Domas, kas galvā...
Domas, kas galvā...
- sapnis
- 29.8.11 09:51
- šonakt sapņoju, ka lasu ābolus dārzā kopā ar J, smejamies. pagriežos, lai bēgtu, bet padomāju, palikšu vēl 10 minūtes un neaizskrienu. vienā brīdī nevaru pieliekties un noveļos zālē saraujoties čokurā. zvana telefons, ļoti skaļi un uzstājīgi... neceļu, tapēc, ka negribu dzirdēt, ko man teiks...atzvanu...viņš pasaka...abi klusējam, ilgi...domāju kā ir, ka cilvēks vienā brīdī ir silts un tad viņš atdziest...atceros kkādu filmas tekstu, ka mirušie sver par 21 gramu mazāk, jo tas esot dvēseles svars, kas pametusi ķermeni...kkur pa dārzu skraida Mia, viņa pieskrien un skaļi ierejas, 3 rezes apgriežas ap savu asi un apsēžas gaidot, kad iedošu našķi, mēģinu viņu samīļot, bet nevaru pieskarties, rokas iziet cauri tā it kā viņa tiktu projicēta... jūtu, ka acis ir slapjas, viss visapkārt rādās blūrā...satumst un es esmu viena, sāk līt un ūdens pildās ap mani līdz es sāku slīkt...modinātājs...pamostos dziļi ieelpojot, šķiet paspēju sajust atvieglojumu, ka viss bijis tikai sapnis līdz attopos, ka gandrīz nekas no tā nebij tikai sapnis, par daudz īstuma...šodien tāda pavisam sāpīga diena.
-
2 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- diena
- 25.7.11 09:57
- Sajūta, ka vakar bija smagākā dzīves diena. Vismaz ceru, ka tādas sajūtas nekad vairs nepiedzīvošu. Izņemam iekšas izlaižam caur gaļasmašīnu sastūķējam atpakaļ, sakratam. Šodien jau n-to reizi izlasīju vēstījumu uz asfalta pieturā, kas man saka - Tici, Tu neesi viens! Padomāju, ka hell knowz, vienmēr esmu jutusies viena, tikai pēdējā laikā šķiet, ka apkārt ir kāds, kam nav vienalga. Bezmaz visu dzīvi esmu bijusi moceklis, bet galu galā līdz tam mani pamatā noveduši mani nepareizie lēmumi. Jocīgākais tas, ka es nebūt un nemaz negribu būt tas īdošais radījums, kam nekas neiet un nesanāk, gribētos ticēt, ka vakardienas smagais, bet nepārprotami pareizais lēmums uzsāks pozitīvu lēmumu kustību. Ja man vēl kāds šodien paprasīs, kā es jūtos, man šķiet es vienkārši sākšu klusēt un vispār uz pārējiem nereaģēšu.
-
11 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 13.7.11 15:40
- vispār tā sajūta ir tik mocīga. katrreiz es pamostos un ceru, ka kkas būs mainījies, ka viņa būs tāda pati kā citi suņi, ka viņas prāts pierims, bet viņa ir īpaša, viņa ir Mia. viņa uzliek man galvu uz rokas un nopūšās, skatās uz mani apaļām acīm un rūcinās rosinot spēlēties, ir mirkļi, kad liekas varbūt tomēr, bet es zinu, ka variantu un iespēju viņu paturēt vairs nav, nespēju viņai sniegt to, kas būtu vajadzīgs. viņa nav lampa vai skapis kuru var kādam atdot neatskatoties, viņa ir mans bērns, nespēju iedomāties kā būtu nekad viņu neredzēt. pilsēta ir par strauju un satraucošu, ielas un ceļi par īsu un laukumi par mazu, labajos sapņos redzu kā viņa savā kosmiskajā ātrumā nesās pa plašām pļavām un ir ļoti, ļoti priecīga, tik ilgi un ļoti alkstu šī sirdsmiera,vajag tās īstās un pareizās mājas, kur viņa varēs būt draugs, dot pieci, griezties, teikt "wauva" un dikti daudz skriet, tik ļoti vajag to brīvību, lai nav jāredz žēlais skatiens debesīs pie loga un jādzird nopūtas jūtot šo bezpalīdzību... heh...man nekad vairs nebūs suņa, nekad, nekad, otrreiz es to nevarētu.
