Kaut arī mans numurs nesākas ar 909, gribu jums teikt - ja vsja garju! Tas, kas pirmdienas dienās stikla pudelīšu spēli spēlē, tas otrdienā samelojas darbavietā un iet mājās blenzt sienā vai citādi kā noderīgi pavadīt laiku kopā ar savu jautrības novārdzināto miesu.

Tais tālajos laikos, kad fjokla bija maza un viņu ģērba dumās drēbēs un šī regulāri maucās no riteņa vai citādi kā nošļūca pa asfaltu, darot pušus visus savus neskaitāmos ceļgalus un elkoņus, bij tāds kompreššķidrums, kas par Rivanõlu saucās, spilgi dzeltens tāds pēc toņiem, gluži kā tāds, esatvainojos, mazo darīšanu analīzis. Vienmēr vēss un dzesējošs, sāpes un grūtumos nojemošs. Labs tāds, gribētu tagad visa iemērkties.

Un vēl, jūs neticēsiet, bet mani patlaban nodarbina viens ar pudelītēm un kompresēm nesaistīts jautājums, proti, allažiņ, kad sarunas laikā tiek pieminēts vārds "Kvīts"(tas protams nenotiek bieži, bet tomēr), papī kā pulkstens noskaita sekojošu rindu :"tramtatam-ta-tam-ta-tam (tāds "tramtatam", ko cilvēki parasti saka,ja neatceras vārdus)...ot pizdi kvitanciju", apgalvojot, ka esot tāda častuška. (es gan tam īsti neticu). Nutadlūk, varat iedomāties šito trakumu-  un ta es prasu tai ķoķai Gūglei, a šī man saka, nav tādas častuškas, bet es viņai pretī :"mimo Gūgļinova doma, ja bez šutki ņeproidu...".
Vot, incanti, no kurienes ta tas ira, un kas ira tā"tramtatamtatam" vietā?