- 13.7.11 15:40
-
vispār tā sajūta ir tik mocīga. katrreiz es pamostos un ceru, ka kkas būs mainījies, ka viņa būs tāda pati kā citi suņi, ka viņas prāts pierims, bet viņa ir īpaša, viņa ir Mia. viņa uzliek man galvu uz rokas un nopūšās, skatās uz mani apaļām acīm un rūcinās rosinot spēlēties, ir mirkļi, kad liekas varbūt tomēr, bet es zinu, ka variantu un iespēju viņu paturēt vairs nav, nespēju viņai sniegt to, kas būtu vajadzīgs. viņa nav lampa vai skapis kuru var kādam atdot neatskatoties, viņa ir mans bērns, nespēju iedomāties kā būtu nekad viņu neredzēt. pilsēta ir par strauju un satraucošu, ielas un ceļi par īsu un laukumi par mazu, labajos sapņos redzu kā viņa savā kosmiskajā ātrumā nesās pa plašām pļavām un ir ļoti, ļoti priecīga, tik ilgi un ļoti alkstu šī sirdsmiera,vajag tās īstās un pareizās mājas, kur viņa varēs būt draugs, dot pieci, griezties, teikt "wauva" un dikti daudz skriet, tik ļoti vajag to brīvību, lai nav jāredz žēlais skatiens debesīs pie loga un jādzird nopūtas jūtot šo bezpalīdzību... heh...man nekad vairs nebūs suņa, nekad, nekad, otrreiz es to nevarētu.