Domas, kas galvā...
Domas, kas galvā...
- sapnis
- 29.8.11 09:51
- šonakt sapņoju, ka lasu ābolus dārzā kopā ar J, smejamies. pagriežos, lai bēgtu, bet padomāju, palikšu vēl 10 minūtes un neaizskrienu. vienā brīdī nevaru pieliekties un noveļos zālē saraujoties čokurā. zvana telefons, ļoti skaļi un uzstājīgi... neceļu, tapēc, ka negribu dzirdēt, ko man teiks...atzvanu...viņš pasaka...abi klusējam, ilgi...domāju kā ir, ka cilvēks vienā brīdī ir silts un tad viņš atdziest...atceros kkādu filmas tekstu, ka mirušie sver par 21 gramu mazāk, jo tas esot dvēseles svars, kas pametusi ķermeni...kkur pa dārzu skraida Mia, viņa pieskrien un skaļi ierejas, 3 rezes apgriežas ap savu asi un apsēžas gaidot, kad iedošu našķi, mēģinu viņu samīļot, bet nevaru pieskarties, rokas iziet cauri tā it kā viņa tiktu projicēta... jūtu, ka acis ir slapjas, viss visapkārt rādās blūrā...satumst un es esmu viena, sāk līt un ūdens pildās ap mani līdz es sāku slīkt...modinātājs...pamostos dziļi ieelpojot, šķiet paspēju sajust atvieglojumu, ka viss bijis tikai sapnis līdz attopos, ka gandrīz nekas no tā nebij tikai sapnis, par daudz īstuma...šodien tāda pavisam sāpīga diena.
-
2 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 11.4.11 13:02
- Vakar nevarēju aizmigt, it kā piemiegot un mostoties kādu laiku mocījos, tā saraustīti. Sapņoju, ka manai sunei ir liels dārzs pa, kuru skriet un viņa ir mierīga un laimīga, sapņoju, ka spēlējos ar viņu un nejūtu nekādu stresu. Sapņoju, ka braucu ar riteni pa šoseju un apstājos, lai bildētu magoņu pļavu, zvana telefons, bet es neceļu. Sapņoju, ka precos. Kkādā mazā, skaistā baznīcā (nez kapēc, ja es saku, ka baznīcā negribētos), nav ne jausmas ar ko, jo stāvējām apskāvušies un seju neredzēju, tikai zinu, ka bij kkas maziņš :D, un sajūta, ka esmu drošībā, pilnīgs miers un pārliecība. Ak pareizi, kkādās zvaigznēs tak bij rakstīts, ka man šogad jāprecās. :D No rīta gan nevarēju samosties, nedzirdēju modinātājus, vēl tagad tāds zombisms un stresiņš, jo dikti daudz darāmā, jā...
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 8.1.11 22:09
Naktī kautko par tetovējumiem sapņoju. Vispār sasodīti gribās pabeigt to ārprātu, kas ir uz manis, gribās lai skaisti, lai pareizais fīlings. (Atgādiniet, lai es uz sevis vairs nevienam neļauju mācīties). Man jau visu laiku ir licies, ka es ar to nesaslimšu, raudzījos kā draudzenes ķermenis pamazām pārklājās ar krāsām, bet varbūt es tomēr arī kādreiz saslimšu. Tad man būs 85, dzīvošu krāsainā rūķu namiņā mežā ar zaļo ižu garažā(uz kura nevar pabraukt, jo liekā āda ilgi kautkur jāsabāž un jāsasien), man būs dīvaina frizūra, un pupi droši vien karāsies līdz nezinkurienei, un kad es sauļošos izklājusies zālē, gūgle mapos būs jocīgs krāsains pleķis(jo es te par tetovējumiem galu galā rakstu). Tad nu jā, man būs magoņu un rudzubuķu haoss apkārt mājai, un netīrs, krāsām nošķiests molberts verandā, un daudz, daudz šūpuļtīklu pagalmā. Ik pa laikam, siltajos vakaros, pie manis atbrauks mani tikpatjocīgie draugi, un mēs pliki dejosim pie ugunskura. Idille. Fak, jāpabeidz tas tetovējums šogad.
