[pēc darbaļaužu vēlēšanās]
Tā kā paštaisnuma un pašironijas trūkuma grandi internetos esot man šodien pārmetuši nonākšanu duālā situācijā un stundu ilgajā telefonsarunā Prof. Brikše mani nosauca par šizofrēniķi, jūtos mudināts kaut ko pateikt par šīs dienas lielāko jezgu.

Pirmkārt jau tas, ka dienas lielākais cepiens tviterī ir nevis airBaltic, KNAB vai kas cits, kam ir tiešs sakars ar sociuma pastāvēšanas stūrakmeņiem, bet par kaut kādu darba sludinājumu, netieši pierāda darba sludinājumā ietverto mesidžu - patiešām absolūtais vairākums ir idioti (un ne jau Gurdžijeva lietotajā šī jēdziena nozīmē).

Otrkārt, es ļoti lepojos, ka esmu SZF Komunikācijas studiju nodaļas absolvents un docētājs. Starp maniem bijušajiem studentiem ir tādi žurnālistikas dižgari kā Spriņģe, Alberte, Procevska, Peneze un citi. Man ne prātā nenāk, ka ar kaut kādu publiskā telpā izskanējušu vispārinājumu var kaut kā ietekmēt šīs nodaļas imidžu, kuru lielā mērā veido šie profesionālie žurnālisti.

Treškārt, man kā šīs nodaļas studentam savulaik dziļi prātā iespiedās izcilā mācībspēka, nelaiķa Prof. Plotnieka stāstītais, ka kurlmēmiem cilvēkiem nav abstraktās domāšanas. Vienreiz viņš esot senos laikos licis kurlmēmo skolā rakstīt domrakstu "Maija svētku nozīme manā dzīvē" un skolēni teikuši, ka tas nav iespējams, jo uz demonstrāciju bijuši, karogus, balonus redzējuši, bet nozīmītes nekur neesot bijušas. Kopš tā laika man ir skaidrs - cilvēks bez iztēles visticamāk ir kurlmēms vai arī drīz par tādu kļūs.

Tāpēc atļaušos uzskatīt, ka visi tie, kas šodien tviterī cepās par frāzi "neatsaukties idiotiem un/vai SZF komunikāciju nodaļas absolventiem", vienkārši ir kurlmēmi. Cita izskaidrojuma nav, ja notiek tik pārbriesmīgi nopietna satraukšanās par šo vispārinājumu, kurš nevis ir izskanējis kādā kvalitatīvā medija analītiskā rakstā par augstākās izglītības kvalitāti Latvijā, bet gan darba sludinājumā tabloīda portāla (kura žanrā augstas raudzes profesionalitāte ir tieši atkarīga no spējas provocēt, piemēram, iepinot pārspīlētas frāzes darba sludinājumos, organizējot ar diņķi zīmētus Šlesera un Aišas portretus, liekot virsrakstus "Māris Gailis uz Mildas nav onanējis", utt, utjpr.)

Nebūsim naivi. Piekrītu Ilzes Ostrovskas reiz paustajam, ka Latvijā augstākās izglītības iestādes pilda sociālo patversmju funkcijas, lai bērniņi pēc vidusskolas mazāk narkotos pa ielām un neapdraudētu sabiedrisko drošību. Tas, ka katrā no programmām (ieskaitot manis docēto) var redzēt izcilus studentus ar zinātkāri spīdošām acīm, un pēc tam mēs - pasniedzēji - redzam, ka tieši šie cilvēki kļūst par vadošiem speciālistiem savās nozarēs, neizslēdz to, ka vairums pārējo studentu ir inerta garlaikota masa.

Ar aptuveni trim četriem šādiem SZF absolventiem saskarās Zālītis pēdējā gada laikā - katrs no tiem nostrādāja ne ilgāk par nedēļu un Zālītis bija spiests secināt, ka zināšanas nav ne par ko - ne par gramatiku, ne par stilu un valodas izjūtu, ne par darbu ar avotiem, ne par spēju atrast publiku uzrunājošas tēmas, ne par spēju intervēt. Tas viņam radīja pietiekamu motivāciju ierakstīt darba sludinājumā to, kas tik ļoti šodien saviļņoja nacionālos internetus. Varu daļēji piekrist Prof. Brikšei, kas man norādīja, ka ētiski problemātiskākais aspekts tomēr bija konkrētas izglītības iestādes izdalīšana, kas balansē uz neslavas celšanas robežas iestādei, kuras spēja piesaistīt reflektantus atkarīga no labvēlīgas reputācijas publiskā telpā. Tāpēc, ja tas ko vēl var labot, droši no savas puses varu piebilst, ka korekti būtu bijis rakstīt "nepieteikties idiotiem no SZF, un pavisam noteikti deģenerātiem no Turības, Stradiņiem un Valmieras".