nesen bija sestdienā vai kaut kādā citā žurnālā raksts par upurēšanos un kāpēc tas bieži mēdz būt ļoti nepareizi un nevietā, jo bieži upurējoties tu (persōna in general, nevis Tu) patiesībā sagaidi kaut ko nosacīti konkrētu pretī un upurējies nevis tāpēc, ka tam otram vajag to, ko tu tur izdari, bet tāpēc, ka domā (ne vienmēr apzināti, protams), ka tad pretī dabūsi to, ko vēlies (nu, piemēram, mīlestību, atzinību, whatnot), lai gan patiesībā jau tas reward un upurēšanās fakts nav īsti saistīti, un var iznākt visādi
un vilšanās

man gan arī ir kaut kāds autō-upurēšanās mode, droši vien arī tāpēc, ka mūsu kultūrā jau tas tā ļoti sievišķīgi skaitās (Laimdota un Kristīne, un akas Laura, haha) bet vispār jāpadomā kā ievietot tajā visā kaut kādu racionalitāti drošvien

bet veiksmi Tev, un samazinātu upurēšanās aktivitāšu skaitu in the nearest and further future, just for the sake of your emotional well-being un tā