-
7 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- īdēšana
- 13.7.11 12:29
- kkā nekas nekustas... jaunās mājas vēl nav uzpeldējušas. dikt patika dzīvoklīts ar dārziņu uz ko jau no bērnības skatījos, bet laikam nebij mūsējais, pasapņoju par šūpuļtīkliem un bazilikiem dobēs un rīta tēju pagalmā, bet nekā, ejam tālāk.
ar suni ar nav lāgā. lai mani pilnīgi davestu apkārtnē aizklapēts viss, kur varēja iet izskraidīties. meklējumi bez panākumiem, pēc būtības ir diezgan kritisks līmenis, jo risinājumu vajadzēja atrast jau krietnu laiku atpakaļ, žēl, ka man nav iespējas ievākties kādā mājā ar dārzu un kkā nebūt tomēr tikt ar to galā, atliek tikai sapņot, ka viss tuvākās nedēļas laikā brīnumaini atrisināsies.
mācos sev nepārmest, es vairs nedrīkstu. progress ir, dažreiz noguļu visu nakti nepamostoties un nemurgojot. brīžiem liekas cerīgi.
-
4 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 18.6.11 22:59
- uzšuvu suncei lietusmēteli, lai arī tad kad dikti gāž nav ilgi jāžūst un jāskurinās. taga stāv un žāvājās jau 30-to reizi, nevar saprast vai patīk. vispār šodien necerēts miers un laba uzvedība, bet cik zināms sapriecāties par agru nedrīkst. gribas pārvākties uz būdu mežā, lai nebūtu viss šis ārprāc jārisina, bet arī tas šobrīd nav iespējams. viss... es šodien par to nedomāšu, nedrīkst.
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 29.5.11 01:22
- uj, ka šodien gribas kādam pieglauzties un aizmigties. kādu, kas elpo blakus un ir silts. gulēšu ar suni. :)
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- heh...
- 16.8.10 23:23
- Šodien ir sliktā diena. Mēģinu saglabāt mieru, bet esmu ellīgi stresaina. Nevar ar to suni pa ielu normāli dienā paiet, no visa ir bail, briesmīgs stabs, plandoši aizkari, cilvēki, kas sāk skriet, nerunājot jau par suņiem... trakākais tas, ka no staba nobīstoties jau vēl nekas, pieplok pie asfalta vai prasās man opā ar lūdzošām acīm, bet uz cilvēkiem un suņiem ir jārej, pavisam traki ir ar suņiem, tad ir grebene gaisā un liekas, ka man ir rīkļurāvējs... neforši šodien tieši priekšā sīkais viens gāja un strauji palecās, es satrūkos, Mia nobijās un ierējās un man protams bērna māte sāka lasīt lekciju, ka jāvelk sunim uzpurnis, jo man ir monstrs... tagad es šo gadījumu mēģināšu aizmirst vairākus mēnešus, man riebjās, ka mani viss tā ķer... Visādi citādi Miai cilvēki patīk pat pārāk daudz, pamatā uz ielas pārvietojās normāli blakus, bet tie ar kuriem runāju visi noteikti ir osam un tiem ir jāmēģina uzlekt un sabučot seja, pilnīgi visa vibrē aiz sajūsmas. Ja tā padomā, nu mums tak viņa ir no mēneša vecuma, cilvēki vienmēr apkārt bijuši daudz, ar suņiem kādreiz uz parku gājām, laidām vaļā un viņi smuki pa rinķi apkārt skrēja un visi bija draugi un tad pēkšņi ne no kā no suņiem ir jābaidās... Mēģinu ar viņu skriet, lai saprot, ka skrienoši cilvēki nav jāaprej, stabiem un aizkariem pierunāju lēnām pieiet klāt, pieskaros parādu, ka nekas nenotiek, pamazām ir ok, līdz nākamajam briesmīgajam stabam, bet nu cilvēku uz ielas ir daudz, daudzi skrien, lec, atver lietussargus... ar suņiem ar tā, teorētiski vajadzētu arī mēģināt viņu piedabūt kādam pietuvoties nebļaustoties, bet nevar saprast kā, grebene gaisā, suns uz divām un skaļi bļaustās, un raujās... sakiet lūdzu, vai mans suns drīkst jūsējo pakošļāt, lai saprastu, ka jūsējais viņam neko nedarīs? sasodīts, vienk. pakariet mani, es vairs nezinu, ko darīt...