-
8 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 6.1.11 20:46
- Aizmigu un sapņoju. Barona iela. Nez kapēc biju novilkusi trosi no 99tās līdz tr.pieturai ekstrēmām izklaidēm. Pagalmā pie pieturas ziedēja milzīgi krāsaini kaktusi podos, krustu šķērsu izkārta veļa. Uz Baronielas sprāga mašīnas, kautkas dega. Atbrauca kautkāds bariņš, apstājās pie stadiona un pīpēja un smējās. Viņa tur nebija. Vēlāk attapos savā virtuvē. Ienāca viņš, lamājās un ēda zupu. Tad viltīgi pasmaidīja un sastindzis skatijās man acīs. Es nodomāju, ka jūtos neparasti droši, tā kā uzticības spēlēs - varētu atmuguriski krist viņa rokās un viņš noķertu. Biju kā bērns, kas nepacietīgi gaida zaļo gaismu, gaida norādījumus, ko man ar to visu darīt. Pamodos. Nez vai viņš jūt, kad par viņu sapņoju, varbūt žagojās. Vissmieklīgākais būtu, ja pēc kāda sapņa nopīkstētu skaips un viņš man paprasītu kā mums gāja un ko darījām, jo es nezinu vai drīkstu viņam traucēt dzīvot, tapēc vienkārši gaidu to zaļo gaismu.
-
2 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 6.1.11 11:47
- Jau n-to reizi sapņoju par savu pirmo mīlestību. Tā murgaini, ka naktī mostos un kautkas sāp. Varbūt tas tapēc, ka pēdējā love bija pat pārāk līdzīga pirmajai. Tāds neizdzīvoto lietu rinķis apmests, nu jau pietiks.
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- njā...
- 2.6.10 12:31
- Laicīgi aizgāju gulēt un pamodos ap vieniem naktī pēc pamatīgas čupas nosapņotu ārprātu, kas sevī ietvēra visādus nepatēmu cilvēkus, tādus, kā jaunības dzīvokļbiedrs, kurš parkā man palūdza cigareti, izbirdināja no tās tabaku un sastūķēja zāli. Laika gaitā smukāks palicis, un laikam acis bik ar laineri bij apvilktas :), baigi izteiksmīgās izskatījās. Noprasīju viņam vai viņš apmeklē tādu iestādi kā Goldens :), šis kautko norūca pretī un ar to arī mūsu komunikācija beidzās. Tālākais sižets risinājās Kikes priekšnieces kāzās, vairs konkrētu neko daudz neatceros, zinu tikai, ka kleita bija sarkana un milzīgi garo aizmugures daļu nesa šķībacaini bērni :D. Pamodos, aizgāju iepīpēt, grozījos un gorījos un nevarēju aizmigt, cerot, ka drīz uzradīsies mans dārgais potenciālais vīrs un kliedēs manu garlaicību, pēc pāris stundām piemigu... njā... sapņoju, ka sēžu savā saremontētajā viesistabā, kurai ir fantastiski skaisti zaļi griesti, sēžu ieritinājusies dīvānā, skatos comedy club pa tv, šuju brošas...pa pavērtajām guļamistabas durvīm var redzēt to pašu balto šupulīti no bēbīšsapņa un jā, esmu stāvoklī, kādā mēnesī astotajā spriežot pēc lielā vēdera apmēra un sajūtām. Pamodos un nevarēju saprast, kapēc visi mani sapņi ir kautkādi stresaini, un rada morāla smaguma sajūtu, izņemot šitās bēbīšdīvainības, kas rādās pēdējā laikā un rada kautkādu dīvaini eiforisku mieru. Frīkī.
