Obojobojoboj!!!!
Espatnezinu, no kura gala sākt. Turē bijā sunīts spicu purniņu un ausīm, ko sauca par Snīpiju, prikiņ, tākā trollīšos muminos bezmazvai unutr visi bija tīīk forši, griezies, tātat, kur gribi visi saka kauko asprātīgu vaj dara kauko akal smieklīgu un tā, un visi bija tīīīk forši un galvenie arī bija tīīk forši, bet mazliet nomocīti, protams, untadbijā tīīīk smuka norises vieta, unē tur saimniecības mājā rosījās õmītes un meitiņas baltos priekšautiņos kā jēriņi, basām kājām staigāja pa taciņu turpušurpu, cibric cibric ar mērces traukiem un tur bij õpīts, kas bakstīja vēderā un teica, laij uzmanos, ka viņš varot visko nodarīt, kad šitā tuvu nosēžās, untabij teiksmaina tamada, kas vislaik dziedāja, betē uz visādiem divdomīgiem izteicieniem dikti koķeti izbāz mēli untad bija pudeles griešana verandā ar viskādiem piedauzīgiem jautājumiem un dažiem bij glāžainas acis unē es līdz sešiem rītā dzēru šņabi un kad gāju gulēt viss jau bij uzausis un esjutos kā vates deķī ietīta un  modos augšā desmitos un mani traki kratīja iepriekšējā diena un es brokastis sāku ar šņabi un mani iesauca par ķenguru, jo man kleita bij ar brošu atsprausta, laij pa kājām nepītos un vispār, un tādejādīgi veidoj dikti parocīgi falti priekšpusē, kur var visko noderīgu salikt,nu, pīpjus un visko, nuja untamani nosauca par ķenguru un tā arī saukāja un ikpa brīžam pārbaudīj, ko es tai kabatā esmu salikusi, esot tāds pasaulē mazākais ķengurs, vot, tas es, šodien man pirmā darbadiena un es taisni tā arī jūtos šobrīd, nukā, pasaules mazākais, tikai ar traucētām lekšans spējām, atkal viņu nīgrie gjīmji priekšā, esmu atradusi no šitā, simtastoņdesmit nelasīti meili, bail bāzties iekšā. Vārdsakot, nezinu kā laij ikdienībā akal gremdējas, ka var šitā līksmot, kur visi smej un smuki untā. Bet kas man kremt, kremt, ka tomēr neiekāpām taj kombainā izvizināties!