novembris
Posted on 2013.11.13 at 19:55
Sliktumi patiešām izrādījās sliktumi. Ja līdz šim analīzes lēnām, bet stabili uzlabojās, tad tagad pēkšņi ir ritīgi sliktākas.
Comments:
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
nav. nekas īpaši nav mainījies - lietoju homeopātiju, cenšos ēst labu paiku un grūžu iekšā visvisādus uztura bagātinātājus, pēc iespējas dabīgākās formās - mārdadzi dažādos agregātstāvokļos, svaigas sulas, medu, bišu maizi, spirulīnu, ingveru, kurkumu, linsēklas un lineļļu, tējas utt., utjpr. no otras puses, atskaitot to homeopātiju, pārējo visu varētu darīt arī vnk cilvēks, kurš ļoti nopietni izturas pret profilaksi un acīmredzot ir nepieciešama agresīvāka un intensīvāka rīcība.
vienīgi - kāpēc pēkšņi tas pasliktinājums - tiešām nesaprotu.
vienīgi - kāpēc pēkšņi tas pasliktinājums - tiešām nesaprotu.
Aha, nu malacis, ka ņemies un daries. Vienīgi kā ir ar tām dabīgajām vielām, vai nav kaut kādas, kas konfliktē ar citām? Man tas ir baigi dziļi iesēdies, ka jāapstiprina arī tās dabiskās un nevainīgās lietas ārstiem, jo ne vienmēr nāks par labu.
Nu jā, tā nesaprašana ir briesmīgi nogurdinoša, kad nāk kārtējās sliktās ziņas, liekas, ka tai zebras pakaļai jābeidzas, ne?
Nu jā, tā nesaprašana ir briesmīgi nogurdinoša, kad nāk kārtējās sliktās ziņas, liekas, ka tai zebras pakaļai jābeidzas, ne?
jā nu man tāda baigi gara zebra patrāpījusies. es vispār lielāko daļu dzīves esmu nodzīvojusi ar tādu kā moto ar mani nekas slikts nenotiek un nevar notikt</i> (un nenotika arī) un es nekā nevaru saprast kurā brīdī tas izbeidzās, kad es pārstāju tā domāt un kāpēc.
a par tām dabīgajām vielām - to vienīgo reizi, kad es mēģināju Infektoloģijas centrā ar ārstu par to runāt, man atbildēja, ka tas ir viss ir nieki un vienīgais kas varot palīdzēt ir tā ārprātīgā terapija un nekam citam neesot jēgas un nozīmes. kam savukārt es atsakos ticēt, jo visa mana dzīves pieredze liecina par pretējo.
a par tām dabīgajām vielām - to vienīgo reizi, kad es mēģināju Infektoloģijas centrā ar ārstu par to runāt, man atbildēja, ka tas ir viss ir nieki un vienīgais kas varot palīdzēt ir tā ārprātīgā terapija un nekam citam neesot jēgas un nozīmes. kam savukārt es atsakos ticēt, jo visa mana dzīves pieredze liecina par pretējo.
Es te tikko domāju, ka varbūt sāls ir slimības pieņemšanā, vai var pieņemt to, ka tu esi slims. Man ik pa laikam izdodas dzīvot salīdzinošā mierā, bet tad tēma atkal saasinās. Un jā, ja varētu atcelt faktu, ka nevar aiziet nekādā baltā telpā un aizmukt no fakta, ka pārējā dzīve paralēli turpinās ar visiem plusiem un mīnusiem, būtu krietni vieglāk.
Par tām terapijām - nenoliegšu, ka es nesaprotu daļu tavas pieejas, jo mums ir atšķirīga domāšana, kā jau agrāk secinājām:) Bet es arī nepārzinu tavu slimību, nezinu, kā es rīkotos tādā situācijā, man liekas, to vispār neviens līdz galam nezina. Man liekas, ka es izmēģinātu tos 30%, ar nosacījumu, ka ir pietiekami daudz atbalsta mehānismu, un ja būtu maz laika funktierēšanai + nekādu drīzumā sagaidāmu medicīnisku risinājumu.
