Butāna izjūt eksistenciālu krīzi
Šī mazā valstiņa tiek uzskatīta par vislaimīgāko tautu pasaulē – viņi savu attīstību balsta uz laimes indeksu nevis ekonomikas attīstību. Bet tagad Butāna izjūt eksistenciālu krīzi. No Butānas pēdējo gadu laikā ir emigrējuši 9% iedzīvotāju, pamatā jaunieši.

https://www.cbsnews.com/news/bhutan-emigration-crisis-60-minutes/

Labs piemērs, ka nekāds laimes indekss nespēj glābt nāciju. Komentāros raksta, ka laimes indekss ir cits vārds jēdzienam “nabadzība”. Butānas IKP ir tikai $3500 uz cilvēku. Salīdzinoši Latvijas IKP ir ap $24000.

Kaut kādā ziņā arī Latviju pēc iestāšanās Eiropas Savienībā pameta daudz cilvēku. Tagad šķiet šis process ir apstājies, jo Latvija ir kļuvusi turīgāka. Nebūs tā, ka Latviju kopš 2020. gada būs pametuši ap 10% cilvēku, kā tas ir Kubā.

Kuba ir pilnīgi atšķirīga no Butānas, bet kaut kas vieno šīs valstis. Kad Butānas karalis gribēja ieviest demokrātiju, iedzīvotāji nāca un ar asarām acīs lūdza karali to nedarīt (to tik un tā ieviesa un 2008. gadā Butānā bija pirmās vēlēšanas). Līdzība ir tajā, ka arī Kubā ja ne iedzīvotāji, tad vismaz to komunistiskie līderi runā par to, ka viņiem nevajag rietumu pārticību, un viņi spēs padarīt cilvēkus laimīgus arī bez tās.

Tas nestrādā pilnīgi nekur, pat tik atšķirīgās kultūrās. Ja reiz mums ir pieejamas tehnoloģijas, tad tās ir jāizmanto, lai celtu cilvēku labklājību, vairojot viņu turību. Pretējā gadījumā cilvēki muks prom un viņus apturēs varēs tikai dzelzs aizskars.

Domāju, ka arī imigrantu krīzi tā pa īstam varēs atrisināt, tikai padarot Āfriku turīgu.