šis ir raksts, kas izraisīja mūsu mazo sadzīvisko vētru: http://ekstrabladet.dk/112/article1261937.ece

Īsumā, latviete šķiras no sava dāņu vīra, ar kuru viņai ir trīs bērni. Pašlaik notiek tiesas process par to, pie kura bērni beigu beigās dzīvos. Pagaidām viņi ir ar tēvu, jo mātei esot psiholoģiskas dabas problēmas.
Vienā jaukā dienā viņa kopā ar paziņu brauca mašīnā un ielas malā ieraudzīja savu jaunāko meitiņu, kas pastaigājās ar tēvu, māsu un brāli, izlēca no mašīnas, paķēra bērnu un aibrauca nezināmā virzienā. Sākās viņas meklēšana, jo, kā atspoguļoja dāņu mediji, viņa eso nolaupījusi bērnu. Nākamajā dienā bērns tika "atrasts" pēc tamm, kad sieviete pati sakontaktēja policiju. Meitiņa tika nodota tēvam, sieviete - uz nakti ieslodzīta.

Lūk. Man šķiet nepiedodami atņemt bērnus mātei. Protams, pēc šīm ziņām manī viss vārījās par pasaulē valdošo netaisnību. Eļļu ugunis pielēja nesenā diskusija ar pāris sievietēm par to, cik tad liela iespēja mātei-cittautietei (latvietei) dabūt bērnus savā aizbildniecībā pēc šķiršanās ar vīru-dāni. Bērni ir Dānijas pilsoņi, pateicoties perfektajiem Dānijas pilsonības likumiem un caurumainajiem Latvijas. Un nonācām pie secinājuma, ka šīs izredzes varētu būt diezgan švakas, jo šķirusies latviete visticamāk vēlētos atgriezties atpakaļ Latvijā kopā ar bērniem. Un šo Dānijas valdība nekad nepieļautu - savu tautiešu izvešanu no valsts. Jebkura iespēja un līdzeklis tiks izmantots.

Mans mīļotais pēdējam apgalvojumam nepiekrīt, sakot, ka valsts noteikti izlemtu par labu tam vecākam, kas varētu labāk uzturēt bērnus un ka viena vai otra vecāka tautība šo lēmumu neietekmētu. Man nepatīk, ja man nepiekrīt, it īpaši, ja man šķiet, ka taisnība ir man. Mans loģiski un praktiski domājošais mīļotais protams arī pateica (pēc tam, kad pajautāju), ka viņš man neļautu vest bērnu prom no valsts, jo tik krasa vides maiņa varētu būt ļoti traumējoša. (Mūsu bērni, protams, būs Dānijas pilsoņi. Pateicoties jau minētajiem likumiem un likumu nepilnībām un ticības trūkumam Latvijas vladībai.) Es, emocionālais un iracionālais cilvēks, aizsvilos, putas uz lūpām, spalvas pa gaisu - kā tā, viņš man atņemšot bērnus!

Pēc pāris dienām es nezin kādā veidā sapratu, ka pārspīlēju. Ka es dusmojos par to, kas vēl nemaz nav noticis un par ko ir maz ticams, ka tas notiks. Ka manam mīļotajam savā ziņā ir taisnība. Ka, ja šāda situācija radīsies, es būšu Dānijā nodzīvojusi vismaz piecus gadus, strādājusi te, ieguvusi nelielu paziņu loku (draugu iegūšanai šajā vecumā es vairs neticu, bet tas ir cits stāsts), iejutusies te. Kāpēc lai es dotos atpakaļ uz Latviju, lai sāktu visu no nulles?