Daiņa Porganta tēls latviešu sabiedrībā
Man vienmēr ir licies, ka esmu tipisks latvietis. Daudz runāju, maz izdaru, esmu samērā slinks un neatsakos no alkohola. Attiecībā uz intelektuālajām bagātībām esmu lasījis dažus Raiņa dzejoļus, vairākas Mērnieku laiku nodaļas un smejos par Streiča filmu jokiem. Un, latviešu labākajās tradīcijās, esmu strādājis ārzemēs par palīgstrādnieku. Domāju, ka tas viss man dod tiesības runāt tautas vārdā un paust tās viedokli par Daini.

Man būtu grūti attīt filmu atpakaļ līdz pašiem pirmsākumiem, kad Dainis ar TV ekrānu starpniecību 90.gadu sākumā ienāca tautas apziņā. Miglaini atceros divdomīgus jokus par māsiņām un dakteriem Gerkena sponsorētā raidījuma laikā. Es briesmīgi melotu, ja teiktu, ka tas viss bija slikti un sūds, kā varētu likties, ar svaigu aci skatoties Jūtūbē. Tajā laikā ne man vienam tas likās asprātīgi un smieklīgi. Komiskās pasaules gigantu trijniekā ietilpa arī Dainis.

Un klusi un mierīgi pienāca arī šī pasākuma zvaigžņu stunda. Katram tāda ir, piemēram, daudzi uzskata, ka Monthy Python slavenākā aina ir ar beigto papagaili un mežacirtēja dziesmu. Dainim, manuprāt, tā bija inženiera Sārtaputna lomā, īsajā, bet efektīvajā Zvejnieku dēla atainojumā, kur dzima klasika par murdu pietaisījušajiem lašiem.

Diemžēl zvaigznes pie debesīm spoži nemirdz mūžīgi. To, ka es vairs par Daiņa jokiem nesmejos, atskārtu visai drīz, kad ImantasBabītes raidījumā tika inkorporēti mūzikas gabali, kurus viņš pats izpildīja. Tam pievienojās ģeķības Skaidrītes un Mildiņas izpildījumā, kuras man bijis tas gods vērot klātienē Kuldīgas estrādē. Iespējams, ka tas bija pat baudāmi, es neatceros, jo vairākas reizes stāvēju rindā pēc saldējuma. Alu tolaik vēl nepazinu.

Iestājoties augstvērtīgā šova pagrimumam, kas turpinājās pietiekoši ilgi un mokoši, par cienīto komiķi un dziesminieku aizmirsu uz pāris gadiem. Daini atkal no jauna atklāju nu jau citā ampluā, vienā no augstvērtīgajiem latviešu mūzikas raidījumiem, kura ietveros Vineta laikam mēģināja atdarināt MTV (galīgi neizdevās) - šoreiz viņš mēģināja dziedāt nopietni.

Daiņa tēlu vēl esmu redzējis gan rindā pie lielās siles pirms četriem gadiem, kad viņš gādīgā Trubas Aivara paspārnē mēģināja kļūt par Saeimas deputātu, gan pavīdam dažādu varen smieklīgu pasākumu afišās, pārsvarā perifērijā. Kad sapratu, ka atkal ir atdzimis Mildiņas un Skaidrītes duets, mani abu cienījamo mākslinieku vietā pārņēma kauns.

Īsti nezinu vai esmu tomēr atsvešinājies no tautas ļoti tālu, bet atsevišķas Daiņa mākslinieciskās izpausmes vairs neuztveru ar izpratni. Tomēr, lai kādas metamorfozes nepiedzīvotu viņa radošā darbība, attālā dvēseles kaktā man dzīvos Dainis, kurš ImantasBabītes raidījumā ar akcentu runās par tālo dzimteni aiz jūras.

by atis