Nesaprotu, kāpēc es līdu priestera Ilmāra Tolstova profilā - gribēju zināt, ko viņš saka, varbūt cerēju uz viņa saprātu, jo Polijas tagadējais likumprojekts šķiet acīmredzami šausminošs. Taču tur teikts "Aborta gadījumā ģērbties melnā ir atbilstoši, jo aborts ir slepkavība un ir attiecīgi sērot." Laikam saprotu, kā ar tīriem nodomiem var piebiedroties inkvizīcijai. Zemāk protestētāji nodēvēti par slepkavības atbalstītājiem, un nav tā, ka tas nemaz nebūtu taisnība. Kad kolēģe pavasarī Oslo aicināja uz protestu pie vēstniecības, es neaizgāju arī tādēļ, ka protestējot pret aizliegumu, tu automātiski nostājies pozīcijā "par abortiem", un retais saprot, ka tās ir dažādas lietas.
Nesaprotu arī, kāpēc man jātaisnojas kaut kādiem virtuāliem kristiešiem savā galvā, ka joprojām esmu par dzīvību.
Mēģinu, protams, skatīties uz pasauli distancēti un neduālistiski, pieņemt arī savas šaubas, skumjas, bēdas un dusmas, visus atvērtos jautājumus. Tā ir un viss.