izelpa ([info]elpa) rakstīja,
@ 2011-02-23 09:01:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Kaut kas, kas jau dienām maļas pa galvu, bet aizmirstu uzrakstīt:
Tas, ko sakām citiem, taču mēdz būt tieši tas, ko cenšamies pateikt paši sev. Kaut kāds aizsardzības mehānisms - kad mums ir ļoti sūdīgi un neviens nespēj palīdzēt, mēs citiem sakām lietas, kuras paši gribam, lai saka mums. Vai tādas, kuras mums varētu palīdzēt. Kaut kāds iekšējais glābšanas riņķis, kuru cilvēka sirdsgaisma izmet, kad ir riktīgi dimbā.

Jāvāra daudz tējas un jādodas asistēt, ha.

96 plays

Un vai gan mani var vainot par to, ka esmu radusi dzīvot pasakā?
Come on, ir bijis tik nežēlīgi daudz tiešām skaistu brīžu, piemēram, man ir veltīts SweetChildO'Mine atskaņojums Vērmanes dārzā. Nu vai nav jauki?
Un vēl miljons, miljons, miljons, miljons.
Vienmēr mulsina izjūta, ka gribas tos mirkļus iegrāmatot un noķert. Un tajā pašā laikā šķiet, ka tā darīt nedrīkst. Nevar saprast, kā, pie velna, īsti ir.

siltum, siltum, siltum, siltum, nāc pie manis ātrrrrāk

Un tajā pašā laikā, hm, esmu pietiekami sevi grožojusi un cīnījusies, peldējusi pret straumi. Un tikai tagad lēnām pielec, cik tas ir bijis nogurdinoši. Un cik dziļi manī bija pārliecība, ka tā var un vajag. Ka vajag sevi līdz ar zemi noslaucīt tajā visā. Kaut kā.. upurēties? Un tad būs labi.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]klusu
2011-02-23 10:48 (saite)
Vienmēr jau ir jāupurējas, bez upurēšanās visās attiecībās Tu būsi stabs, iecementēts dziļi zemē, uz vienvirziena ceļa un beigās vienmēr pienāks brīdis, kad pārējie gribēs doties otrā virzienā, bet Tu nevarēsi, jo būsi iecementēts.

Nezinu vai man patīk vārdu savienojums - ar zemi noslaucīt.
Bet upurēties.. Nu mēs taču upurējamies katru dienu dēļ tuviem cilvēkiem, bet tad vai tā maz ir upurēšanās? Domāju, ka ne. Es darītu visu, lai viņiem būtu labi, BET ja pienāktu tāds brīdis, kad man sevi ir jānoslauka līdz ar zemi, es dotu viņiem iespēju izvēlēties upurēties manis dēļ. Un tad, ja viņi to neizvēlētos, tad iespējams man ir bijis nepareizs priekšstats par to, kas ir mani tuvie cilvēki.

(Atbildēt uz šo)


[info]saccharomyces
2011-02-23 19:21 (saite)
nesen bija sestdienā vai kaut kādā citā žurnālā raksts par upurēšanos un kāpēc tas bieži mēdz būt ļoti nepareizi un nevietā, jo bieži upurējoties tu (persōna in general, nevis Tu) patiesībā sagaidi kaut ko nosacīti konkrētu pretī un upurējies nevis tāpēc, ka tam otram vajag to, ko tu tur izdari, bet tāpēc, ka domā (ne vienmēr apzināti, protams), ka tad pretī dabūsi to, ko vēlies (nu, piemēram, mīlestību, atzinību, whatnot), lai gan patiesībā jau tas reward un upurēšanās fakts nav īsti saistīti, un var iznākt visādi
un vilšanās

man gan arī ir kaut kāds autō-upurēšanās mode, droši vien arī tāpēc, ka mūsu kultūrā jau tas tā ļoti sievišķīgi skaitās (Laimdota un Kristīne, un akas Laura, haha) bet vispār jāpadomā kā ievietot tajā visā kaut kādu racionalitāti drošvien

bet veiksmi Tev, un samazinātu upurēšanās aktivitāšu skaitu in the nearest and further future, just for the sake of your emotional well-being un tā

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]elpa
2011-02-23 22:57 (saite)
hah, paldies :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?