Arī man ir brīži, kad spurojos pret noteiktiem ārstu viedokļiem, tas ir tikai dabiski, ja domā līdzi ārstēšanas procesam. Piemēram, šobrīd man draud atkārtota ieiešana fiziski un emocionāli ļaunākajā posmā diagnostikas labad, ļoti ceru, ka man palaimēsies un būs pieejama kvota vienam medikamentam, kas to ļauj paveikt vieglākā veidā. Ja nebūs, būs ļoti jāizvērtē tālākais rīcības plāns.
Klau, vai caur brāli nevar atrast kādus risinājumus UK? Vai arī aiziet uz kādu privātpraksi pie kāda ārsta, kas varbūt spēs atrast kādu risinājumu? Manā pieredzē ir tā, ka privātpraksēs ir mazāks konveijers, nav tik biedējoši un ārsts bieži vien vairāk laika var ar tevi pavadīt, ir labākas iespējas sadarbībai.
Par tām terapijām - nenoliegšu, ka es nesaprotu daļu tavas pieejas, jo mums ir atšķirīga domāšana, kā jau agrāk secinājām:) Bet es arī nepārzinu tavu slimību, nezinu, kā es rīkotos tādā situācijā, man liekas, to vispār neviens līdz galam nezina. Man liekas, ka es izmēģinātu tos 30%, ar nosacījumu, ka ir pietiekami daudz atbalsta mehānismu, un ja būtu maz laika funktierēšanai + nekādu drīzumā sagaidāmu medicīnisku risinājumu.
Arī man ir brīži, kad spurojos pret noteiktiem ārstu viedokļiem, tas ir tikai dabiski, ja domā līdzi ārstēšanas procesam. Piemēram, šobrīd man draud atkārtota ieiešana fiziski un emocionāli ļaunākajā posmā diagnostikas labad, ļoti ceru, ka man palaimēsies un būs pieejama kvota vienam medikamentam, kas to ļauj paveikt vieglākā veidā. Ja nebūs, būs ļoti jāizvērtē tālākais rīcības plāns.
Klau, vai caur brāli nevar atrast kādus risinājumus UK? Vai arī aiziet uz kādu privātpraksi pie kāda ārsta, kas varbūt spēs atrast kādu risinājumu? Manā pieredzē ir tā, ka privātpraksēs ir mazāks konveijers, nav tik biedējoši un ārsts bieži vien vairāk laika var ar tevi pavadīt, ir labākas iespējas sadarbībai.
Es ceru, ka neuztver to kā kritiku vai mācīšanu vai ko tādu, man liekas, ka mums ir šādas tādas līdzības procesā, kam jāiet cauri, tas hroniskais nogurums utt. Un tas ir šausmīgi riebīgi, ka jaunā vecumā ir ar ko tādu jāsadzīvo.
nē, nē, no Tevis neuztveru kā kritiku :D
es vnk esmu vākusi ļoti daudz informācijas par to zāļu blaknēm un nav reti gadījumi, kad tās nepāriet pēc terapijas beigām. ārzemēs reizēm ir gadījumi, kad piešķirta invaliditātes grupa tieši zāļu izraisīto blakņu dēļ, lai gan pats HCV ir it kā izārstēts.
turklāt vismaz šajā terapijā, ļoti bieži ir recidīvs. pēc kāda pusgada, gada vīruss vienkārši atgriežas un Tu esi turpat kur bijis, tikai pavadījis, piemēram, gadu zāļu blakņu izraisītajā ellē un ar jau krietni pačakarētu veselību.
cik man stāstījušas abas homeopātes, pie kurām esmu gājusi, pie viņām visbiežāk nonāk cilvēki, kuriem pēc terpijas tie aknu rādītāji ir uzlekuši tūkstošos (manējie vidēji ir ap 200 šobrīd, bet normāli jābūt zem 31)
es vienkārši nespēju to uztvert kā nopietnu medicīnu. iespējams, es kaut ko nesaprotu pareizi, bet man šāds ārstēšanas veids asociējas ar asins nolaišanu vai senatnē (tikai blaknes nevar salīdzināt).
