"Tas viss man atgādina dienasgrāmatu, ko sāku rakstīt kādā Jaungadā, vēl puika būdams - kā lētticīgs un labprātīgs upuris sapinos to neiespējamo pašaudzināšanas un reformu tīklā, ko labdabīgas vecas jaunavas un vecmāmuļas šajā gadalaikā izmet nepiesardzīgiem pusaudžiem, izvirzot neizpildāmus uzdevumus, kas neizbēgami beidzas neveiksmīgi, piedevām vājinot zēna gribasspēku, laupot viņam pašpaļāvību un mazinot izredzes uz panākumiem dzīvē. Laipni lūdzu, piedāvāju izraksta paraugu:

Pirmdien - Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.

Otrdien - Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.

Trešdien - Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.

Ceturtdien - Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.

Piektdien - Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.

Nākampiektdien- Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.

Piektdien pēc divām nedēļām - Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.

Nākammēness - Piecēlos, nomazgājos, aizgāju gulēt.

Pēc tam galīgi dūšu zaudējis, rakstīšanu pārtraucu. Acīmredzot manā dzīvē bija pārāk maz ievērojamu notikumu, lai būtu nepieciešams rakstīt dienasgrāmatu. Tomēr priecājos, ka pat tik agrā bērnībā esmu pēc piecelšanās nomazgājies. Tā dienasgrāmata mani galīgi sabeidza." / M.Tvens

Ja es katru dienu cibā rakstītu, tad varbūt līdzīgi sanāktu. Man pat šāda rutīna un konsekvence tekstā tīri labi patīk, kaut kā nomierina.

Tā rodas rakstnieki. :)

(Reply to this) (Thread)

vai ne :) man pat nedaudz šķiet, ka kvalitatīvs lēciens rakstnieka virzienā mēdz notikt tieši tajā brīdī, kad cilvēks pārstāj reflektēt tikai par to kas notiek ar viņu un paceļ acis uz to kas notiek ap viņu, iekļaujot savā stāstā citus ne mazāk aizraujošus personāžus.

(Reply to this) (Parent)