Kaut kas, kas jau dienām maļas pa galvu, bet aizmirstu uzrakstīt:
Tas, ko sakām citiem, taču mēdz būt tieši tas, ko cenšamies pateikt paši sev. Kaut kāds aizsardzības mehānisms - kad mums ir ļoti sūdīgi un neviens nespēj palīdzēt, mēs citiem sakām lietas, kuras paši gribam, lai saka mums. Vai tādas, kuras mums varētu palīdzēt. Kaut kāds iekšējais glābšanas riņķis, kuru cilvēka sirdsgaisma izmet, kad ir riktīgi dimbā.
Jāvāra daudz tējas un jādodas asistēt, ha.
96 plays
Un vai gan mani var vainot par to, ka esmu radusi dzīvot pasakā?
Come on, ir bijis tik nežēlīgi daudz tiešām skaistu brīžu, piemēram, man ir veltīts SweetChildO'Mine atskaņojums Vērmanes dārzā. Nu vai nav jauki?
Un vēl miljons, miljons, miljons, miljons.
Vienmēr mulsina izjūta, ka gribas tos mirkļus iegrāmatot un noķert. Un tajā pašā laikā šķiet, ka tā darīt nedrīkst. Nevar saprast, kā, pie velna, īsti ir.
siltum, siltum, siltum, siltum, nāc pie manis ātrrrrāk
Un tajā pašā laikā, hm, esmu pietiekami sevi grožojusi un cīnījusies, peldējusi pret straumi. Un tikai tagad lēnām pielec, cik tas ir bijis nogurdinoši. Un cik dziļi manī bija pārliecība, ka tā var un vajag. Ka vajag sevi līdz ar zemi noslaucīt tajā visā. Kaut kā.. upurēties? Un tad būs labi.