es jau nedēļu jums gribu pastāstīt, kā man iet, nu tad lai iet par visu nedēļu
bija viena tāda diena, kad manta spēlēja koncertu zabadakā – kad šubr ienes savu vaibu zabadakā, tas vienmēr ir brīnišķi, publika uz šubr grupām arī vienmēr bijusi pati foršākā, nav brīnums, ka mūsdienās zabadaku atver izvēdināt tikai uz viņa ierašanos
paša koncerta lielāko daļu gan rosījos mincī aiz letes, kaut kā vienmēr pilnīgi neapzināti ieslēdzas vecie paradumi, lai arī es tur jau desmit gadus nedzīvoju, un tas pats ar muskuļu atmiņu – kur kas stāv un kur kas ieslēdzas un izslēdzas
un tad bija viena tāda diena, kad pret savu gribu nācās doties pilsētā – pret savu gribu, jo zivju diena, bet arī tas atrisinājās labākajā iespējamajā veidā
jo uzsēdāmies uz astes jauniešiem, kuri mūs aizveda vispirms uz izstādes atklāšanu muzejā – tur servē pieklājīgu mākslu, brokastu vīnu un uzkodas, kā arī skatu pa logu uz rumbā lēkājošām vimbām, lai nav jāsalst ārā riebīgā lietū – un pēc tam blakusdurvīs uz iepriekšējā dienā atklāto ārkārtīgi lielisko izstādi mākslinieku rezidencē, kur pie celma daugavas var sēdēt kaut augu dienu, nav pasaulē nekā skaistāka par celma daugavu, un arī viss pārējais ir rūpīgi atlasīts un neganti trāpīgs
fun fact – rezidencē gar trepēm uz otro stāvu ir agneses bulas latvieši, kuri sēž kokos un ēd sēnes un apsedzas ar ausīm, un tad es izeju no rezidences, paeju 50 metrus pa tirgotāju būdām ierāmēto ielu, un tur mani gaida sudraba auskari ar... latviešiem, kuri sēž kokos un ēd sēnes un apsedzas ar ausīm (pasteidzoties notikumiem papriekš, ieliku viņus šodien latvijai un sēņēdājiem un aussedzējiem latviešiem par godu un prieku)
vēl ar prieku reportēju, ka bangerts ir tiešām labs restorāns, ēdienkartē localpride snēpeles strauss (lielisks, lielisks tartars) un pelču forele (lai gan snēpele un pelči laikam kaut ko izsaka tikai vietējiem), bet jau tā lieliskajam tartaram pamatīgi iekabināja soba ar sēnēm, es pēdējā laikā vispār mēru ēstuves pēc tā, ar kādu cieņu un skillu viņi pieiet veģetāriem ēdieniem
vadātājs padures muižā arī neganti mīļš, ar visu to, ka muiža nav piekurināma, toties saimniekam ir plaša un laba sirds un visnotaļ teicama gaume
vēl kuldīgā var pa taisno no migas šļūkt spēlēt galda tenisu pidžamā ar bijušo dzīvesbiedru un bijušo mīļāko un vēl visādiem brīnišķīgiem cilvēkiem
lai kā mums ar kuldīgu un manu dzīvi tajā savulaik ir gājis, pa kalniem un pa lejām, savs stūrītis sirdī viņai ir cieši norezervēts, un es esmu tāds maziņš goda kuldīdznieciņš, kā daži mani sauc (un daži to ļautu darīt tikai pār savu līķi, arī viss godīgi)
un tad atkal bij tāda diena, kad rīga brauca kritiskajā masiņā, kura bija tik liela un tik mīļa kā vēl nekad, mentu agresija šogad izpalika pilnībā, masa bija pilnīgi dzirkstoši pozitīva, un pō plejliste ar laibahu uc dramatiskiem maršiem turēja garu jo pacilātu
vēl mēs pamanījāmies atklāt futbola sezonu, tas vienmēr ir labi
nu un tad vēl es jau trešo dienu esmu ieperinājusies ventspilī, nekavējoties iedraudzējusies ar visiem trim bulgāriem (mums te ir viena tāda bulgāriete, kas ir bulgāru lemurs un pilnīgi traka, lai gan pat nedzer) un rīzonabli cītīgi strādāju mazpilsētas mierā
ok, mazpilsētas miers beidzās šorīt precīzi 6:16, kad aiz loga sākās pirmais svētku koncerta soundčeks, pat ne soundčeks, bet tāda kā erebuša liepājas roka karaoke, jo ir mikrofoni un priekšas, nu un astoņos sākās īstais soundčeks
starp citu, visu cieņu, svētku koncertā uzstājās bajānists auzāns, un viņam repertuārā bija veselas divas dziesmas latgaliski, un tas ventspilī tomēr ir drosmīgi, ja (himnu nedziedāja neviens, visi cietām sejām stāvēja un klausījās un turēja mutes ciet, bet rūžeņu rāva līdzi tā ka prieks)
paldies par uzmanību, tas bija rasbainieka nedēļas daidžests