Domas, kas galvā...
Domas, kas galvā...
- 21.10.11 11:40
- Nāk miegs. Dikti, dikti. Gaidu 1dienu jau taga, jo wīkendi pēdējā laikā nu kkā grūtiņi. Gribas salietoties vīnu šodien. Nedrīkst.
Vakar nonācu pie domām, ka man diktam patīk ciemiņi, bet dzīvot ar kādu kopā šķiet nereāls pasākums, nez vai es kādreiz vēl to spēšu. Esmu dikti privātīpašnieciska, kas saistās ar manu vidi un morālais pedantisms man traucē arī pašai ar sevi, bet ja ir vēl kāds cits, tad šķietami sīkumi mani dzen pilnīgā izmisumā un diskomfortā. Stulbi ar mani...esmu iedomīga un egoistiska un vispār ļauna pēc būtības un mani ir viegli padarīt priecīgu, bet tikpat viegli arī nolīdzināt līdz ar zemi. Klausos 30STM un skrien skudriņas, cerams, ka bēbiņam ar koncis patiksies, citādi mums būs pirmās domstarpības :D
-
Skan: 30stm - The Kill
-
2 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- sapnis
- 29.8.11 09:51
- šonakt sapņoju, ka lasu ābolus dārzā kopā ar J, smejamies. pagriežos, lai bēgtu, bet padomāju, palikšu vēl 10 minūtes un neaizskrienu. vienā brīdī nevaru pieliekties un noveļos zālē saraujoties čokurā. zvana telefons, ļoti skaļi un uzstājīgi... neceļu, tapēc, ka negribu dzirdēt, ko man teiks...atzvanu...viņš pasaka...abi klusējam, ilgi...domāju kā ir, ka cilvēks vienā brīdī ir silts un tad viņš atdziest...atceros kkādu filmas tekstu, ka mirušie sver par 21 gramu mazāk, jo tas esot dvēseles svars, kas pametusi ķermeni...kkur pa dārzu skraida Mia, viņa pieskrien un skaļi ierejas, 3 rezes apgriežas ap savu asi un apsēžas gaidot, kad iedošu našķi, mēģinu viņu samīļot, bet nevaru pieskarties, rokas iziet cauri tā it kā viņa tiktu projicēta... jūtu, ka acis ir slapjas, viss visapkārt rādās blūrā...satumst un es esmu viena, sāk līt un ūdens pildās ap mani līdz es sāku slīkt...modinātājs...pamostos dziļi ieelpojot, šķiet paspēju sajust atvieglojumu, ka viss bijis tikai sapnis līdz attopos, ka gandrīz nekas no tā nebij tikai sapnis, par daudz īstuma...šodien tāda pavisam sāpīga diena.
-
2 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 16.8.11 22:57
- Nu ne man saprast kapēc cilvēki, kuriem šķietami jābūt vistuvākajiem sagādā tik daudz negatīvu un sāpīgu emociju un tie, kas šķietami sveši ir tik ļoti tuvi un viņiem gribas man sniegt ko pozitīvu un but atbalstam. Dīvaini, bet tas liek daudzu lomu manā dzīvē tik ļoti novērtēt, man prieks, ka es viņus pazīstu.
-
0 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 3.11.10 23:57
Pa divām pilsētām dzīvot ir ok patiesībā. Turienes rudenīgi, miglainais miers un šejienes steiga un rosība patiesībā rada kautkādu tīri jēdzīgu līdzsvaru. Vispār pa dzīvi iet visādi. Pamazām es sāku mācīties nestresot, bet vienk dzīvot, pagaidām gan viļņveidīgi mijās pārdabiska pārlaimes sajūta ar pilnīgu depresīvismu, bet nu es ļauju salikties visam pa plauktiņiem step by step. Bet citādi vispār man ir sasodīti paveicies un to es sev atgādinu katru rītu atverot acis un vēl labāk man patīk, ja pirmais, ko ieraugu ir viņš, tad es sabužinos viņa matos un viņu ieelpoju, gandrīz vai ierauju nāsīs, tādas mazas dzīves baudas, kuras ilgi bija liegtas. A pie neta esmu reti, mēs tagad redz dzīvojam realitātē :D un vēl incanti, ka tam seriālam tomēr tādas savdabīgas beigas pieliktas, jo visi iespējamie "ja nu" ir nobeigušies un ir tāds nu kautkāds līdzsvarotais mieriņš, nu un tālākais jau būs lielākos vilcienos...lielās lokomotīvēs un sakabēs un cerams garos, garos sliežu ceļos... dārgais turpina apgalvot, ka mēs nekad nešķirsimies, nu tad es gaidu, lai noskaidrotu vai viņam ir taisnība :)
-
9 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu
- 26.10.10 16:11
- Te tev nu bij pašpietiekamība... Arvien vairāk gribās tādu ģimeniskuma sajūtu, tās tējas iedzeršanas un vakariņu taisīšanas, vakarus par tēmu "dārgais kā Tev gāja šodien", kautkā pietrūkst, kautkā vienai ar sevi nav tik incanti, sevis dēļ neko baigi negribās. Man laikam jau no bērnības tomēr iekšā sēž tā vēlme pēc stulbi saldās romāna ekranizācijās redzētām ainām, kopīgas piparkūku dekorēšanas Ziemsvētkos, māju remontēšanas (ar visu to notriepšanos ar krāsām, haotisku skraidīšanu un bučošanos atspiežoties pret sienām), visādiem nais momentiem, ko viens otram var uzorganizēt... man vispār gribās šovakar viņu šeit, un uzprojicēt kautkādu kosmosu uz griestiem un gulēt karuseļos un kaifot... un nez ja man tas viss būtu vai es to mācētu novērtēt...gan jau...varbūt rīt...varbūt citu dienu būs man tā idille
-
1 izrunājāsrunāšu tagad vai klusēšu visu mūžu