noskatījos Sīmaņa Mūri, nu bļa.
mēs savas iedzimtās pieticības, taktiskuma un arogances vienlaicīgi apvienojuma dēļ nekad neuzvarēsim šajā (ideloģiskajā?) karā. (jā, mēs negribam karot, mēs negribam uzvarēt, bet tādos tiek ierauti neprasot un negribot).
tie daži, kas kaut ko dara atbilstoši savai izpratnei, tiek intelektuālās elites izsmieti, nozākāti, labākajā gadījumā saņem vīpsnājošus, vīzdegunīgus skatienus.
lāpu gājiens ir sūds, lāčplēšdienas krastmala ir patētiski, 16. martā neērti novēršamies un, nedodies, kā par dzsv jutīsies krievi.
tikmēr daugavpilī tūkstoši dodas svētku gājienā ar krievijas karogiem rokās, skandinot putin, rosija, un sagērbuši pirmklasniekus padomju formastērpos liek kopā ar veterāniem armijas mašīnās, lai dotos parādē un vicinātu sarkanās neļķes. nē, viņiem nav neērti, nav kauns, viņiem ir prieks un lepnums no sirds, asaras pār vaigiem aizkustinājumā.
es nezinu, kas ir pareizi darīt, es tikai zinu, ka daugavpils un liepāja ir vienādā attālumā no rīgas