-
2 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 10.3.10 08:02
- Iekšējs nemiers šodien, sapņoju viskautko ļoti daudz šonakt, katru reizi, kad kautkā ne tā jūtos tā sasodītā zemapziņa velk ārā visu, ko var izvilkt. Dīvainā sajūta, kas saistīta ar sapņiem bieži vien nepamet vairākas stundas un dažreiz moka mani visu dienu...
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- Tik tik tik
- 3.3.10 08:03
- Jau otro nakti sapņoju par bēbīšiem, patiesībā vienu konkrētu, un nesaprotu, no kā viņš lielas, zilas acis dabūjis...nez vispār kas tas ir, bio pulkstenis atkal satikšķējies vai? Bet nu baigā idille tajā scenārijā sapnī, reti, kad tāds iekšējais miers man sapņos ir, tā it kā nekas to visu nespētu satricināt...
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- Sliktie sapnīši...
- 13.2.10 22:39
- Uhh, pamodos bez elpas uzraujoties sēdus...
Sākums nav svarīgs, beigās bija tā, ka Mārtiņš nez kapēc bija atsūtījis bildes ar visu ziepi, jo tjip nebija vada fočikam, lai pārkačātu. Bija kautkāds pasaciens ar veselu baru cilvēku un netālu pļava un bērzu birzs. Bik alkahols, noreibu no 1 glāzes, jo sen nebij lietots. Kike paņēma Mārtiņa fotoaparātu un teica, ka bik jāpabildē, sāka kā nenormāls sprinģot apkārt un vicināt fotoaparātu ik pa laikam nospiežot slēdzi. Es protams teicu, ka nav laba doma, jo tā haotiski lēkājot kautkur atsitīs un saplēsīs, viņš mēdījās un teica, ka es piesienoties sīkumiem, es savukārt, ka man ir pieredze ar sīkumiem, un moš lai noliek būs mieriņš, viņš turpināja... Ar to visu skraidīšanu viņu noķēru un mēģināju fočiku atsavināt, apkritām zemē zālē pie bērziem, viņš uzgāzies man virsū un cīnoties... un tad brauca Hoteikas miskastes mašīna, kurai sānā bija kautkāda lauksaimniecības kombainam raksturīgāka fīža - tjip milzīgi garš štrunc ar asmeņiem šitāds apm. , bet asmeņi savīti un plati āl araund. Bez elpas mēģināju Kikem pateikt, lai novācās, jo tā mašīna tulīt sametīs pakaļu un ar sānu pārplanēs mums pāri uzdurot īzī kā tādus cīsiņus uz iesma. Kike mēdījās un stulbojās un man neklausīja. Beigās vēl pateicu, ka viņš manī nekad neklausās un tapēc mēs viņa dēl tagad mirsim... pamodos, kad asmeņi jau bija kādu pusmetru pirms mums un mašīna slīdēja, un manā galvā bija doma, ka baigi nezmuki izkskatīsies, ja tur zālē pie skaistajiem bērziem būs izmētāti mūsu ķermeņu gabali... un pieņemu, ka to visu mana zemapziņa vilka ārā, jo bijām nenormāli saguruši un gulējām manā gultā skatoties seriāls, spriedām, ka jāceļās, jāieiet dušā un čučēt uz savu gultu, bet nekādi viņu nevarēju izdabūt ārā un protams, kad viņš atplīsa man blakus, līdz ar to mans vil pauers ar vairāk nebija tik spēcīgs, lai piesvemptos, un es aizmigu īgna uz sevi par to, un nav labi īgnam iet gulēt...
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 3.2.10 09:31
- Jā, un nez kapēc šonakt sapnī kāvos ar midžetiem, laikam esmu slimiņa...
-
3 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 15.8.09 12:34
- njā, un šonakt sapnī redzēju, ka esmu stāvoklī, kautkādā fast-forward mode variantā, jo vēders auga acu priekšā, likās, ka uzsprāgšu. pamodos ar atvieglojuma sajūtu, ka nekas vairāk nesāp. ak jel, mana traumētā psihe :)
-
2 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