(ir vēls un bija gara diena, man iespējams doma nelido tik augstu kā gribētos un piemēri ar tādi ne visai eleganti)
es vnk esmu vākusi ļoti daudz informācijas par to zāļu blaknēm un nav reti gadījumi, kad tās nepāriet pēc terapijas beigām. ārzemēs reizēm ir gadījumi, kad piešķirta invaliditātes grupa tieši zāļu izraisīto blakņu dēļ, lai gan pats HCV ir it kā izārstēts.
turklāt vismaz šajā terapijā, ļoti bieži ir recidīvs. pēc kāda pusgada, gada vīruss vienkārši atgriežas un Tu esi turpat kur bijis, tikai pavadījis, piemēram, gadu zāļu blakņu izraisītajā ellē un ar jau krietni pačakarētu veselību.
cik man stāstījušas abas homeopātes, pie kurām esmu gājusi, pie viņām visbiežāk nonāk cilvēki, kuriem pēc terpijas tie aknu rādītāji ir uzlekuši tūkstošos (manējie vidēji ir ap 200 šobrīd, bet normāli jābūt zem 31)
es vienkārši nespēju to uztvert kā nopietnu medicīnu. iespējams, es kaut ko nesaprotu pareizi, bet man šāds ārstēšanas veids asociējas ar asins nolaišanu vai senatnē (tikai blaknes nevar salīdzināt).
(ir vēls un bija gara diena, man iespējams doma nelido tik augstu kā gribētos un piemēri ar tādi ne visai eleganti)
p.s. reizēm īslaicīgu invaliditāti piešķir arī terapijas laikā, kā arī gadījumos ja neizdodas izārstēt
un vēl par slimības pieņemšanu domājot - varbūt arī līdz galam nepieņemu, bet katrā ziņā, kad es uzzināju diagnozi, tas nāca kā milzīgs atvieglojums. līdz tam es nesapratu, kas ar mani notiek. parastā pilnā asins aina, piemēram, man ir tuva ideālai. viss pa normām, arī dzelži un hemoglobīni, tāpēc paveicās, ka nomainīju ģimenes ārsti, kura mani pēc manām sūdzībām aizsūtīja nevis pie psihologa vai psihoterapeita (kā biju gaidījusi), bet nodot aknu analīzes.
tagad, kad ir sūdīgi, bieži vien spēju no tā distancēties un pieņemt to ar zināmu devu humora. varu vīram pateikt kko no sērijas - man ir sliktumi uznākuši vai hepatīts uzdarbojas un tas novērš daudzus pārpratumus un konfliktus, jo ir skaidrs ka man ir vnk neritīga bioķīmija, nevis tieksme kasīties :)
tagad, kad ir sūdīgi, bieži vien spēju no tā distancēties un pieņemt to ar zināmu devu humora. varu vīram pateikt kko no sērijas - man ir sliktumi uznākuši vai hepatīts uzdarbojas un tas novērš daudzus pārpratumus un konfliktus, jo ir skaidrs ka man ir vnk neritīga bioķīmija, nevis tieksme kasīties :)
es vispār viena hepatītiķa dienasgrāmatā lasīju, ka rudenī esot tipiski celties tiem aknu rādītājiem, bet man tas lēciens ir diezgan ievērojams :(
stresi, neziņa, bailes, šaubas jau ta ka tāda kardiogramma vislaik staigā - augšā lejā. visu pēdējo gadu toč. brīžam jūtos labāk, mierīgāk un ar gaišāku skatu skatos nākotnē, brīžam uznāk sūdīga pašsajūta, sūdīga emociju bioķīmija un pesimistiskāks skats uz dzīvi. nevarētu teikt, ka tieši pēdējā laikā būtu noticis kas slikts ārpus ierastā diapozona.