Vienmēr jau ir jāupurējas, bez upurēšanās visās attiecībās Tu būsi stabs, iecementēts dziļi zemē, uz vienvirziena ceļa un beigās vienmēr pienāks brīdis, kad pārējie gribēs doties otrā virzienā, bet Tu nevarēsi, jo būsi iecementēts.

Nezinu vai man patīk vārdu savienojums - ar zemi noslaucīt.
Bet upurēties.. Nu mēs taču upurējamies katru dienu dēļ tuviem cilvēkiem, bet tad vai tā maz ir upurēšanās? Domāju, ka ne. Es darītu visu, lai viņiem būtu labi, BET ja pienāktu tāds brīdis, kad man sevi ir jānoslauka līdz ar zemi, es dotu viņiem iespēju izvēlēties upurēties manis dēļ. Un tad, ja viņi to neizvēlētos, tad iespējams man ir bijis nepareizs priekšstats par to, kas ir mani tuvie cilvēki.