Self help
Tā kā šorīt mums tāds pašpalīdzības rīts (gan pie
bauda, gan
doora, gan netieši pie
aborigens), tad es arī nolēmu piemest savu artaviņu. Šis nav balstīts dziļos pētījumos, tīri mana intuīcija dzīvojot, cīnoties ar nomāktību, un šo to izmēģinot.
Manuprāt, visas dažādās pašpalīdzības metodes (ieskaitot "radošā procesa meklēšanu") vērstas uz divu lietu iedibināšanu:
1) produktīvi ieradumi,
2) paaugstināts pašvērtējums.
Abas šīs lietas kopā atļauj iegūt brīvību no ikdienas, un drosmi rīkoties, līdz ar to novedot pie apzinātākiem un mērķtiecīgākiem lēmumiem. Ja šādu režīmu izdodas noturēt ilgtermiņā, tas gandrīz droši nozīmē veiksmi. Vēl labāk, tās viena otru nostiprina, veidojoties pamatotai pārliecībai par sevi, un savām spējām.
Skatoties no šāda leņķa, bauda pretnostatījums starp Pītersona "sakārto savu istabu", un Poruka vētraino dzīvi man nešķiet būtisks. Abos gadījumos ieradumi ir produktīvi - tie noved pie pozitīva iznākuma (vienā gadījumā, literatūras pieminekļiem, otrā, pie produktīvas rutīnas).
Vai ar šo pietiek, lai būtu mierā ar sevi un laimīgs? Diemžēl nē, tikai, lai būtu veiksmīgs. Tāpēc nav jābrīnās, ka Porukam "noiet jumts", vai ka Pītersons ir atkarīgais par spīti kārtīgajām telpām.
Iekšējam mieram vajadzīga vēl trešā komponente (varbūt ir arī citi ceļi, bet pagaidām neesmu par tādiem uzzinājis):
3) pašaizliedzīgi kalpot sabiedrībai.
Nav būtiski, vai tā ir plašākā sabiedrība (kā ārstu vai skolotāju gadījumā), vai tava draudze, vai pat tikai paša ģimene. Būtiskais ir atvērties un dzīvot līdzi citu ciešanām, mēģināt tās padarīt mazākas, un palīdzēt citiem dzīvot labāko iespējamo dzīvi. Mēs esam sabiedriski radījumi, un dziļa laime ir atrodama tikai dziļā mīlestībā.