-
5 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 22.7.10 13:41
- ir tik vājprātīgi karsti, ka vispār neko negribās, tikai gulēt ledusaukstā vannā, pilnīgs nespēks, nav forši... Un man liekas, ka sunim smadzenes uzcepušās pa šitām dienām, jo vēl trakāk ir palicis, pirms pāris dienām gājām pa ģertrūdes ielu un pēkšņi sākās... ieraudzīja nez kādu briesmoni (netiku skaidrībā, kura ceļazīmē, mašīna vai kāds cits objekts), ierāva asti starp kājām, sāka trīcēt un prasīties opā, un uz priekšu nepakam... Staigājām zigzagā pāri ielai, lai potenciāli bīstamo objektu apietu, tā arī nesapratu, kas šoreiz viņu nobiedēja. Njā, problēmiņas ir čupām, jāmēģina uzrakt kāds suņu speciālists ar ko var kādu barteri pa lēto sarunāt, citādi es netieku ar tām bailēm skaidrībā...
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 28.6.10 21:14
- Šodienas atskaite:
1. Vīrietis mani bik sadusmoja, vēl mēs viens ar otru nemakam pareizi komunicēt, bet nu ar laiku. Tagad viss ir pareizi, salabots, ceru, ka nākamā reize jau risināsies fiksāk; :)
2. Biju pie mājas pārvaldnieka. Reāli besī man tas tips ar savām pretīgajām piezīmēm n'stuff...brrr perverss radījums;
3. Krīzes joks - esmu sākusi stiept to, kas mājās vērtīgs uz Lombardu, diezgan smieklīgi, bet nu izrādās ir daudz ātrāk un vienkāršāk nekā ar sludinājumiem čakarēties. Žēl, ka man nav kādi zelta stieņi kautkur aizķērušies. Nu jā, un nez ko es darīšu, kad nekā vairs nebūs, ko notirgot, jo diez vai šitais man kautkā globāli līdzēs;
4. Vakar savu suņabērnu nodevu tēva pārziņā. Noilgojos nenormāli, lai arī ir elle ar to suni. Aizčāpoju līdz šiem šodien, Mia kā nenormāla(vairāk kā parasti) visu laiku īd, smilkst, rej, lēkā kā tāds ķengurs un dīdās. Radās ideja viņai uztaisīt brillītes ar gumiju un aizkrāsot melnas, jo citādi šī pasaule viņu par daudz nervozē, brīžiem tiešām nevar saprast, ko lai iesāk, žēl, ka rokas stiepiena attālumā nav kāds prātīgs speciālists, kas varētu par bez maz pliku "paldies" visu salabot, jo nu jā... mēs esam tizli un suns mums ir unikāls parasti ne tajā labākajā izpratnē.
5. Kopš sapratu, ka visiem nevajag mēģināt darīt labu un jādomā gandrīz tikai par savām vajadzībām ir iestājusies labāka mijiedabība ar apkārtējiem, kautkāds help mī-i help jū cikls, un ir atkal sajūta, ka ir draugi.
Gulēt aizgāju uz stundu, ap 8 un tad tikai četros pa dienu, tagad iestājas mans rīts un iešu taisīt brokastis :) Ceru, ka jums izdevusies šodiena un priecīgs prāc! ;)
-
4 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 17.5.10 17:58
- Pēc suņa sejas izteiksmēm var redzēt kādus kanālus viņa ķer ar savu satelītšķīvi :)
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 15.5.10 14:23
- Nenormāli jocīgi, ka sune ir tik mierīga. Tā kā tāds piemineklis, noliec kautkur un neizkustēsies, kamēr nepaņemsi aiz siksnas un neaizvedīsi citur. Brīžiem paejot pāris soļus saprot, ka kautkas nav tā, apgriežās ap savu asi un ierauj asti starp kājām. Pilnīgi sāk trūkt tā mūžīgi lēkājošā monstra, kas rāpjās opā, apķerās un bučo. Bet nu domāju, ka aties, galu galā, kurš no mums gribētu lēkāt apkārt ar uzšķērstu vēderu...
-
1 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 13.5.10 21:26
- suns aktīvi taranē sienas un staigā diagonāli un atmuguriski. liekas, ka sāk pamazām atiet, mīļojās un bik asti luncina :)
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 13.5.10 18:18
- Sune drebinās un ir neraksturīgi mierīga. Pilnīgi bēdīgi skatīties. Un sirds sažņaudzās, kad vetārsts teica, ka 15 minūtes nav gribējusi pati elpot no narkozes. Debīlie cilvēki, kas grib sev atvieglot dzīvi uz dzīvnieku rēķina. Ja tā padomā kādas mums tiesības izlemt būt viņai bēbjiem vai nē, bet nu pret slepkavībām es arī esmu un mūsdienās jau nu kucēnus navienam nevajag, tāpat jau pietiekami daudz pamestu suņa bērnu ir... Heh... Turpmākās dienas būšu slimniekkopēja, mīļošu bučošu un došu našķus...
-
8 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 11.9.09 22:12
- Jāsecina, ka es kļūdījos - man nemaz nav hiperaktīvs suns. :) Man ir reaktīvs suns! (Atšķirībā no hiperaktīva suņa, reaktīvs suns ir tas, kas uz katru sīkāko notikumu savā apkārtējā vidē reaģē ar neparastiem enerģijas uzplūdiem. Piemēram, ja, vējam uzpūšot, kokiem nobirst lapas, suns uz to reaģē ar skraidīšanu apkārt, traku riešanu, lēkāšanu u.tml.) Šodien pēc speciālistes ieteikuma un savas izmisumā prātā ienākušās idejas iegādājos Miai uzpurni. Nez īsti tik kā darīt, būtu stulbi likt viņai staigāt uzpurnī pa ielu visu laiku... 1. Jo viņa ir cilvēkus mīlošs radījums, kas viņus tikai līdz nāvei grib sabučot; 2. Nekāda bumbiņu ķeršana un kociņu žļambāšana nesanāktu; 3. Jo viņai riebjās un tagad no malas izskatās, ka man ir nez kāds monstrs. Bet no otras puses īsti gaidīt, kad viņa sabiedēs vēl kādu rejot un lecot virsū nevar...Tapēc tāda bik neizpratne kā vispār tās lietas risināt...Moš kāds Te ir gudrs un var ieteikt, ko tādu, ko vēl neesmu dzirdējusi.
Palasījos netā arī, ka bailīgums mēdzot būt iedzimts, nekādu citu izskaidrojumu īsti atrast nevaru, bet ir diezgan nervozi, ņemot vērā, ka viņa baidās: no cilvēkiem, kas skrien, viskautkā ripojoša (skrituļotājiem, miskastes konteineriem u.t.t.), kad atver lietussargu, veikala ledusskapjiem, plīvojošiem aizkariem u.t.t., būtībā no visa, kas ir +/- mazāk gaidīts vai tuvojās pārāk strauji, un katru reizi atvainoties cilvēkiem par to, ka mans suns raujās, staigā uz divām, rej un visādi citādi ar savu bailēs trīcošo grebeni ir tikai no viņiem nobijies un nomierināsies, paliek jau bik apgrūtinoši, vēl jo vairāk, jo tas nav pārāk patīkami tiem konkrētajiem cilvēkiem, nerunājot jau par tādiem, kuriem ir bail no suņiem...
-
10 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 10.9.09 17:35
- esmu sagurusi, riktīgi. kā viens suns var būt tik bailīgs un hiperaktīvs??? Nez, gribētos jau cerēt, ka pēc saoperēšanas, kas beidzot jāizdara, būs bik mierīgāka vismaz... a to es vairāk nevaru, sajukšu prātā.
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu